Brāli S., 1871. gada 10. decembrī man rādīja, ka tavā raksturā ir nopietni trūkumi, ka, ja tos neieraudzīs un nenovērsīs, novedīs tevi pie bojā ejas, un tu ne tikai viens tiksi svērts svētnīcas svaru kausos un atrasts par vieglu, bet tavs iespaids izšķirs arī citu likteni. Tu vai nu sakrāj ar Kristu, vai arī izkaisi.
Man rādīja, ka tevī dziļi iesakņojusies mīlestība uz pasauli. Mīlestība uz naudu ir visa ļaunuma sakne. Tu glaimo sev, ka stāvi pareizi, bet tā tas nav. [244] Dievs redz citādi, kā cilvēks. Viņš raugās uz sirdi. Viņa ceļi nav mūsu ceļi, ne arī viņa domas ir mūsu domas. Tu ļoti rūpējies un raizējies, lai iegūtu līdzekļus. Šī visaptverošā kaislība ir tevī augusi, līdz kļuvusi lielāka par tavu mīlestību uz patiesību. Mīlestība uz naudu ir samaitājusi tavu dvēseli. Tava mīlestība uz patiesību un darba sekmēm ir ļoti maza. Pasaulīgā manta saista tevi un tavas jūtas.
Tu pazīsti patiesību, tev nav svešas svēto Rakstu prasības. Tu zini sava Kunga gribu, jo Viņš to ir skaidri atklājis. Bet tava sirds nevēlas sekot gaismai, kas spīd uz tavas tekas. Tu esi stipri pašgudrs. Mīlestība uz sevi tev ir lielāka par mīlestību uz tagadējo patiesību. Pašpaļāvība un pašapmierinātība tevi noteikti novedīs pie bojā ejas, ja tu neieraudzīsi savu vājumu un savas kļūdas un nelabosies. Tu esi patvaļīgs un ietiepīgs. Tev ir stingra griba, kas atklājas sevi aizstāvot, un lai gan citu domas var būt pareizas, bet tavs spriedums nepareizs, taču tu neesi tas vīrs, kas pakļausies. Neatkarīgi no citu sprieduma, tu stipri turies pie saviem ieskatiem. Es vēlētos, kaut tu saskatītu tev draudošās briesmas, ja arī uz priekšu turpināsi iet pa iesākto ceļu. Ja tavas acis būtu apgaismojis Dieva Gars, tad tu šīs lietas redzētu skaidri.
Tava sieva mīl patiesību un viņa ir praktiska sieviete, kas vadās no pamatlikumiem. Bet tu necieni viņas vērtību. Viņa ir smagi strādājusi ģimenes kopējās labklājības dēļ, tomēr tu viņai neuzticējies. Tu neapspriedies ar viņu, kas taču bija tavs pienākums. Savas lietas tu paturēji pie sevis, tu nevēlējies atvērt savu sirdi sievai un atklāt viņai savu domu gājienu un patieso ticību un izjūtas. Tu esi noslēpumains. Tava sieva neieņem ģimenē to goda pilno vietu, kuru tā ir pelnījusi un ir spējīga izpildīt.
Tu domā, ka tavai sievai nevajadzētu iejaukties tavos plānos un pasākumos, un pārāk bieži tava griba un darbības plāni ir pretēji viņas gribai un plāniem. [245] Tu rīkojies tā, it kā viņas personībai būtu jāpazūd tavējā. Tu neesi apmierināts, ja viņa rīkojas kā cilvēks, kam ir sava personība, ar savām īpatnībām. Viņa pati par sevi ir atbildīga Dievam. Tu nevari izglābt viņu un viņa nevar izglābt tevi. Viņai pašai ir sava sirdsapziņa, kam jāvada viņas rīcība. Tu pārāk labprāt gribi būt viņas un arī bērnu sirdsapziņa. Dievam pret tavu sievu ir augstākas prasības nekā tev. Viņai pašai jāveido savs raksturs un par to viņa ir atbildīga Dieva priekšā.
Arī tev ir jāveido savs raksturs un tu esi par to atbildīgs Dievam. Tavs gars ir valdonīgs un tu mīli valdīt, kas nesaskan ar Dieva prātu. Tu nedrīksti būt ar tik augstām prasībām. Tu lepojies ar savu smalko gaumi un organizatora spējām. Tev ir skaistas idejas, bet šīs pilnīgi pareizās un labās domas tu neesi ierakstījis savā raksturā, ne arī atklājis savā izturēšanās veidā. Tu neesi izveidojis simetrisku raksturu. Tev ir labas domas par kārtību un jauniem pasākumiem, bet visas šīs jaukās īpašības ir notrulinājušās, tāpēc ka tās nepareizi izlietotas, jo tās ir tikušas sagrozītas. Tu neesi paklausījis Dieva vārda noteikumiem, kas jāievēro, lai kļūtu par Dieva bērnu. Visi Dieva apsolījumi ir ar noteikumu: “Izejiet no tiem un atšķiraties, saka Kungs un neaizskariet to, kas ir nešķīsts, tad Es jūs gribu pieņemt un būt jums par tēvu un jūs būsiet man par dēliem un meitām, saka Kungs Visvarenais.” “Kad nu mums ir tādi apsolījumi, mīļie, tad lai šķīstam sevi pašus no miesas un gara apgānīšanas, kļūstot pilnīgi svēti Dieva bijāšanā.” Šis piedzīvojums tev vēl ir jāiegūst. Tu mīli atrasties neticīgo sabiedrībā, klausīties viņu runās un pats tanī piedalīties. Jūsu sarunas nepagodina Jēzu, un ja tev būtu Jēzus gars, tad tu tik daudz neuzturētos tādā sabiedrībā, kas nemīl Dieva patiesību.
Tu jūti, ka kaut kas kavē taviem bērniem kļūt par kristiešiem, un uzskatīji, ka vainojami ir citi. [246] Tomēr nepievil sevi šajā lietā. Ja arī nebūtu neviena cita kavēkļa, tad tavs tēva iespaids ir pietiekošs, lai stātos viņiem ceļā. Tavs piemērs un sarunas ir tāda rakstura, ka bērni neredz tavas ticības apliecību savienotu ar darbiem un rīcību. Tavas sarunas ar neticīgiem ir tik zemas un vieglprātīgas, tā piepildītas ar jokiem un tukšiem niekiem, ka tavs iespaids uz viņiem nekad nav bijis augšup ceļošs. Tava izturēšanās pret citiem ne vienmēr ir bijusi stingri godīga. Tu nemīli Dievu no visas savas sirds, ar visu savu spēku un prātu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja tas būtu tavos spēkos, tad tu labprāt iegūtu labumu uz sava tuvākā zaudējuma rēķina. Katrs naudas gabals, kas tev ienāk šādā veidā, nesīs sev līdzi lāstu, kuru tu agrāk vai vēlāk sajutīsi. Dievs atzīmē katru netaisnu rīcību, vienalga, pret ticīgo vai neticīgo, un Viņš neatstās to neievērotu. Tava tieksme krāt ir tev par slazdu. Tava rīcība pret līdzcilvēkiem neizturēs lielās tiesas dienas pārbaudi.
Mantkārība ir aptraipījusi tavu kristieša raksturu. Šiem traipiem jātiek noņemtiem, vai arī tu pazaudēsi mūžīgo dzīvību. Katram no mums ir jāstrādā priekš Kunga. Visiem ir spējas, kas jāizlieto lietderīgi. Vispazemīgākie un visnabadzīgākie no Kristus mācekļiem var būt citiem par svētību. Viņi var neapzināties, ka dara kaut ko sevišķi labu, bet ar savu neapzinīgo iespaidu tie var iekustināt svētību viļņus, kas pēc tam paplašināsies un padziļināsies. Savu vārdu un izturēšanās rezultātus viņi varbūt uzzinās tikai galīgā atalgojuma izdalīšanas dienā. Viņi neizjūt un nezina, ka tie darītu kaut ko labu. No tiem neprasa, lai tie sevi nogurdinātu, raizējoties par panākumiem. Viņiem ir jāiet tikai uz priekšu, ne ar daudz vārdiem, uzpūtīgi un lielīgi, bet mierīgi, uzticīgi izpildot to darbu, ko Dieva aizgādība tiem nozīmējusi, un viņiem sava alga nezudīs. Tā varētu arī būt tavā gadījumā. Piemiņas raksts par tavu dzīvi būs ierakstīts debesu grāmatās, un ja tu beidzot kļūsi uzvarētājs, tad būs dvēseles, kas izglābušās, pateicoties tavām pūlēm, pašaizliedzībai, labajiem vārdiem un uzticīgajai kristīgajai dzīvei. [247] Un kad beidzot izdalīs atalgojumu visiem pēc viņu darbiem, tad atpestītās dvēseles tevi sauks svētīgu un Kungs sacīs: “Labi, tu uzticīgais un godīgais kalps, ieej sava Kunga priekā.”
Pasaule tiešām ir steigas, lepnuma, savtīguma, mantkārības un varas darbu pilna, un mums var likties, ka vienmēr, laikā un nelaikā un visos gadījumos būt gataviem teikt laipnus, skaidrus, nevainojamus un augšup ceļošus vārdus nemiera, burzmas un strīdu viesuļvētrās nozīmē izšķiest laiku un acumirkļus. Un tomēr īstā laikā teikti vārdi, kas nāk no svētotas sirds un svētotām lūpām, ko pavada pastāvīga dievbijīga kristīga izturēšanās, būs kā zelta āboli sudraba traukos. Tu esi bijis tukšs runātājs un esi izturējies līdzīgi pasaules cilvēkiem. Tu reizēm biji nevērīgs savos vārdos un bezrūpīgs sarunās un pats sevi kā kristieti pazemoji neticīgo acīs. Reizēm tu runāji par patiesību, bet tavos vārdos neskanēja nopietnība un rūpju pilna interese, kas skartu sirdis. Tos pavadīja vieglprātīgas, nenozīmīgas piezīmes, kas ierosināja tavus sarunu biedrus domāt, ka tava ticība nav nopietna un ka tu pats netici tai patiesībai, ko apliecini. Patiesības labā teikti vārdi, kas runāti mierīgi, savaldīgi, pareizu mērķi un skaidru sirdi darīs daudz, lai atbruņotu pretestību un mantotu dvēseles. Bet skarbs, savtīgs, vainas meklējošs gars tikai aizdzīs tālāk no patiesības un atmodinās pretestības garu.
Tev nav jāgaida uz lielām izdevībām, ne arī jācer uz sevišķām spējām, pirms tu vari sākt nopietni strādāt priekš Dieva. Tev nevajag domāt par to, kā pasaule uz tevi skatīsies. Ja tavas attiecības ar viņiem un dievbijīgās sarunas būs dzīva liecība par tavas ticības skaidrību un sirsnību, un ja viņi būs pārliecināti, ka tu vēlies viņiem palīdzēt, tad tavi vārdi nekad pilnīgi nezudīs, bet būs auglīgi uz labu. [248]
Kristus kalps katrā kristīgas kalpošanas veidā ar piemēru un mācību atstās uz citiem glābjošu iespaidu. Izsētā labā sēkla var kādu laiku gulēt aukstā, pasaulīgā un savtīgā sirdī bez redzama pierādījuma, ka tā ir laidusi saknes, bet Dieva Gars darbojas šajā sirdī un slacina to ar debesu rasu, un ilgi apslēptā sēkla uzdīgst un beidzot nes augļus Dievam par godu. Savas dzīves darbā mēs nezinām, kas izdevies un kas nē. Nabaga mirstīgajiem šie jautājumi nav jāizšķir. Mums jādara savs darbs un sekas jāatstāj Dievam. Ja tu atrastos tumsā un neziņā, tad tava vaina nebūtu tik liela. Bet tev ir dota liela gaisma un tu esi dzirdējis daudz patiesības, tomēr tu neesi vārda darītājs.
Kristus dzīve ir paraugs mums visiem. Viņš mums devis pašaizliedzības, pašuzupurēšanās un nesavtīgas labdarības piemēru, lai mēs tam sekotu. Visā Viņa dzīvē atklājas Viņa lielā mīlestība un gatavība glābt grēcīgo cilvēku. Kristus saka: “Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis.” Kā gan lai mēs salīdzinām savu pašaizliedzības, uzupurēšanās un labdarības dzīvi ar Kristus dzīvi? Uzrunājot mācekļus Viņš saka: “Jūs esat pasaules gaišums. Jūs esat zemes sāls.” Ja šī ir mūsu priekštiesība un arī pienākums un ja tomēr mēs esam tumsas un neticības iemiesojums, tad kādu briesmīgu atbildību mēs uzņemamies! Mēs varam būt gaismas vai arī tumsības kanāli. Ja mēs esam nevērīgi uzņemt un izlietot Dieva doto gaismu un nepieaugam atzīšanā un patiesā svētumā, tad mēs esam vainīgi un atrodamies tumsā, kas atbilst gaismai un patiesībai, pret kuru esam izturējušies nevērīgi. Šajās netaisnības un briesmu pilnajās dienās to raksturs un darbi, kas sevi atzīst par kristiešiem, vispārīgi neizturētu pārbaudi, ja tos atklātu un izmeklētu tagad pār tiem spīdošajā gaismā. Nav nekādas savienības starp Kristu un Beliālu, nav nekā kopēja gaismai ar tumsu. Kā gan var saskanēt Kristus gars ar pasaules garu? Kungs, mūsu Dievs ir dedzīgs, greizsirdīgs Dievs, Viņš prasa sirds visdziļākās jūtas un nedalītu uzticību no tiem, kas apliecina, ka mīl Viņu. Dziesminieks saka: “Ja netaisnība būtu atrasta manā sirdī, tad Kungs mani neklausītu.” [249]