Dr.B. ir ļoti smalkjūtīgs un pēc dabas dzīvs un impulsīvs. Viņš par daudz vadās no dotā brīža iespaidiem. Viņš ir pūlējies labot savu straujo garu un uzvarēt savus trūkumus, bet viņam ir jāpieliek vēl lielākas pūles. Ja viņš redz kaut ko nepareizu, tad pārāk steidzas izteikt savas domas tam, kas ir maldījies un ne vienmēr lieto gadījumam vispiemērotākos vārdus. Viņš reizēm tā apvaino slimniekus, ka tie viņu ienīst un atstāj institūtu neapmierināti, par ļaunu viņiem pašiem un institūtam. Nosodījumi sarunās ar pacientiem, kas ir slimi miesā un garā, reti dod labumu. [182] Tikai nedaudzi, kas uzturējušies pasaules sabiedrībā un raugās uz lietām no pasaulīgā redzes viedokļa, ir sagatavoti pieņemt patiesus norādījumus attiecībā uz viņiem pašiem. Patiesība ne vienmēr ir sakāma. Runāšanai ir savs laiks un savi piemēroti apstākļi, kad vārdi nebūs aizvainojoši. Ārstiem nevajadzētu pārpūlēties un novājināt savu nervu sistēmu, tādā stāvoklī būs grūti saglabāt mieru, nosvērtību un priecīgu, labu noskaņojumu. Dr. B. ir bijis pārāk ieslodzīts institūtā. Viņam vajadzīga pārmaiņa, viņam reižu reizēm vajadzētu atstāt Batl-Krīku atpūsties un iet viesos, ne profesionālos apmeklējumos, bet kur viņš varētu brīvi izturēties un kur nebūtu jārūpējas par slimniekiem.
Laiku pa laikam tikt projām no institūta būtu ieteicams visiem ārstiem, sevišķi tiem, kas nes nastas un atbildības. Ja to nav iespējams izdarīt tādēļ, ka trūkst palīgi, tad jānodrošinās, lai palīgu netrūktu. Pārstrādājušies ārsti, kas aiz pārguruma nespēj pildīt savus pienākumus, ir bīstama lieta. Ja vien iespējams, to vajadzētu novērst, jo tādi nelabvēlīgi apstākļi ir pret institūta interesēm. Par ārstiem vajadzētu labi rūpēties. Nedrīkst pieļaut, ka viņi saslimst aiz pārpūlēšanās vai savas neapdomības dēļ.
Man rādīja, ka dr.B. pārāk ātri kļūst mazdūšīgs. Vienmēr būs tādas lietas, kas kaitinās, samulsinās un pārbaudīs ārstu un palīgu pacietību. Viņiem uz to jābūt gataviem un nav jāuztraucas un jāzaudē līdzsvars. Tiem jābūt mierīgiem un laipniem, lai arī kas atgadītos. Viņu atstāto iespaidu slimnieki izplatīs citās vietās un tas savukārt atsauksies uz veselības institūtu vai nu labi vai ļauni. Viņiem jāņem vērā, ka strādā ar slimiem cilvēkiem, kuru gars arī ir slims un kas parasti visu saskata nepareizā gaismā un tomēr pārliecināti, ka šos jautājumus pilnīgi izprot. Ārstiem jāsaprot, ka lēna atbilde novērš dusmas. Institūtos, kur ārstē slimniekus, jārīkojas gudri, lai varētu vadīt slimos prātus un tiem palīdzēt. [183] Ja ārsti paliek mierīgi nepārdomātu, satrauktu vārdu vētrā, ja izaicināti un apvainoti spēj par sevi valdīt, tad viņi tiešām ir uzvarētāji. “Kas sevi pašu valda, ir labāks nekā kas pilsētu ieņem.” Apspiest un pakļaut gribai savas kaislības, ir vislielākā uzvara, ko cilvēks var iegūt.
Dr.B. nav akls pret savu īpatnējo raksturu. Viņš redz savus trūkumus un, jūtoties nospiests, gatavs atkāpties un pamest kaujas laukam muguru. Bet ar šādu rīcību viņš neko neiegūs. Viņš atrodas tur, kur apkārtne un grūtie apstākļi attīsta spēcīgākās rakstura īpašības. Tās īpašības, no kurām jāatņem raupjums, lai viss viņa raksturs kļūtu smalkāks un cēlāks. Ja viņš aizietu no institūta, tad viņa rakstura trūkumi nebūtu ne atņemti, ne uzvarēti. Jo bēgšana no cīņas neatņems rakstura trūkumus. Viņam ir jāstrādā, lai šos trūkumus uzvarētu, ja viņš vēlas būt starp tiem, kas bez vainas stāvēs Dieva troņa priekšā, kas nākuši no lielām bēdām un mazgājuši savas rakstura drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs. Mums ir sagādāta iespēja mazgāties. Par bezgalīgu samaksu mums ir sagatavots avots, bet mazgāšanās uzdevums gulstas uz mums, kas Dieva priekšā esam nepilnīgi. Kungs nedomā tīrīt šos neglītos traipus, bez kā mēs neko nedarītu no savas puses. Mums jāmazgā savas drēbes Jēra asinīs. Ticībā mēs varam pieķerties Kristus asins nopelnam un Viņa žēlastībā un spēkā mēs varam kļūt stipri, lai pārvarētu savas kļūdas, grēkus, rakstura nepilnības un varam iziet kā uzvarētāji, kas savas drēbes mazgājuši Jēra asinīs.
Dr.B. ikdienas vajadzētu palielināt savu atziņu krājumu un attīstīt laipnības un smalkjūtīgas pieklājības ieradumu. Sarunās pieņemamā istabā viņš pārāk tiecas nolaisties zemā līmenī. [184] Šīm sarunām nav cildens iespaids. Viņam vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņa iespaids izplatīsies citos štatos un atgriezīsies atpakaļ uz institūtu. Apiešanās ar cilvēkiem, kas ir slimi miesā un garā, prasa ļoti grūtu un smalku darbu. Ārstiem institūtā vajadzīga liela gudrība, lai dziedinot garu, tiktu dziedināta miesa. Bet tikai nedaudzi izprot kāds spēks ir garam pār miesu. Lielai slimību daļai, kas nomāc cilvēci, sākums meklējams cilvēka garā, un tās var izdziedināt tikai atjaunojot gara veselību. Daudz vairāk nekā mēs domājam ir garīgi slimu cilvēku. Sirds slimības izraisa gremošanas traucējumus, jo garīgas bēdas atstāj paralizējošu iespaidu uz gremošanas orgāniem.
Lai aizsniegu šīs šķiras slimniekus, tad ārstam ir vajadzīga asa uztvere, pacietība un mīlestība. Nospiestai, slimai sirdij, drosmi zaudējušam garam ir vajadzīga maiga pieeja, un šādu cilvēku var dziedināt vienīgi ar saudzīgu līdzjūtību. Ārstam vispirms jāiegūst slimnieka uzticība un pēc tam jāpamāca par visu dziedinātāju lielo Ārstu. Ja viņu prātus izdodas pievērst visu grūtību Nesējam, tad tie iegūst ticību, ka Viņš par tiem rūpējas, tad slimās miesas un gara dziedināšana ir nodrošināta.
Citi veselības institūti ar skaudību skatās uz Batl-Krīkas veselības institūtu. Viņi strādā, vadoties no pasaulīga redzes viedokļa, kamēr mūsu veselības institūta vadītāji strādā, skatoties no reliģiskā viedokļa, atzīdami Dievu par savu Kungu. Viņi nestrādā naudas un savtīgu iemeslu dēļ, bet gan Kristus un cilvēku dēļ. Viņi cenšas palīdzēt ciešanu pārņemtajai cilvēcei, dziedinādami kā slimo miesu, tā arī saslimušo garu, vadot slimniekus pie Kristus, grēcinieku Drauga. Viņi no sava darba neizmet reliģiju, bet Dievu dara par savas uzticības un paļāvības klinti. Slimnieki tiek vadīti pie Jēzus. Kad ārsti ir darījuši visu slimnieku labā, tad viņi lūdz Dievu, lai tas sadarbotos ar viņu pūlēm un atjaunotu cietējiem slimniekiem veselību. [184] Un Dievs to dažos gadījumos ir darījis, atbildot uz ticības lūgšanu, un to Viņš turpinās darīt, ja tie būs uzticīgi un paļausies uz Viņu. Veselības institūtam būs panākumi, jo Dievs to atbalsta un uztur. Un ja Viņa svētības būs pār institūtu, tad tam laimēsies un tas būs līdzeklis lielu un labu darbu veikšanai. Citi institūti zina, ka mūsu institūtā ir augsts tikumiskais līmenis un liela reliģiska ietekme. Viņi redz, ka tā vadītāji nerīkojas pēc savtīgiem principiem, un viņi ir greizsirdīgi uz institūta noteicošo un vadošo iespaidu.