Jāizmanto katra izdevība, lai patiesību izplatītu starp citām tautām. [208] Tas prasīs ievērojamus izdevumus, bet izdevumi nekādā gadījumā nedrīkst šo darbu aizkavēt. Līdzekļiem tikai tad ir vērtība, ja tos izlieto Dieva valstības interešu labā. Kungs cilvēkiem aizdevis līdzekļus tieši šim mērķim, lai tos izlietotu patiesības pasludināšanai saviem līdzcilvēkiem. SDA rindās ir liels daudzums pāri paliekošu līdzekļu, un to savtīga atturēšana no Dieva darba neļauj ļaudīm redzēt Dieva darba svarīgumu, darot tos nespējīgus izšķirt laika nopietnību, kurā mēs dzīvojam, kā arī mūžīgo bagātību vērtību. Viņi Golgātu neredz pareizā gaismā un tāpēc nesaprot dvēseles vērtību, par kuru Kristus samaksāja tik bezgalīgu maksu.
Ļaudis mēdz ieguldīt līdzekļus tādās lietās, ko tie visaugstāk vērtē un kas pēc viņu domām tiem nesīs vislielāko peļņu. Ja ļaudis ir ar mieru riskēt un daudz ieguldīt pasaulīgos pasākumos, bet nevēlas riskēt vai daudz ieguldīt Dieva lietā, lai nestu patiesību saviem līdzcilvēkiem, tad viņi ar saviem darbiem pierāda, cik daudz augstāk par debesu bagātībām tie vērtē zemes dārgumus.
Ja ļaudis liktu savas zemes bagātības uz Dieva altāra un tikpat dedzīgi censtos sev nodrošināt debesu bagātības, kā laicīgās mantas, tad viņi priecīgi ieguldītu līdzekļus labdarībā un, kur vien redzētu izdevību, palīdzētu Kunga lietai. Kristus viņiem ir devis nepārprotamu savas mīlestības un uzticības pierādījumu un ielicis viņu rokās līdzekļus, lai pārbaudītu viņu uzticību. Viņš atstāja debesis, bagātību un godu un viņu dēļ kļuva nabags, lai tie caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Parādot tādu pretī nākošu žēlastību cilvēka glābšanā, Kristus no cilvēka prasa, lai viņš pierādītu savu mīlestību uz Pestītāju un to, ka viņš vērtē ar tādu bezgalīgu upuri pasniegto pestīšanu ar neko mazāku, kā ar sevis aizliegšanu līdzcilvēku glābšanai.
Tagad ir laiks atdot līdzekļus Dievam. Tagad ir laiks būt bagātiem labos darbos un likt sev labu pamatu nākošam laikam, lai mēs varētu satvert mūžīgo dzīvību. [209] Viena dvēsele, izglābta Dieva valstībai, ir vērtīgāka par visām zemes bagātībām. Mēs esam Dievam atbildīgi par tām dvēselēm, ar kurām nākam saskarē, un jo ciešāka mūsu savienība ar līdzcilvēkiem, jo lielāka atbildība. Mēs esam liela brālīga saime un mums sevišķi jāinteresējas par mūsu līdzcilvēku labklājību. Nedrīkstam zaudēt nevienu acumirkli. Ja esam bijuši bezrūpīgi šajā lietā, tad ir pēdējais laiks censties izpirkt laiku, pirms dvēseļu asinis neatrod pie mūsu drēbēm. Kā Dieva bērni mēs neviens neesam atvainojami, ja neņemam dalību lielajā Kristus darbā mūsu līdzcilvēku glābšanā.
Būs grūti pārvarēt aizspriedumus un pārliecināt neticīgos, ka mūsu pūles viņiem palīdzēt nav savtīga rakstura darbs. Bet tas darbu nedrīkst kavēt. Dieva vārdā nav tādu priekšrakstu, kas ieteiktu darīt labu tikai tiem, kas vērtē un atsaucas uz mūsu pūlēm, un palīdzēt tikai tiem, kas mums par to pateicas. Dievs mūs ir sūtījis strādāt Viņa vīna kalnā, un mums jādara viss iespējamais.
“No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā, jo tu nezini, kā labi izdosies, vai šā, vai tā.” Mūsu ticība ir pārāk vāja. Mēs ierobežojam Izraēļa Svēto. Jāpateicas Dievam, ka Viņš ir ar mieru kādus no mums izlietot par saviem darba rīkiem. Katra nopietna lūgšana, ko par kaut ko ticībā raida augšup, saņem atbildi. Atbilde var nenākt tad, kad mēs to gaidām, bet tā nāks, varbūt ne tā, kā mēs to domājam, bet gan tieši tajā laikā, kad tā mums visvairāk būs vajadzīga. Bet, ak, cik neticīga ir mūsu sirds un cik grēcīga mūsu neticība! “Ja jūs paliekat Mani un Mani vārdi paliek jūsos, tad jūs lūgsiet ko gribēdami, un tas jums notiks.”
Jauniešiem, kas strādā šajā darbā, nevajadzētu pārāk uzticēties savām spējām, viņi ir nepiedzīvojuši un viņiem jāmācās gudrība no tiem, kam darbā ir ilgāka pieredze un kam ir bijušas izdevības iepazīties ar dažādiem raksturiem. [210] Dievs vēlas, lai mūsu kalpojošie brāļi strādātu nevis starp draudzēm, bet ietu uz citām zemēm un lai mūsu misionāru darbs aptvertu tik lielu platību, cik vien iespējams, lai mēs ietu uz priekšu visos virzienos, dibinot kaunas grupas. Jaunajiem mācekļiem mums vienmēr jāparāda misijas darba svarīgums. Pie patiesības atgrieztiem spējīgiem cilvēkiem nevajadzētu prasīt strādniekus, kas uzturētu dzīvu viņu svārstīgo ticību, bet šie cilvēki jāpārliecina, cik nepieciešami tiem pašiem strādāt vīna kalnā. Kamēr draudzes paļaujas uz darbiniekiem no ārpuses, lai tie stiprina un iedrošina viņu ticību, tikmēr viņas pašas nekļūs stipras. Viņas jāpamāca, ka viņu spēks pieaugs proporcionāli personīgām pūlēm. Jo stingrāk ievēros Jaunās Derības plānu misijas darbā, jo sekmīgākas būs tālākās pūles.
Mums jāstrādā līdzīgi mūsu dievišķajam Skolotājam, kas patiesības sēklu sēja uzmanīgi, rūpīgi un pašaizliedzīgi. Mūsos jābūt Kristus prātam, ja mēs labu darot nevēlamies pagurt. Viņa dzīve bija pastāvīga uzupurēšanās citu labā. Mums jāseko Viņa piemēram. Mums jāsēj patiesības sēkla un jāuzticas Dievam, ka Viņš tai dos dzīvību un liks uzdīgt. Dārgā sēkla var kādu laiku palikt snaužam, kamēr Dieva žēlastība pārliecina sirdi un sētā sēkla atmostas dzīvībai, uzdīgst un nes augļus Dievam par godu. Šajā lielajā darbā ir vajadzīgi misionāri, kas strādātu nesavtīgi, centīgi un neatlaidīgi kā Kristus un debesu eņģeļu līdzstrādnieki, lai glābtu savus līdzcilvēkus.
Sevišķi mūsu sludinātājiem jāsargājas no kūtruma un lepnuma, kas var rasties no apziņas, ka mums ir patiesība un stipri pierādījumi, ko mūsu pretinieki nevar atspēkot, un tā kā patiesība, ko mēs izskaidrojam, spēj noārdīt tumsības spēku cietokšņus, tad draud briesmas kļūt nolaidīgiem personīgā dievbijībā, sirdsskaidrībā un pilnīgā svētošanās Dieva darbā. Draud briesmas, ka viņi sāk justies bagāti un pārpārim bagāti, lai gan viņiem trūkst pašu galveno kristīgo īpašību. Viņi var būt nelaimīgi, nabagi, akli, nožēlojami un kaili. [211] Viņi neizjūt vajadzību dzīvot paklausībā Kristum katru dienu, katru stundu. Garīgais lepnums iznīcina reliģijas dzīvību. Lai saglabātu pazemību, būtu labi atcerēties, kādi mēs izskatāmies svētā Dieva acīs, kas lasa ikkatra dvēseles noslēpumu, un kādi mēs izskatītos mūsu līdzcilvēku acīs, ja viņi mūs pazītu tik labi, kā Dievs mūs pazīst. Tāpēc, lai sevi pazemotu, mums ir dots norādījums atzīt savas kļūdas un izmantot izdevības sava lepnuma apspiešanai. Sludinātāji nedrīkst atstāt novārtā fiziskus vingrinājumus. Viņiem jācenšas būt lietderīgiem un izpalīdzīgiem tur, kur viņi ir atkarīgi no citu viesmīlības. Viņi nedrīkst atļaut, ka citi tos apkalpo, bet viņiem drīzāk gan jācenšas atvieglot to nastas, kuri izjuzdami tik lielu cieņu pret evaņģēlija kalpu, ir labprātīgi uzņemties neērtības, lai padarītu viņa vietā to, kas viņam pašam būtu jāpadara. Dažiem mūsu sludinātājiem ir vāja veselība tikai tādēļ, ka viņi atstāj novārtā fiziskus vingrinājumus lietderīgā darbā.
Noslēdzot šī jautājuma apskatu, man rādīja, ka būtu bijis labāk, ja brāļi J. būtu darījuši iespējamo traktātu sagatavošanā izplatīšanai starp francūžiem. Ja arī šie darbi nebūtu sagatavoti pilnīgi, tad tomēr tos vajadzēja izplatīt, lai frančiem būtu iespējams pārbaudīt mūsu ticības pierādījumus. Atlikt šo darbu ir liels risks. Frančiem vajadzīgas grāmatas, kas izskaidro mūsu ticības pamatus. Brāļi J. nebija sagatavoti labi veikt šos darbus, jo viņiem bija jākļūst garīgākiem un jāpāraug, vai arī sagatavotās grāmatas nesīs viņu pašu gara zīmogu. Viņiem vajadzēja mācīties, lai viņu sludināšana un rakstīšana nebūtu garlaicīga un nogurdinoša. Tiem nevajadzēja izplūst liekos vārdos, bet skaidri atklāt ļaudīm mūsu ticības svarīgākos vilcienus. Sātans ir darbu aizkavējis un daudz ir zaudēts tāpēc, ka šie darbi nav sagatavoti īstajā laikā. Šie brāļi varētu darīt daudz laba, ja viņi pilnīgi nodotos darbam un sekotu Dieva sniegtajai gaismai.