Brāli R., tavs iespaids nav bijis tāds, kas darītu godu tagadējai patiesībai. Ja patiesība, kuru tu sludini citiem, būtu tevi svētojusi, tad tavs derīgums Dieva darbā būtu desmitkārt lielāks nekā tas tagad ir. Tu tik ļoti esi paļāvies uz sensāciju radīšanu, ka bez tām tu jūties pavisam nedrošs. Šie lielie satraukumi un sensacionālā interese ir tavs stipruma un slavas avots un tava darba rezultāts, tomēr Dievam tas nepatīk. Tavs darbs šajā virzienā reti ir tāds, kādu tu to, sev glaimodams, iedomājies.
Tuvāka pārbaude rāda, ka pēc šādām sevišķi uzbudinošām sapulcēm var ievākt tikai nedaudz kūlīšu. Tomēr pēc visiem pagātnes piedzīvojumiem tu neesi sapratis, ka tavs darba veids jāmaina. Tu esi kūtrs mācīties, lai tālāk strādājot izvairītos no pagātnes kļūdām. Iemesls šim stāvoklim ir tas, ka tu kā dzērājs mīli šo sensacionālo sapulču radīto kairinājumu, tu ilgojies pēc tām, kā dzērājs ilgojas pēc alkohola glāzes, lai pamudinātu atslābušo enerģiju. Šīs debates, kas rada uzbudinājumu, nepareizi saprot kā dedzību par Dieva lietu un kā mīlestību uz patiesību. Dievs Gars gandrīz nekad nav bijis ar tevi tavās pūlēs. Ja Dievs būtu bijis ar tevi visā tavā rīcībā un ja tu būtu izjutis nastu par dvēselēm un tev būtu bijusi gudrība izmantot šos satraukuma brīžus, lai dvēseles spiestu ieiet Kristus valstībā, tad tu redzētu sava darba augļus un Dievs būtu pagodināts. Tavai dvēselei jābūt piepildītai ar tās patiesības garu, kuru tu pasludini citiem. Kad tu esi strādājis, lai pārliecinātu dvēseles par Dieva likumu prasībām, mācot grēku nožēlošanu Dieva priekšā un ticību Kristū, tad tavs darbs ir tikai iesācies. Tu pārāk bieži atļauj sev nenobeigt iesākto darbu un atstāj smagas nastas citiem, kuras tev pašam vajadzēja nest līdz galam. [228] Tu saki, ka neesi spējīgs darbu pabeigt, tad jo ātrāk tu sagatavosies draudzes gana vai mācītāja nastu nešanai, jo tas būs labāk.
Kā uzticīgam ganam tev jāmācās pareizi izturēties pret dažādiem cilvēkiem un dot ikkatram Dieva ganāmpulka loceklim viņa barības devu īstā laikā. Tev jābūt rūpīgam un jāmācās, lai īstajā laikā un vietā, skaidri un pārliecinoši spētu sniegt ļaudīm vajadzīgo praktisko padomu, kuru tu pats būtu izpētījis un pārbaudījis. Tu neesi bijis pilnīgi apgādāts ar inspirēto vārdu. Kad ganāmpulkam bija vajadzīga garīga barība, tu bieži sniedzi pierādījumus, kas dotajam gadījumam nebija vairāk piemērots, kā kāda publiska runa. Ja tu būtu sevi piespiedis un mācījies pazīt Dieva vārdā bagātīgi esošās atziņas, tad barojot ganāmpulku ar tam piemēroto barību, kas sniegtu garīgu veselību un stiprumu, tu būtu paaugstinājis Dieva lietu.
Tev vēl ir jāmācās patiesā gana darbs. Kad tu to izpratīsi, tad Dieva lieta un Viņa darbs gulsies uz tevi ar tādu smagumu, ka tev nebūs vairs vēlēšanās uz jokiem vai zobgalībām un tu neielaidīsies tukšās un vieglprātīgās sarunās. Kristus kalps, kurš ir uzņēmies īsto darba smagumu un kuram ir pilnīga izpratne par viņa misijas augsto un svēto raksturu, netieksies pēc tukšas un vieglprātīgas satiksmes ar ganāmā pulka jēriem.
Patiess gans interesēsies par visu, kas attiecas uz ganāmpulka labklājību, to ēdinās, vadīs un aizstāvēs. Viņš izturēsies ļoti gudri un pret visiem būs saudzīgs un uzmanīgs, laipns un līdzcietīgs, bet sevišķi pret kārdinātiem, apbēdinātiem un izmisušiem. [229] Tai vietā, lai parādītu līdzjūtību šai cilvēku šķirai, līdzjūtību kādu prasīja viņu sevišķais stāvoklis un viņu nespēks, tu, mans brāli, no tiem izvairījies un tai pašā laikā centies iegūt citu cilvēku simpātijas. “Jo Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību par atpirkšanas maksu priekš daudziem. Patiesi, patiesi, Es jums saku, kalps nav augstāks par viņa Kungu, ne arī tas, kas sūtīts, lielāks par to, kas viņu sūtījis.” “Bet pats atteicies no cieņas un kalpa ģīmi pieņēmis un ir darīts līdzīgs cilvēkam.”
“Tad nu mums, kas esam stipri, pienākas panest vājo nespēku un neizpatikt sev pašiem. Jo ikviens no mums lai savam tuvākam ir pa prātam uz labu un par uztaisīšanu. Jo arī Kristus nav sev pašam bijis pa prātam, bet kā stāv rakstīts: tavu nievātāju nievāšanas man ir uzkritušas.” [Rom.15,1-3.]
Evaņģēlija kalpa darbs nav valdīt pār Dieva mantojumu, bet ar pazemīgu garu, laipnību un visu panesot lūgt, brīdināt un norāt visā lēnprātībā un mācībā. Kā iepriekš minētās Rakstu vietas saskan ar tavu pagātnes izturēšanos? Gandrīz visu dzīves laiku tu esi vadījies no savtīgām tieksmēm. Tu esi apprecējies ar stipras un noteiktas dabas sievieti. Viņas raksturs pēc dabas bija visaugstākā mērā savtīgs. Jūs abi bijāt patmīļi un jūsu interešu apvienošana nenāca par labu nevienam no jums, bet gan palielināja briesmas. Neviens jūs nebijāt apzinīgs un dziļākā izpratnē nebijāties Dievu. Valdošā pamatdoma jums bija patmīlība un pašapmierinātība. Jūs abi tik maz bijāt svētījušies Dievam, ka nevarējāt viens otram palīdzēt. Jūs katrs vēlējāties iet savu ceļu, katrs no jums vēlējās būt lutināts, slavēts un apkalpots.
Kungs redzēja jums draudošās briesmas un laiku pa laikam ar liecībām sūtīja jums brīdinājumus, ka jūsu mūžīgās intereses ir apdraudētas, ja jūs nepārvarēsiet savu patmīlību, un nesaskaņosiet savu gribu ar Dieva gribu. Ja tu būtu ņēmis vērā Kunga aizrādījumus un biedinājumus, ja tu būtu pilnīgi atgriezies, pilnīgi pārmainījis savu dzīvi, tad tava sieva neatrastos sātana valgos, atstāta no Dieva, lai ticētu stipriem sātana maldiem. Ja tu būtu sekojis Dieva dotajai gaismai, tad tagad tu būtu stiprs un iespaidīgs strādnieks Dieva lietā, sagatavots padarīt desmit reiz vairāk nekā tagad. Tu esi kļuvis vājš, jo neesi ievērojis un sargājis gaismu. Tikai pavisam neilgu laiku tu spēji atšķirt patiesā Gana balsi no svešinieka balss. Tava nolaidība staigāt gaismā ir tev nesusi tumsu un tava sirdsapziņa, kurai tik bieži darīts pāri, ir kļuvusi nejūtīga.
Tava sieva neticēja un neklausīja gaismai, kuru Kungs žēlastībā viņai sūtīja. Viņa nonicināja pārmetumus un pati aizvēra durvis, pa kurām bija dzirdami Kunga padomi un brīdinājumi. Sātans bija apmierināts, un nekas vairs nekavēja viņu iegūt tās uzticību. Ar saviem patīkamajiem glaimojošajiem maldiem viņš varēja tagad vadīt viņu gūstā pēc sava prāta.
Kungs tev deva liecību, ka tava sieva ir par kavēkli darbā un ka viņai tevi nevajag pavadīt, līdz tev ir visnoteiktākie pierādījumi, ka viņa ir atgriezta sieviete, pilnīgi atjaunotu prātu. Tad tu juti, ka tev ir iemesls aizstāvēt mājas pavardu, ar šo liecību tu atvainoji sevi un tam atbilstoši strādāji, lai gan tev nebija nekādas vajadzības pēc paša mājas pavarda. Tavai sievai bija pienākumi pret vecākiem, pret kuriem viņa ir izturējusies nevērīgi visā savas dzīves laikā. Ja viņa ar priecīgu prātu būtu uzņēmusies šos ilgi novārtā atstātos pienākumus, tad tagad viņa nebūtu atstāta sātana gūstā, lai darītu viņa prātu un lai viņa kalpībā samaitātu savu sirdi un dvēseli.
Tava vajadzība pēc mājas pavarda bija izdomāta, līdzīgi daudzām citām tavām šķietamām vajadzībām. Tu ieguvi savu mājas pavardu, ko tavs savtīgums vēlējās, un savu sievu varēji atstāt ērtībās. Bet Dievs bija viņai sagatavojis vēl pēdējo pārbaudījumu. Viņas mātes ciešanas bija tādas, kas būtu izsaukušas līdzjūtību viņas sirdī, ja tā savtīgumā nebūtu pilnīgi izžuvusi un notrulinājusies. Bet šī Dieva aizgādība nepamodināja bērna mīlestību meitā uz savu ciešanu nomākto māti. Tā kā viņai nebija nekādu mājas rūpju, tad visu uzmanību viņa veltīja savam nabaga es.
Rūpju nasta, kas bija jānes tēvam, bija viņa vecumam un spēkiem par lielu un asās ciešanas viņu satrieca. Ja meitas sirdī būtu bijusi kāda jūtīga vietiņa, tad šinī gadījumā tur noteikti pamostos līdzjūtība un pienākuma apziņa, dalīties nastās ar savu māsu un māsas vīru. Bet ar savu vienaldzību un izvairīšanos no visām rūpēm un nastām, ko viņa labi varēja uzņemties, tā parādīja, ka viņas sirds ir gandrīz tikpat neiespaidojama kā akmens.
Atrasties tik tuvu pie saviem vecākiem un tomēr izturēties tik vienaldzīgi, tas runā viņai par sliktu. Lietu stāvokli viņa darīja zināmu savam vīram. Brālis R. bija tikpat savtīgs kā viņa sieva un viņš prasīja, lai tā steidzīgi ierastos pie viņa. Kā uz šo rīcību skatījās Dieva eņģeļi, maigie, līdzjūtīgie, mīlošie un kalpojošie eņģeļi? Meita ļauj svešiniekiem veikt šos mīlestības pienākumus, kuros viņai vajadzēja priecīgi dalīties ar savu uzupurīgo māsu. Eņģeļi ar skumjām un izbrīnu noraudzījās uz šo ainu, un novērsās no šīs savtīgās sievietes. Ļaunie eņģeļi ieņēma viņu vietu un sātans viņu kā savu gūstekni vadīja pēc sava prāta. Viņa bija sātana starpnieks un tādā kārtā izrādījās liels kavēklis savam vīram, viņa darbam bija tikai pavisam maza nozīme.
Ja nebūtu darīts šis pēdējais darbs, tad Dieva lieta iekš X. stāvētu augstāk, jo darbu, ko iesāka, nepabeidza. Interesi pamodināja, tad ļāva tai atslābt, lai nekad vairs nepaceltos. Es tevi lūdzu, brāli R., salīdzini iepriekš pievestās rakstu vietas par Kristus darbu un kalpošanu ar savu izturēšanās veidu, strādājot par evaņģēlija sludinātāju, sevišķi tajos gadījumos, kurus es pieminēju kā piemērus, kad pienākums bija pārāk skaidri redzams, lai to pārprastu, ja tikai ilgstošā elkudievīgā kalpošana savam es nebūtu paralizējusi sirdsapziņu un prātu. [232]
Tāpēc ka jūs atstājāt savus vecākus, kad tiem bija vajadzīga palīdzība, draudze bija spiesta uzņemties šo nastu un rūpēties par Kristus miesas locekļiem, kas atradās ciešanās. Ar šo nežēlīgo nevērību jūs izsaucāt pār sevi Dieva nepatiku. Dievs šādas lietas neatstāj bez ievērības. Eņģeļi tās pieraksta. Dievs nevar piešķirt sekmes tiem, kas rīkojas tieši pretēji visvienkāršākajam un skaidrākajam Viņa vārdā izteiktajam pienākumam- bērnu pienākumam pret vecākiem. Bērni, kas neizjūt pienākumu pret saviem šīs zemes vecākiem, kas tik viegli vai izvairīties un atbrīvoties no atbildības pret tiem, tie arī neizjutīs īstu cieņu pret savu Debesu Tēvu, viņi negodās un necienīs tās prasības, kas Dievam ir pret viņiem. Ja viņi neciena un negodā savus šīs zemes vecākus, tad viņi arī necienīs un nemīlēs savu Radītāju. Nevērīgi izturēdamies pret saviem vecākiem, tava sieva ir pārkāpusi piekto bausli: “Godā savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos.” Šis ir pirmais bauslis ar apsolījumu. Kas neciena vai negodā savus vecākus, lai negaida, ka Dieva svētība viņus pavadīs. Mūsu vecākiem ir prasības pret mums, kuras mēs nedrīkstam atmest, nedz arī izturēties pret tām vieglprātīgi. Bet bērni, kas nav mācīti un vadīti bērnībā un kam ir bijis atļauts visu uzmanību vērst uz sevi, savtīgi meklējot sev ērtības un izvairoties no nastām, kļūst cietsirdīgi un neciena savu vecāku prasības, kuri bija par tiem nomodā viņu agrajā bērnībā.