Sevišķa vērība jāpiegriež dzīvas dievbijības uzturēšanai. Dieva spēks priekš mums var padarīt to, ko nevar panākt visas pasaules sistēmas. Kristīga rakstura pilnības sasniegšana atkarīga vienīgi no Dieva žēlastības un spēka, kas atrodas tikai Dievā. Bez Dieva žēlastības spēka sirdī, kas atbalsta mūsu pūles un svēto mūsu darbu, mēs nepanāksim ne savu dvēseļu pestīšanu, ne arī izglābsim citas dvēseles. Sistēma un kārtība ir ļoti svarīgas lietas, bet neviens nesaņemtu to iespaidu, ko tās piešķir darbam, ja Dieva žēlastība un spēks neietekmētu sirdi un prātu. Bez Dieva iedvesmojošā spēka sirds un miesa pagurtu ceremoniju izpildē un ciestu neveiksmi mūsu plānu izvešanā.
Sabatskolu Batl-Krīkā brālis E. izveidoja ļoti saistošu. Tā pilnīgi aizņēma jauniešu prātus, atstājot novārtā citus reliģiskos pienākumus. Bieži notika, ka sabatskolu beidzot, tās vadītāji, daļa skolotāju un diezgan daudz skolnieku devās mājās atpūsties. Tie uzskatīja, ka viņu dienas uzdevumi ir beigušies un ka viņiem nav tālāku pienākumu. Kad atskanēja zvans uz atklāto dievkalpojumu un ļaudis atstāja mājas, lai dotos uz sapulces vietu, tad ceļā tie sastapa lielu daļu skolas apmeklētāju, kas devās uz mājām. [189] Un lai arī cik svarīga bija sapulce, tā tomēr sabatskolas apmeklētāju lielākajā daļā nevarēja pamodināt interesi, lai tie ar prieku noklausītos sludinātāja sniegtās pamācības par Bībeles svarīgajām patiesībām. Kamēr daudzi bērni nepiedalījās vispārīgajā dievkalpojumā, tie daži, kas palika, no runātā vārda neieguva nekādu labumu, jo viņi izjuta to kā nogurdinošu slogu.
Mūsu sabatskolās vajadzīga disciplīna un kārtība. Bērniem, kas apmeklē šīs skolas, vajadzētu vērtēt baudītās priekšrocības un no viņiem vajadzētu prasīt skolas priekšrakstu ievērošanu. Un vecākiem vajadzētu rūpēties, lai viņu bērni sagatavotu Svēto Rakstu mācības pat labāk par parastiem skolas uzdevumiem. Ja vecāki un bērni neredz šo vajadzību, tad bērniem būtu labāk palikt mājās, jo sabatskola viņiem nebūs par svētību. Vecākiem un bērniem vajadzētu strādāt saskaņā ar vadītāju un skolotājiem, tā pierādot, ka viņi vērtē viņu labā darīto darbu. Vecākiem sevišķi jāinteresējas par savu bērnu reliģisko audzināšanu, lai tie iegūtu pilnīgākas zināšanas par Svētajiem Rakstiem.
Daudzi bērni, neiemācīdamies savus sabatskolas uzdevumus, aizbildinās ar laika trūkumu, tomēr maz būs tādu, kas nemācītos interesantus uzdevumus. Daži veltī laiku izpriecām, citi ievērojamu vietu un priekšmetu apmeklēšanai, bet citi, - nevajadzīgai savu drēbju izrotāšanai, lai ar tām lielītos, kopjot lepnumu un uzpūtību. Šādā veidā izšķiestās dārgās stundas pieder Dievam un mums par tām būs jādod Viņam norēķins. Tāpat kā par katru darbu, arī par laiku, ko pavadām izpriecās un tukšās sarunās un ko ziedo nevajadzīgu izrotājumu pagatavošanai, būs jāatbild tiesas priekšā.