Mūsu visrūgtākie pretinieki ir atrodami starp Pirmās dienas adventistiem. Viņi karā necīnās godīgi. Viņi atļaujas ikkatrai rīcībai, kaut arī tā būtu nesaprātīga un pretrunīga, lai tikai ar to apslēptu patiesību, un cenšas panākt, lai liktos, ka Dieva likumi vairs nav spēkā. Viņi glaimo sev, ka gala iznākums attaisno līdzekļus. Vīri no viņu pašu vidus, kam viņi neuzticas, uzsāk gājienu pret ceturtā baušļa Sabatu, un viņu paziņojumus labprāt publicē, kaut arī nepatiesus, netaisnus un pat smieklīgus, ja tik tos var izlietot pret ienīsto patiesību.
Mēs nedrīkstam ļauties satraukumam vai samulsumam, redzot šo neprātīgo cilvēku netaisno cīņu. Kas pieņem un ir apmierināti ar to, ko šie vīri runā un raksta pret patiesību, tie nav tie, ko varētu pārliecināt patiesība, vai arī kas pagodinātu Dieva lietu, ja viņi pieņemtu patiesību. Laiku un spēkus var labāk izlietot, nekā visā plašumā kavējoties pie mūsu pretinieku intrigām, kuri cīnās apmelojot un sagrozot. Kamēr dārgo laiku izlietojam, apkarojot negodīgo pretinieku dažādos āķus un viltības, tikmēr ļaudis, kuri ir gatavi, lai tos pārliecinātu, iet bojā, trūkstot atzīšanai. Veselu rindu bezjēdzīgu spēļu, ko iedvesis pats sātans, pasniedz prātiem, kad ļaudis kliedz pēc barības, - pēc barības īstā laikā.
Tā gūst panākumus pie cilvēkiem, kuri vingrinājuši [37] savus prātus karot pret patiesību un izdomāt dažādas atrunāšanās. Un mēs neesam gudri, ja ņemam tās no viņu rokām un pasniedzam tūkstošiem, kas nekad nebūtu par tām domājuši, ja mēs paši tās nepasludinātu pasaulei. Tieši to pretinieki vēlas; viņi grib, lai tos ievērotu un viņu domas izplatītu. Sevišķi daži to cenšas panākt. Tas ir viņu galvenais nolūks, sarakstot melus un sagrozot patiesību, kā arī nepareizi attēlojot to raksturus, kuri mīl un aizstāv patiesību. Tie ātrāk izmirtu, ja viņus neievērotu, ja viņu maldiem un meliem stātos pretī ar klusu nicināšanu. Viņi nevēlas, ka tos atstāj vienus. Viņi mīl strīdus. Ja cīņa nenotiktu, tad viņu iespaids būtu neliels.
Pirmās dienas adventisti kā iedzīvotāju šķira ir visgrūtāk sasniedzami. Viņi vispār atraida patiesību, kā to darīja jūdi. Mums, cik vien iespējams, vajadzētu iet uz priekšu, it kā tādi ļaudis nemaz nebūtu. Viņi izsauc sajukumu un viņu vidū ļoti izplatījusies netikumība. Tā būtu vislielākā nelaime, ja daudzi no viņiem pieņemtu patiesību. Viņiem viss būtu jāaizmirst un jāmācās no jauna, vai arī viņi radītu mums lielas grūtības. Ir gadījumi, kad jāsastopas ar viņu rupjajiem sagrozījumiem. Tādos apstākļos jārīkojas ātri un īsi un tad jāpāriet pie mūsu darba. Kristus mācības veidam jābūt mūsu darba veidam. Viņš bija skaidrs un vienkāršs, skardams tieši lietas sakni, un visi Viņu saprata.
Visieteicamākā gudrība nav būt tik ļoti noteiktiem un par kādu punktu izsacīt visu iespējamo, kad nedaudzi pierādījumi aptvertu pamatu un būtu pietiekoši katram praktiskam nolūkam, lai pārliecinātu vai apklusinātu pretinieku. Jūs šodien varat iznīcināt ikvienu viņu atbalsta punktu un tā aizvērt pretimrunātāju mutes, ka viņi nespēj neko teikt, bet rītu tie sāks atkal visu no gala. Tā tas atkal un atkal atkārtosies, jo viņi nemīl gaismu un nenāks gaismā, kas atņemtu tiem viņu tumsu un maldus. Paturēt pierādījumus krājumā ir labāk, nekā izliet visu atzīšanas dziļumu par tematu, ko var uzskatīt [38] par pašu par sevi saprotamu bez rūpīgi izstrādātiem pierādījumiem. Kristus kalpošana ilga tikai trīs gadus, un šajā īsajā laikā tika padarīts liels darbs. Arī šinīs pēdējās dienās īsā laikā jāpaveic liels darbs. Kamēr daudzi gatavojas, lai kaut ko darītu, dvēseles iet bojā, trūkstot gaismai un atzīšanai.
Ja vīri, kas saistījušies Bībeles patiesību pasludināšanā un aizstāvēšanā, uzņemas pētīt un pierādīt to ļaužu maldus un pretrunas, kas negodīgi pārvērš Dieva patiesību melos, tad sātans pamodinās pietiekoši daudz pretinieku, lai viņu galvas būtu pastāvīgi nodarbinātas, kamēr tajā pašā laikā citas darba nozares cietīs zaudējumus.
Mums vairāk vajadzīgs to vīru gars, kas cēla Jeruzalemes mūrus. Mēs darām lielu darbu un mēs nevaram noiet pie viņiem. Sātans sasniedz savu mērķi, ja viņš redz, ka spēj nodarbināt vīrus ar atbildēšanu uz pretinieka iebildumiem, tādā veidā apklusinot viņa balsi un aizkavējot tos no tagadējam laikam svarīgākā darba veikšanas.
“Sabata vēsture” pārāk ilgi ir atturēta no ļaudīm. Šis dārgais darbs viņiem ir nepieciešams, pat ja viņi to pilnībā nesaprot. To nekad nevar sagatavot tādā veidā, lai pilnīgi apklusinātu nesaprātīgos pretiniekus, kas ir nepastāvīgi un sagroza Rakstus paši sev par postu. Pasaule ir pārņemta ar darba steigu. Vīriem un sievām, kas saistīti darbos iztikas nopelnīšanai, nav laika nodoties pārdomām vai pat pietiekošai Dieva Vārda lasīšanai, lai saprastu visas svarīgās patiesības. Gari, rūpīgi izstrādāti pierādījumi radīs mazu interesi, jo ļaudīm jālasa steigā. Jūs nevarēsiet atbrīvot sabata bausli no Pirmās dienas adventistu iebildumiem, tāpat kā pasaules Pestītājs ar Savu lielo spēku un brīnumdarbiem nespēja pārliecināt jūdus, ka Viņš ir Mesija, kad tie bija apņēmušies Viņu atmest. Līdzīgi stūrgalvīgajiem un neticīgajiem jūdiem tie ir labāk izvēlējušies tumsu nekā gaismu; un ja pat eņģelis tieši no Debesīm runātu uz tiem, tie tomēr sacītu, ka tas ir sātans.
Pasaulei tagad ir vajadzīgs darbs. Aicinājumi pienāk [39] no visām pusēm līdzīgi maķedonieša saucienam: “nāc pāri un palīdzi mums!” Skaidri un asi pierādījumi, kas izceļas kā ceļa stabi, vispārīgi vairāk pārliecinās prātus nekā plaša un gara pierādījumu virkne, kas aizņem daudz telpas, bet kam izsekot nebūs intereses nevienam citam kā vien dziļi pētošiem prātiem. Ļaudīm jādod “Sabata vēsture”. Kamēr tiks izplatīts viens izdevums, un ļaudis no tā gūs labumu, tikmēr darbs jāuzlabo un jāpapildina, līdz ir darīts viss iespējamais, lai tas būtu pilnīgs. Mēs gūsim panākumus, kad aizsniegsim vienkāršos prātus. Kam ir spējas un stāvoklis, tie tā ir paaugstinājušies pāri darba vienkāršai skaidrībai un tik ļoti apmierināti paši ar sevi, ka nejūt vajadzību pēc patiesības. Viņi ir tieši tādi, kādi bija jūdi, paštaisni un pašapmierināti. Viņi jūtas veseli, un ārsta tiem nevajag.