Brāli. R., tu pats esi savtīgs šajās lietās un ļoti nepilnīgi izpildi savu pienākumu. Tu prasīji uzmanību un rūpes, bet nesniedzi to pašu pretī. Tu esi savtīgs, ar augstām prasībām un bieži neapdomīgs, kas ir par iemeslu tavas sievas kārdināšanām. Jūs abi esat nesvēti un pārsteidzoši savtīgi. Patiesības dēļ jūs esat pienesuši tikai nelielus upurus. Tu tāpat kā tava sieva, esat izvairījušies no nastām un labāk ieņemat tādu stāvokli, ka jums kalpo, nekā cenšaties būt pēc iespējas mazāk par apgrūtinājumu citiem.
Kristus kalpiem, ja viņi bauda brāļu vai draugu viesmīlību, jāizjūt par savu pienākumu būt šais ģimenēs par svētību, cenšoties iedrošināt un stiprināt tās locekļus. [233]
Ejot no mājas uz māju, viņi nedrīkst nevērīgi izturēties pret gana pienākumiem. Viņiem tuvu jāiepazīstas ar katru ģimenes locekli, lai varētu izprast to garīgo stāvokli un tad, mainot sava darba metodes, palīdzēt katrā atsevišķā gadījumā. Ja sludinātājs, nesot pasaulei svinīgo brīdinājuma vēsti, saņem brāļu un draugu viesmīlību un nevērīgi izturas pret ganāmpulka gana pienākumiem, nerūpējas kāds ir viņa piemērs un izturēšanās, ielaižoties ar jauniešiem nenozīmīgās sarunās, jokos un smieklu izsaucošu anekdošu atstāstīšanā, tad viņš ir necienīgs būt par evaņģēlija sludinātāju un viņam ir jāatgriežas pirms tam var uzticēt rūpes par avīm un jēriem. Sludinātāji, kas izturas nevērīgi pret uzticētajiem ganam veicamajiem pienākumiem, pierāda, ka patiesība, kuru viņi sludina citiem, nav tos pašus svētojusi, un viņus nevajadzētu paciest un paturēt kā strādniekus Kunga vīna kalnā, pirms tie neiegūst augstu izpratni par Kristus kalpa darba svētumu.
Ja ir jāsagatavojas un jānotur tikai vakara sapulces, tad paliek daudz laika, ko ļoti labi var izlietot, ejot no mājas uz māju, sastapt ļaudis tur, kur viņi atrodas. Un ja ar Kristus kalpiem ir Kunga Gars, ja viņi atdarina lielo Piemēru, tad tie atradīs pieeju sirdīm un mantos dvēseles Kristum. Daži sludinātāji, nesot pēdējo žēlastības vēsti, ir pārāk atturīgi. Viņi neizmanto dotās izdevības, lai ar savu personīgo izturēšanos, nesavtīgo interesi par citu labumu, savu laipnību, lēnprātību, gara pazemību un goddevīgo pieklājību iemantotu neticīgo uzticību. Šie Gara augļi atstās daudz lielāku iespaidu nekā sludināšana no katedras bez personīgā darba ģimenēs. Bet skaidru un pārbaudītu patiesību pasludināšana ļaudīm un atbilstošas pūles ejot no mājas uz māju, lai atbalstītu darbu no katedras, stipri palīdzēs uz labu un dvēseles atgriezīsies pie patiesības. [234]
Daži no mūsu sludinātājiem nes pārāk vieglas atbildības. Viņi izvairās no personīgā darba rūpēm un nastām, šī iemesla dēļ viņi neizjūt tādu vajadzību pēc dievišķās palīdzības, kādu viņi izjustu, ja uzņemtos nastas, kuras uzņemties prasa Dieva darbs un mūsu ticība. Ja nesot šādas nastas, nesēji nonāks grūtībās, tad viņi izjutīs vajadzību pēc dzīvā Dieva tuvuma, lai paļāvīgi varētu uzticēt savus ceļus Viņam un ticībā satvert šo palīdzību, kuru vienīgi Viņš var dot. Tad ikdienas viņi iegūtu piedzīvojumus ticībā un paļāvībā, kas evaņģēlija kalpam ir visvērtīgākais. Viņu darbs ir daudz svinīgāks un svētāks, nekā sludinātāji parasti to saprot. Tiem ap sevi jāizplata svētījošs iespaids. Dievs prasa, lai tie, kas kalpo pie svētuma, būtu vīri, kas deg par Viņa lietu. Dvēseļu glābšanai jābūt viņu darba nastai. Brāli R., tu neesi juties tā, kā pravietis Joels raksta: “Lai priesteri, Kunga sulaiņi raud starp priekškaru un altāri un lai saka: ak, Kungs, žēlo savus ļaudis un nenodod savu mantību nievāšanai. Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēšanu pļaus, Kas iziet un raud, dārgo sēklu nesdami, tie noteikti nāks atkal ar prieku, nesdami kūlīšus.”
Brāli R., man rādīja, cik pretējs Dieva vārda prasībām ir bijis tavs darba veids. Tu esi bijis bezrūpīgs vārdos un rīcībā. Avīm bija jānes rūpju nasta par savu ganu, lai brīdinātu, norātu, lūgtu un raudātu par sava gana pārdrošību, kurš sava amata dēļ atzīts par Dieva muti. Tomēr viņš daudz vairāk rūpējas pats par sevi nekā par nabaga avīm. Tu neesi izjutis rūpju nastu par dvēselēm. Tu neesi izgājis darbā raudot un lūdzot, lai grēcinieki atgrieztos. Ja tu tā būtu strādājis, tad būtu iesēta sēkla, kas pēc daudz dienām uzdīgtu un nestu augļus par godu Dievam. Ja arī neko citu tu nevarētu paveikt ģimenēs pie mājas pavarda, kopīgās sarunās un lūgšanās, tad tev vismaz vajadzētu rādīt čakluma un laika taupīšanas piemēru, pašam vingrinoties nest atbildības lietderīgā darbā. [235]
Tu un tava sieva būtu sev aiztaupījuši daudz ļaunuma un būtu bijuši daudz priecīgāki un laimīgāki, ja jūs mazāk būtu meklējuši savas ērtības un būtu savas studijas savienojuši ar fizisko darbu. Jūsu muskuļi ir radīti darbam, nevis bezdarbībai. Dievs Ādamam un Ievai Ēdenē deva visu, kas viņiem bija vajadzīgs; tomēr viņu debesu Tēvs zināja, ka tiem vajadzīga nodarbošanās, lai saglabātu savu laimi. Ja tu, brāli R., būtu nodarbinājis savus muskuļus, katru dienu zināmu laiku strādājot ar savām rokām, saistot darbu ar studijām, tad tavs prāts būtu līdzsvarotāks, tavas domas skaidrākas un cēlākas un miegs labāks un veselīgāks. Samazinoties asiņu pieplūdumam smadzenēs, tavs prāts būtu skaidrāks. Tu spētu labāk saprast svēto patiesību un tavi morāliskie spēki būtu stiprāki. Tu nemīli darbu, bet vairāk fizisku vingrinājumu ik dienas būtu tieši tev par labu, tas liktu asinīm plūst straujāk un veselīgāk un palīdzētu tev tikt pāri neapmierinātībai un nespēkam.
Tev nav jāatstāj novārtā rūpīgas studijas, bet jālūdz no Dieva gaisma, lai Viņš atvērtu sava Vārda bagātības tavam saprātam, lai tu būtu pilnīgi sagatavots visiem labiem darbiem. Tu nekad neatradīsies tādā stāvoklī, lai tev nebūtu nepieciešami palikt nomodā un nopietni lūgt, lai spētu uzvarēt to, kas tevi apstāj. Tev pastāvīgi vajadzēs sargāties, lai neskatītos pats uz sevi. Stiprs ir kļuvis tavs ieradums sevi izvirzīt visam priekšā, kavējoties pie savas ģimenes grūtībām un pie savas sliktās veselības. Īsi sakot, tavs es ir bijis tavu sarunu priekšmets un tas ir nostājies starp tevi un tavu Pestītāju. Tev sevi jāaizmirst un jāpaslēpjas aiz Jēzus. Lai tiek paaugstināts dārgais Pestītājs un paša es lai pazūd no tava skata. Ja tu redzēsi un sajutīsi savu vājumu, tad tu sevī nesaskatīsi nekā ievērības cienīga. Ļaudīm ne tikai ir apnicis, bet viņiem pat riebjas tavs ievadījums pirms galvenā temata. [236] Katru reizi, kad tu, runājot uz ļaudīm, piemini savas ģimenes grūtības, tu pazemo sevi viņu acīs un dod iemeslu aizdomām, ka tava dzīve nav pilnīga.
Tu līdzinies sludinātājiem, kas paaugstina paši sevi un kāro pēc ļaužu uzslavas. Neapdomīgie viņus lutina un tiem glaimo, līdz viņi paaugstinās un kļūst pašapmierināti un uzticēdamies savai gudrībai, ticības dzīvē aiziet bojā. Viņi domā, ka ir tik populāri un iemīļoti, ka var iet gandrīz kuru katru ceļu un tomēr saglabāt savu stāvokli. Šinī lietā tu esi bijis pārāk pašpaļāvīgs. Ja Kristus kalpa izturēšanās sniedz pļāpīgām mēlēm vielu pārrunām un ja viņa tikumību nopietni apšauba, tad viņam to nevajadzētu uzskatīt par skaudību vai apmelojumu. Tev jāsargās, lai neļautos ierastajai domu gaitai, kas veido ieradumus, kas savukārt izrādīsies par iemeslu tavai bojā ejai. Vēro tos, no kuru rīcības veida tev vajadzētu ar riebumu novērsties, un tad atturies no pirmā soļa viņu ietajā virzienā.
Tu esi bijis pašapmierināts, un sātans tevi tā piekrāpis un apmiglojis tavu skatu, ka tu nespēji saredzēt savu nepilnību un daudzās kļūdas. “Bet gara auglis ir mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība. Pret tādiem nav bauslība. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.”
Man rādīja darba laiku. Lielās un mazās pilsētās un ciemos, - visur jādzird brīdinājuma vēsts, jo tagadējās patiesības vēstij jāpārbauda visi. Ir veicams liels darbs, bet strādniekiem, kas iet šajos laukos, jābūt vīriem ar veselīgu spriedumu, kas prot pareizi izturēties pret cilvēkiem. Tiem jābūt pacietīgiem, laipniem un godprātīgiem vīriem, kas bīstas Dievu.
Tu bieži iegūsti ļaužu uzticību, bet ar vieglprātīgu izturēšanos vai kādu neapdomīgu soli, ar asumu vai valdonīgu garu tu pazaudē šo uzticību, tad rezultātā Dieva lietai būs pavadīts vairāk ļauna, nekā ja tu neko nebūtu darījis. Sludinātāji, kas rīkojas impulsīvi, ir daudz kaitējuši Dieva darbam. [237] Daži ir viegli uzbudināmi un bieži iekaist; ja ir ievainoti, cenšas atriebties. Tieši par to sātans gavilē. Patiesības ienaidnieks triumfē par šo Kristus kalpu vājību, jo tā apkauno tagadējo patiesību. Kam ir šī rakstura vājība, tie nepareizi attēlo patiesību, kā arī mūsu ticības sludinātājus. Viena sludinātāja neapdomība met ēnu uz visu viņam sekojošo strādnieku darbu un padara to ārkārtīgi grūtu.
Brāli R., izejot darbā kādā jaunā laukā, tu mīli kavēties pie strīdīgiem jautājumiem, jo esi savu prātu sagatavojis šim darba veidam. Bet tavs darbs ir bijis pat vairāk kā desmit reizes nevērtīgāks par to, ko tu būtu paveicis, ja praktiskos piedzīvojumos būtu sagatavojies pamācīt ļaudis par praktiskām lietām. Tev jākļūst par skolnieku Kristus skolā, lai iegūtu praktisku dievbijību. Ja tu savā dvēselē būsi piedzīvojis patiesības glābjošo spēku, tad tu nespēsi atturēties nesniedzis Dieva ganāmpulkam tās pašas praktiskās patiesības, kas tavu sirdi ir darījušas līksmu Dievā. Lai pārliecinātu sirdis, cik svarīgi ir paļauties patiesības prasībām, praktiskās pamācības jāsavieno ar dogmatiskajām, kas ar pierādījumiem pārliecina saprātu. Kristus kalpiem savā darbā jāatdarina Meistara priekšzīme. Tiem pastāvīgi vissaprotamākā veidā jārāda ļaudīm praktiskās dievbijības nepieciešamība, kā to mācīja mūsu Pestītājs, jāpalīdz viņiem ieraudzīt, cik nepieciešami ir ievērot reliģiskos pamatlikumus un patiesīgumu ikdienas dzīvē. No plaši pazīstamo baznīcu sludinātājiem ļaudis aiziet nepaēduši, un dvēseles alkst pēc barības, kas apmierinātu viņu izsalkumu un dotu garīgu dzīvību.