Dievs ikkatram no mums uzticējis svētas lietas, par kurām mēs Viņa priekšā esam atbildīgi. Viņa nodoms ir, lai mēs tā izglītotu savu prātu, ka spētu Viņa dotās dāvanas izlietot vislabākajā veidā un godu par paveikto saņemtu Devējs. Mēs esam parādnieki Dievam par visām mūsu prāta un gara spējām. Šos spēkus var attīstīt un tik apdomīgi vadīt, ka tie izpilda uzdevumu, kāpēc tie doti. Mūsu pienākums ir tā izglītot prātu, ka atklātos dvēseles spēki un attīstītos katra spēja. Ja nodarbina visas spējas, tad prāts stiprinās un tiek sasniegts mērķis, kāpēc šīs spējas dotas.
Daudzi nepadara tik daudz laba, cik būtu iespējams, tāpēc, ka viņi prātu vingrina tikai vienā virzienā un nepiegriež rūpīgu vērtību lietām, kurām tie sevi uzskata par nepiemērotiem. Tā dažām vājām spējām atļauj palikt snaudošā stāvoklī, jo darbs, kur tās būtu jāpielieto un kā rezultātā tās kļūtu stipras, nav patīkams. Vajadzētu vingrināt visus gara spēkus un attīstīt visas [33] spējas. Uztverei, apdomībai, atmiņai un visām sprieduma spējām vajadzētu būt vienlīdz stiprām, lai prāts būtu pareizi līdzsvarots.
Ja kādas spējas izlieto, atstājot novārtā citas, tad Dieva nodoms ar mums netiek pilnīgi izpildīts, jo neviena spēja nav bez nozīmes un visas lielā mērā ir savstarpēji atkarīgas viena no otras. Lai rūpīgi pasargātu līdzsvaru, vienu spēju nevar sekmīgi izlietot, ja nenodarbina visas. Ja visu uzmanību un spēku atdod vienai spējai, kamēr citas atstāj snaudošā stāvoklī, tad attīstība ir stipra tikai šai vienā virzienā un vada uz galējībām, tāpēc, ka nav izkopti visi spēki. Daži prāti aizkavējas augšanā un nav pareizi līdzsvaroti. Visi prāti pēc dabas nav vienādi veidoti. Ir dažādi raksturi. Daži ir stipri kādos noteiktos punktos un ļoti vāji citos. Šiem trūkumiem, tik acīm redzamiem, nevajadzētu pastāvēt un tiem nav jāpastāv. Ja tie, kam šie trūkumi ir, stiprinātu sava rakstura vājās vietas, attīstot un vingrinot tās, tad viņi kļūtu stipri.
Ir patīkami, bet nav derīgi vingrināt tās spējas, kuras dabīgi ir spēcīgas, atstājot novārtā vājās, ko nepieciešams stiprināt. Vis vājākām spējām jāpiegriež rūpīga uzmanība, lai visi prāta spēki būtu patīkamā līdzsvarā un katrs darītu savu daļu labi noregulētam mehānismam. Visu savu Gara dāvanu uzturēšanā mēs esam atkarīgi no Dieva. Kristieša pienākums Dieva priekšā ir vingrināt prātu, lai visas spējas kļūtu stiprākas un attīstītos vēl pilnīgāk. Ja to neievērojam, tad tās nekad neizpildīs tām paredzēto uzdevumu. Mums nav tiesību atstāt novārtā nevienu no spējām, ko Dievs mums ir devis. Pa visu zemi mēs redzam maniakus. Bieži viņi ir normāli visos virzienos, izņemot vienu. Tam par iemeslu ir viena prāta orgāna sevišķa vingrināšana, kamēr citiem atļauts snaust. Tas viens, ko pastāvīgi lietoja, [34] nogura un saslima, un cilvēks sabruka. Ar šādu rīcību Dievs nav pagodināts. Ja viņš līdzīgi būtu vingrinājis visus orgānus, visi būtu attīstījušies veselīgi, viss darbs nebūtu uzkrauts vienam orgānam un tāpēc neviens nebūtu sabrucis.
Sludinātājiem vajadzētu sargāties, lai ar saviem pašu plāniem neizjauktu Dieva nodomus. Viņiem draud briesmas sašaurināt Dieva darbu, ierobežojot savu darbu ap kādu noteiktu vietu un neattīstot sevišķu interesi par visiem Dieva darba dažādajiem veidiem. Ir daži, kas visu uzmanību koncentrē uz vienu lietu, izslēdzot citas, kuras var būt tikpat svarīgas. Tie ir vienas domas cilvēki. Viss viņu būtnes spēks ir koncentrēts ap priekšmetu, ar kuru prāts tajā laikā nodarbināts. Visas citas domas ir ārpus viņu redzes loka. Šī viena iemīļotā tēma ir viņu domu saturs un viņu sarunu priekšmets. Visi pierādījumi, kas attiecas uz šo lietu, tiek kāri uztverti un piesavināti un pie tām tik ilgi kavējas, ka prāti, sekojot šīm domām, nogurst.
Bieži tie zaudē laiku, izskaidrojot jautājumus, kas patiesībā ir mazsvarīgāki un kas uzskatāmi kā paši par sevi saprotami bez kaut kādiem pierādījumiem, jo tie ir acīm redzami skaidri; bet patiesi svarīgās, dzīvību skarošās lietas vajadzētu izteikt tik skaidri un pārliecinoši, cik vien valoda un pierādījumi to spēj. Spējas koncentrēt prātu uz vienu lietu, izslēdzot visas citas, ir labas līdz zināmai pakāpei, bet pastāvīga šo spēju izmantošana nogurdina tos orgānus, kurus lieti attiecīgā darba veikšanai, tiem uzkrauj pārāk lielu slodzi un rezultātā ir zaudējums – vislielākais labums nav sasniegts. Stipri nolietojas viena orgānu daļa, kamēr citi paliek snaužot. Tādā veidā nevar prātu veselīgi izlietot, un sekas ir saīsināts dzīvības laiks.
Visām spējām vajag nest savu darba daļu, strādājot saskanīgi un līdzsvaroti vienai ar otru. Kas visu savu prāta spēku atdod vienai lietai, tie ir ļoti nepilnīgi citos jautājumos, tāpēc, ka spējas nav vienādi izkoptas. Lieta, kas atrodas viņu priekšā, piesaista [35] viņu uzmanību, arvien vairāk pārliecina un tie arvien dziļāk iedziļinās šajā jautājumā. Ieinteresējoties un iedziļinoties viņi redz tur atziņas un gaismu. Tomēr ir ļoti maz prātu, kas spēj viņiem sekot, neatdodot attiecīgai lietai tādu pašu domu dziļumu. Draud briesmas, ka šādi cilvēki var tik dziļi ieart un iestādīt patiesības sēklu, ka maigais un dārgais asns nekad neuznāk zemes virspusē.
Bieži izšķiež daudz smagu pūļu, kas nav vajadzīgas un kas nekad netiks novērtētas, Ja tie, kuriem ir lielas koncentrēšanās spējas, attīsta tikai tās un atstāj novārtā citas, tad viņi nevar iegūt pareizi saskaņotu prātu. Viņi līdzinās mehānismiem, kur uz kādu laiku darbojas tikai viena riteņu. Kamēr daži riteņi rūsē bezdarbībā, citi nolietojas, tāpēc, ka tos lieto pastāvīgi. Cilvēki, kas attīsta vienu vai divas spējas un nevingrina visas vienlīdzīgi, nespēj dot ne pusi no tā labuma pasaulei, ko Dievs savā plānā viņiem paredzējis. Viņi ir vienpusīgi ļaudis; no Dieva dotajām spējām lietošanā atrodas tikai puse, kamēr otra puse rūs bezdarbībā.
Ja šai cilvēku šķirai veicams sevišķs darbs, kas prasa domāšanu, tad viņiem tomēr visus savus spēkus nevajadzētu izlikt šai vienā lietā, izslēdzot interesi par visu citu. Uzņemot šo lietu par savu galveno pienākumu daļu laika viņiem vajadzētu veltīt citām darba nozarēm. Tas būtu daudz labāk priekš viņiem pašiem un arī darbam visumā. Vienai darba nozarei nevajadzētu veltīt sevišķu uzmanību, atstājot novārtā visas pārējās.
Rakstu darbos daži ir pastāvīgi jāuzmana, lai viņi skaidras lietas nepadarītu nesaprotamas, aizklājot tās ar daudz pierādījumiem, kas lasītājos neradīs dzīvu interesi. Viņi nogurdinoši un garlaicīgi kavējas pie jautājumiem, izceldami katru sīkumu, kas paši sevi jau apgaismo, tad viņu darbs ir gandrīz zudis. Lasītāja interese nebūs pietiekoši dziļa, lai izsekotu tematam. Vissvarīgākos patiesības punktus var padarīt neskaidrus, pievēršot uzmanību katram vissīkākajam jautājumam. [36] Ietverts ļoti daudz, bet darbs, pie kura tik daudz strādāts, nav plānots tā, lai atmodinātu vispārēju interesi, panāktu vislielāko labumu.
Šai laikmetā, kad patīkamas pasakas pārklāj visu zemi un saista cilvēku prātus, patiesība, ko pasniedz vieglā stilā, atbalstot ar nedaudziem, bet stipriem pierādījumiem, ir labāka nekā nomācoši liels daudzums sameklētu un pievestu liecību, jo tad attiecīgais punkts daudzu prātos nepaliek tik skaidrs, kā pirms šo piezīmju un pierādījumu izteikšanas. Pie daudziem cilvēkiem apgalvojumi panāks vairāk, nekā gari pierādījumi. Viņi daudzas lietas uzskata kā pašas par sevi saprotamas. Pierādījumi tādiem cilvēkiem neko nepalīdz.