Tavu dzīvi nav iezīmējusi gara pazemība un lēnprātīga izturēšanās. Tu mīli Dievu ar vārdiem, bet ne darbos un patiesībā. [238] Tavs gods ir viegli ievainojams. Sludinātājiem vispirms jāizjūt patiesības svētījošais iespaids, pašiem savās sirdīs un dzīvē, tad viņu piemērs ārpus runātāja pults pastiprinās viņu pūles no katedra. Sludinātājiem jākļūst maigākiem un jāsvētojas, pirms Dievs sevišķā veidā var sadarboties ar viņiem.
Tu esi ļāvis aizslīdēt zelta izdevībām dvēseļu pļaujas ievākšanā, jo Dievam nebija iespējams sadarboties ar tevi, jo tava sirds nebija taisna Viņa priekšā. Tava sirds nebija skaidra Tā priekšā, kas ir skaidrības un svētuma iemiesojums. Ja tu neņemsi vērā netaisnību savā sirdī, tad Kungs neklausīs tavas lūgšanas. Mūsu Dievs ir dedzīgs Dievs. Viņš pazīst domas un sirds jūtas un nolūkus.
Tu sekoji pats savam spriedumam un sekmju vietā piedzīvoji bēdīgu zaudējumu. Pārāk daudz ir likts uz spēles šajā darbā, lai to darītu nevīžīgi un neapdomīgi. Dvēseles pārbauda svarīgās, mūžīgās patiesības, un ko vien jūs sacītu vai darītu, tas viss iespaido tās nosvērties par vai pret patiesību. Kad tev vajadzēja pazemoties Dieva priekšā, lūdzot Viņu sadarboties ar tavām pūlēm, izjūtot darba svarīgumu un dvēseļu vērtību, tad tu izvēlējies jaunu sieviešu sabiedrību, neņemot vērā Dieva darba svētumu un tavu Kristus evaņģēlija sludinātāja amatu. Tu stāvēji starp dzīvajiem un mirušiem un tomēr ielaidies tukšās un vieglprātīgās sarunās un jokos.
Kā gan kalpojošie eņģeļi var būt ap tevi, izplatot pār tevi gaismu un sniedzot tev spēku? Kad tev vajadzēja meklēt ceļus un līdzekļus, lai apgaismotu tumsībā un maldos esošos prātus, tu dzīvo sev par patikšanu un esi par savtīgu, lai stātos pie tāda darba, uz kuru tev nav nekādu tieksmju, ne arī mīlestības. Ja domājoši cilvēki mūsu viedokli kritizē, tad tev ir maz pacietības viņus uzklausīt. Tu viņiem bieži vien atbildi īsi un asi, it kā tiem nebūtu nekādu tiesību pasludināto tuvāk pārbaudīt, bet ka visa mācība no viņu puses bez kaut kādas pētīšanas jāpieņem par patiesību. Savā kalpošanas darbā tu ar savu izturēšanos daudzas dvēseles esi novērsis no patiesības. Ne vienmēr tu esi nepacietīgs un nepieejams; kad tev patīk, tad tu uz jautājumiem atbildi izsmeļoši un laipni, [239] tomēr tu esi nepieklājīgs, prasīgs, untumains un viegli uzbudināms kā bērns.
Kāda apslēpta zelta sprādze un kāds babiloniešu mētelis izsauca bēdas un grūtības visā Izraēļa nometnē. Viena vīra grēka dēļ, Dieva nepatika nāca pār visiem ļaudīm. Tūkstoši krita kaujas laukā, jo Dievs negribēja svētīt un piešķirt panākumus ļaudīm, kuru vidū bija viens vienīgs grēcinieks, kāds, kas bija pārkāpis Viņa pavēli. Kaut gan tam nebija svēts amats, tomēr taisnības Dievs nevarēja iet cīņā līdz ar Izraēļa armiju, kamēr šis apslēptais grēks atradās nometnē.
Neskatoties uz to, ka mūsu priekšā ir apustuļa brīdinājums: “…izvairīties no visa, kas liekas ļauns,” daži tomēr turpina iet kristiešiem nepiemērotu ceļu. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis būtu svēti, lai tie šķirtos no tumsības darbiem, būtu skaidri sirdīs un dzīvē un pasaules neaptraipīti. Ticība uz Kristu padara Dieva bērnus par Viņa izredzētiem, ja viņi stāvēs uz Bībeles patiesības svētā pamata, tad tiks pasargāti no biedrošanās ar tumsības neauglīgajiem darbiem.
Brāli R., tu esi stāvējis tieši ceļā Dieva darbam, sagādājis tam lielas grūtības un bijis par iemeslu, ka Viņa lietu klājusi liela tumsa. Sātans aptumšojis tavu skatu, tu strādāji, lai izsauktu simpātijas un tās arī ieguvi. Ja tu būtu strādājis gaismā, tu būtu ieraudzījis sātana valgus, kas darbojās, lai tevi pieviltu un iznīcinātu. Dieva bērni neēd un nedzer, lai apmierinātu ēst gribu, bet lai saglabātu dzīvību un spēkus Meistara prāta izpildīšanai. Viņi ģērbjas, lai būtu veseli, bet ne lai izrādītos vai sekotu mainīgajai modei. Kristīgie pamatlikumi ir izraidījuši acu kārību un dzīves lepnību no viņu drēbju skapjiem un no viņu mājām. Tie staigā un dzīvo dievbijīgā sirsnībā, un viņu sarunas ir cēlas un dievbijīgas.
Dievs ir ļoti līdzcietīgs, jo Viņš saprot mūsu vājības un kārdināšanas, un ja mēs pie Viņa nākam ar salauztu sirdi un sagrauztu garu, tad Viņš pieņem mūsu nožēlu un apsola, ka mēs baudīsim mieru ar Viņu, ja, lai to panāktu, mēs satversim Viņa spēku. Ak, kādu pateicību mums vajadzētu izjust, kādu līksmību par to, ka Dievs ir tik žēlīgs.
Tu neesi uzticējies Dieva spēkam. Tu kavējies pats pie sevis, par sevi domāji un runāji. Tu pārspīlēji savus pārbaudījumus sevis un citu priekšā un tavs gars no patiesības, no tā parauga, kas mums jāatdarina, pievērsās vājajam brālim R.
Arī atrodoties ārpus sapulču telpas tev jāizjūt dvēseļu vērtība un jāmeklē izdevības, lai atklātu patiesību atsevišķām personām. Tu tomēr neesi sapratis uz evaņģēlija kalpa gulstošos atbildību. Tu nerunāji par Jēzu un Viņa taisnību un pazaudēji daudzas izdevības, kuras izmantojot, vairāk kā divdesmit dvēseles būtu izšķīrušās par patiesību un atdotu visu Kristum. Bet tu šo nastu negribēji nest. Gana darbs sevī ieslēdz krustu un tu to negribēji uzņemties.
Es redzēju Dieva eņģeļus vērojam tevis atstāto iespaidu, un sapulču rezultātus un tavu vispārīgo ietekmi un ticīgajiem un neticīgajiem. Es redzēju šos eņģeļus skumjās aizklājam sejas un ar nepatiku novēršamies no tevis. Bieži tu nodarbojies ar mazsvarīgām lietām, un kad tev vajadzēja veikt darbu, kas prasīja visu spēku, skaidras domas un nopietnas lūgšanas, tu sekoji savām tieksmēm un vēlēšanām un paļāvies uz savu stiprumu un gudrību, lai sastaptos ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar augstākām varām un spēkiem, ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tāda tava nolaidība Dieva darbā noveda briesmās patiesību un Dieva lietu, apdraudot dvēseļu pestīšanu.
Tev pilnīgi jāpārveidojas, pirms tev var uzticēt Dieva darbu. Tev sava dzīve jāuzlūko kā svinīga īstenība, nevis kā tukšs sapņojums, kad nav jāstrādā. Kā sargs uz Ciānas mūriem, tā tu esi atbildīgs par cilvēku dvēselēm. Tev jānopamatojas Dievā. [241] Tu rīkojies nepārdomāti, impulsīvi, nevis vadoties no pamatlikumiem.
Tu neesi sajutis, cik nepieciešami ir sevi audzināt, kā arī sist krustā veco cilvēku ar tā tieksmēm un iekārošanām. Tev vajadzīgs Dieva Gara iespaids, kas līdzsvarotu tavu dzīvi un vadītu visos pasākumos. Tu strādā un izposti, uzcel un noārdi, tu aizdedzini interesi un tad, tāpēc, ka neesi svētījies un tev nav dievišķas gudrības, to atkal izdzēs. Tu neesi nopamatojies, nostiprinājies un iesakņojies. Tava ticība ir pavisam maza, tu nedzīvo lūgšanas dzīvi. Tev sava dzīve jāsavieno ar Dievu. Tad tu nesēsi uz miesu un beidzot nepļausi samaitāšanu.
Joki un pasaulīgas sarunas pieder pasaulei. Kristieši, kuru sirdīs ir Dieva miers, būs priecīgi un laimīgi bez kā nodotos nenozīmīgām lietām un vieglprātībai. Palikdami nomodā lūgšanās, viņi būs gaiši un laimīgi. Viņiem būs Dieva miers, kas tos pacels pāri visām pārmērībām. Dievbijības noslēpums, kas atklāts Kristus kalpa prātam, pacels viņu pāri visam pasaulīgajam un juteklīgajam priekam. Viņš būs dievišķās dabas dalībnieks, izbēdzis no samaitāšanas, ko pasaulē rada iekārošanas. Satiksme starp Dievu un viņa dvēseli darīs to auglīgu Dieva prāta atzīšanā un atvērs viņa priekšā praktisko patiesību bagātības, kuras viņš var sniegt ļaudīm, kas neizraisīs vieglprātību vai smīnu, bet liks nopietni pārdomāt, skars sirdi un atmodinās morālisko iejūtību pret svētajām Dieva prasībām, attiecībā uz cilvēku jūtām un visu dzīvi. Kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, tiem jābūt Dieva vīriem, skaidriem sirdīs un dzīvē.
Tev draud lielas briesmas nes negodu pār Dieva darbu. Sātans pazīst tavas vājības. Viņa eņģeļi tavas vājās vietas paziņo tiem, ko piekrāpuši sātana viltus brīnumi un viņi jau tevi skaita par savējo. Sātans līksmojas, ja tu rīkojies negudri, jo tad tu nostājies uz viņa zemes, [242] un viņš cīņā pret tevi iegūst pārsvaru. Viņš labi zina, ka to cilvēku neapdomība un vieglprātība, kas aizstāv Dieva likumus, novērsīs dvēseles no patiesības. Tu savā dvēselē neesi uzņēmis darba nastu un neesi personīgi rūpīgi un nopietni strādājis, lai labvēlīgi ietekmētu prātus attiecībā uz patiesību. Tu pārāk bieži kļūsti nepacietīgs, nenopietns un viegli saskaisties, ar savu nelaipno izturēšanos radot sev ienaidniekus. Ja tu nebūsi modrs, tad tu pamodināsi dvēselēs aizspriedumus pret patiesību. Ja tu nekļūsti par jaunu cilvēku un nedzīvo saskaņā ar svētās patiesības pamatlikumiem, ko tu pasludini no katedras, tad tavam darbam būs tikai maza vērtība.
Uz tevi gulstas smaga atbildība. Sarga pienākums ir vienmēr atrasties savā vietā, esot nomodā par dvēselēm kā tādam, kam būs jādod norēķins. Ja tavs prāts ir novērsies no lielā darba un pildīts ar nesvētām domām, ja savtīgi plāni un projekti laupa tev miegu un rezultātā samazinās tavi garīgie un fiziskie spēki, tad tu grēko pret savu dvēseli un pret Dievu. Tavas uztveres spējas ir notrulinājušās un tu neatšķir svētās lietas no parastajām. Dievs ir apkaunots, Viņa lieta likta negodā un labais darbs, ko tu būtu varējis padarīt, ja būtu pilnīgi paļāvies uz Dievu, ir sabojāts. Ja tu būtu saglabājis savu spēku spraigumu, lai savu smadzeņu spēku un visu savu būtni bez atlikuma nodotu svarīgajā Dieva darbā, tad tavs paveiktais darbs būtu daudz lielāks un daudz pilnīgāks.
Tavs darbs ir bijis nepilnīgs. Kāds darba devējs salīgst sev cilvēkus, kas viņam veiktu kādu ļoti smalku un vērtīgu darbu, kas prasa zināšanas un daudz rūpīgu pārdomu. Uzņemoties šo darbu, viņi zina, ka darba labai veikšanai vajadzēs atmodināt visas spējas un vislabākajos apstākļos pielikt vislielākās pūles. Bet viens no šiem cilvēkiem padevies nedabīgai ēstgribai. Viņš mīl stiprus dzērienus. Dienu pēc dienas viņš apmierina savu vēlēšanos, un šī kairinātāja iespaidā viņa smadzenes ir nomāktas, nervi novājināti, rokas nedrošas. [243] Viņš dienu no dienas turpina darbu un gandrīz sabojā viņam uzticēto lietu. Šis vīrs pazaudē savu algu un izdara gandrīz neizlabojamu ļaunumu savam darba devējam. Ar savu negodīgumu viņš pazaudē meistara un savu līdzstrādnieku uzticību. Viņam uzticēja lielu atbildību un, pieņemot to atzina, ka ir spējīgs veikt darbu saskaņā ar darba devēja dotajiem norādījumiem. Bet mīlot sevi, padevās ēstgribai un riskēja ar sekām.
Tavs gadījums, brāli R. līdzinājās šeit pieminētajam. Bet Kristus kalpa atbildība, kam pasaule jābrīdina par tuvo tiesas dienu, ir tik daudz svarīgāka par vienkārša amatnieka atbildību, par cik mūžīgām lietām ir lielāka nozīme nekā laicīgām. Ja evaņģēlija kalps vadās vairāk no savām tieksmēm nekā no pienākuma, ja viņš lutina sevi uz garīgā spēka rēķina un rezultātā rīkojas neapdomīgi, tad tiesas dienā dvēseles celsies, lai nosodītu to par viņa neuzticību. Pie viņa drēbēm atradīs dvēseļu asinis. Nesvētotam sludinātājam var izlikties maza lieta būt untumainam, impulsīvam un nesvētam, uzcelt un atkal nojaukt, padarīt mazdūšīgus, sāpināt un atbaidīt tieši tās dvēseles, kuras atgriezušās, klausoties viņa pasludināto patiesību. Ir bēdīga lieta pazaudēt tieši to cilvēku uzticību, pie kuru glābšanas ir strādāts. Tomēr sludinātāju negudrās rīcības sekas nekad pilnīgi neizpratīs, pirms sludinātājs neredzēs visas lietas tā, kā Dievs tās redz.