Man rādīja, ka tad, ja ir nepieciešams atbrīvot vīrus un sievas no pašpaļāvības nastas un pašgudrības un mācīt viņus paļauties vienīgi uz Dievu, ir jābūt ļoti piesardzīgiem.
Ir bīstami izteikt cilvēkiem uzslavu vai izcelt kāda Kristus kalpa spējas. Dieva dienā ļoti daudzi tiks svērti svaru kausos un slavināšanas dēļ atrasti par viegliem. Es vēlos brīdināt savus brāļus un māsas, lai tie nekad neglaimo cilvēkiem viņu spēju dēļ, jo viņi to nevar panest. Cilvēka es ir viegli paaugstināms, un rezultātā viņi zaudē līdzsvaru. Es atkal saku saviem brāļiem un māsām: “Ja jūs vēlaties, lai jūsu dvēseles būtu tīras no citu asinīm, tad nekad neglaimojiet, neslavējiet nabaga mirstīgo cilvēku pūles, tas var izsaukt viņu bojā eju.” Ir nedroši ar mūsu vārdiem vai darbiem paaugstināt kādu brāli vai māsu, lai arī cik pazemīga liktos viņa izturēšanās. Ja viņiem tiešām ir lēnprātīgais un pazemīgais gars, kuru Dievs vērtē ļoti augstu, tad palīdziet viņiem to paturēt. Tas nav panākams viņus nopeļot vai arī nenovērtējot īsto vērtību, tomēr maz ir, kas bez zaudējumiem spēj panest uzslavu.
Daži spējīgi sludinātāji, kas pasludina tagadējo patiesību, mīl saņemt piekrišanu. [186] Aplausi viņus apreibina kā vīna glāze dzērāju. Ja šos sludinātājus pārceļ uz mazām draudzēm, kas nesola sevišķus uzbudinājumus un neizraisa noteiktu pretestību, tad viņi pazaudēs interesi un dedzību un parādīsies darbā tik gurdeni, kā dzērājs, kad tam atņemts degvīna malks.
Šādi vīri neizveidosies par īstiem praktiskiem strādniekiem, kamēr viņi neiemācīsies strādāt bez uzbudinošiem aplausiem.