Dieva aizgādības ierosināts brālis A. institūtam ir atdevis savas intereses un enerģiju. Viņš bija nesavtīgi ieinteresēts institūta augšupejā un netaupīja ne sevi, ne arī meklēja savu labumu. Ja viņš paliks atkarīgs no Dieva un darīs Viņu par savu stiprumu un padomdevēju, tad viņš var būt par svētību ārstiem, palīgiem un slimniekiem. Viņš savas intereses ir savienojis ar visu, kas saistās ar institūtu, un ir bijis par svētību citiem, priecīgi nesdams nastas, kas nebija ne mazas, ne vieglas. Viņš ir bijis par svētību citiem, un šīs svētības atstarosies atkal uz viņu.
Bet brālim A. draud briesmas uzņemties nastas, kuras spēj nest citi un kuras arī tiem jānes. Viņam sevi nevajadzētu nogurdināt, darot to, ko var padarīt citi, kuru laiks ir mazāk vērtīgs. [177] Viņam vajadzētu strādāt kā vadītājam un virsuzraugam. Viņam vajadzētu saglabāt savus spēkus, jo ar savu pieredzējušo spriedumu viņš var vadīt darbā citus. Tas viņam ir nepieciešams, lai paturētu iespaidīgu stāvokli institūtā. Viņa pieredze, gudrā un taupīgā vadība ir vērtīga. Bet viņam draud briesmas par daudz atraut savas intereses no ģimenes, pārāk saistīties ar institūtu, uzņemties pārāk daudz nastu, kā to darīja mans vīrs. Mana vīra interese par veselības institūtu, izdevniecības saimniecību un vispār par darbu bija tik liela, ka viņš sabruka un uz laiku bija spiests no tā aiziet, ja viņš mazāk būtu strādājis šo iestāžu labā un būtu dalījies ģimenes interesēs, tad viņa spēki nebūtu pastāvīgi sasprindzināti vienā virzienā un viņš būtu saglabājis savus spēkus, lai nepārtraukti turpinātu darbu. Brālis A. ir vīrs savā vietā, bet viņam nevajadzētu rīkoties līdzīgi manam vīram, pat ja arī darbs tā neveiktos, kā tad, ja viņš tam veltī visu savu enerģiju. Dievs neprasa ne no mana vīra, ne no brāļa A. atraut sev ģimenes sabiedrības priekus, atšķiroties no mājas un ģimenes, pat ne šo smago institūta interešu dēļ.
Pēdējo triju vai četru gadu laikā vairāki cilvēki ir parādījuši interesi par veselības institūtu un ir centušies to nostādīt labākā stāvoklī. Tomēr dažiem ir trūcis saprašanas un piedzīvojumu. Kamēr brālis A. rīkosies nesavtīgi un turēsies pie Dieva, tikmēr Dievs būs viņa palīgs un padomdevējs.
Veselības institūta ārstiem nevajadzētu justies spiestiem darīt to darbu, ko spēj veikt palīgi. Viņiem nevajadzētu kalpot vannas istabā un vingrošanas zālē, izlietojot savus dzīvības spēkus tādos darbos, ko var paveikt citi. Nedrīkst trūkt palīgu, kas apkalpotu slimos un uzraudzītu vājos, kam tas vajadzīgs. Ārstiem jāsaglabā spēki savu profesionālo uzdevumu veikšanai. Viņiem jānorāda citiem, kas jādara. Ja nav tādu cilvēku, kam viņi var uzticēt šo darbu izpildīt, tad jāpieņem darbā piemērotas personas, pareizi tās jāapmāca un atbilstoši jāatlīdzina par pakalpojumiem.
Par strādniekiem vajadzētu nodarbināt tikai tādus, kas vēlas nesavtīgi strādāt institūta interešu labā; tiem par viņu darbu labi jāmaksā. Vajadzīgi pietiekoši daudz spēku, sevišķi vasaras slimību laikā, lai nevienam nenāktos pārstrādāties. Veselības institūts ir pārvarējis grūtības; ārstiem un to palīgiem nevajadzētu būt spiestiem strādāt tik grūti un ciest tādus trūkumus, kā tad, kad tas atradās lielās grūtībās, pateicoties neuzticīgiem vīriem, kas to gandrīz izputināja.
Man rādīja, ka mūsu institūta ārstiem vajadzētu būt ticīgiem un garīgiem vīriem un sievām. Viņiem jāpaļaujas uz Dievu. Daudz ir tādu, kas nāk uz institūtu ar visāda veida slimībām, kam par iemeslu ir viņu pašu izdabāšana grēcīgām iegribām. Šī šķira nav pelnījusi līdzjūtību, ko tie bieži prasa. Un ārstiem ir sāpīgi ziedot laiku un spēkus šai šķirai, kas ir fiziski, garīgi un morāli zemu vērtējama. Bet ir ļaužu šķira, kas dabas likumus pārkāpuši paši to nezinot. Viņi nesātīgi strādājuši un nesātīgi ēduši, jo tā darīt ir pieraduši. Daži daudzās lietās ir cietuši no ārstiem un viņiem tomēr nav kļuvis labāk, bet gan noteikti sliktāk. Beidzot viņi ir atrauti no darba un sabiedrības un no savām ģimenēm. Kā uz savu pēdējo patvērumu viņi nāk uz veselības institūtu ar vāju cerību atrast atvieglojumu. Šai šķirai ir vajadzīga līdzjūtība. Pret viņiem jāizturas ar vislielāko maigumu un jārūpējas, lai tie skaidri saprastu savas būtnes likumus, lai mitētos tos pārkāpt, savaldot sevi, izvairītos no ciešanām un slimībām, kas ir sods par pārkāptajiem dabas likumiem.
Dr. B nav visatbilstošākais ārsta vietas izpildīšanai institūtā. Redzot vīrus un sievas ar sagrautu veselību un vājiem garīgiem un morāliem spēkiem, viņš domā, ka šādu gadījumu ārstēšana ir tikai laika zaudēšana. [179] Daudzos gadījumos tas tā var būt. Bet tomēr slimi un ciešanu pārņemti cilvēki nedrīkst viņam atņemt drosmi un modināt pretīguma sajūtu. Ārsti nedrīkst pazaudēt žēlsirdību, līdzcietību un pacietību, nedrīkst uzskatīt savu dzīvi par slikti izlietotu, strādājot to labā, kas nekad nespēs novērtēt tiem veltītās pūles un kas neizlietos savus spēkus, ja viņi tos atgūs par svētību sabiedrībai, bet ies atkal tos pašus pašapmierināšanās ceļus, kā tad, kad viņi pazaudēja savu veselību. Dr. B. nevajadzētu pagurt un kļūt mazdūšīgam. Viņam jāatceras Kristus, kas stājās ciešā saskarē ar cietušo cilvēci. Lai gan daudzos gadījumos sirgstošie ļaudis grēkojot un tā pārkāpjot dabas likumus paši sev bija izsaukuši slimības, Jēzus tomēr juta līdz viņu vājumam un kad tie nāca pie Viņa ar visriebīgākajām slimībām, Viņš neatrāvās no tiem, bet aizskāra tos un pavēlēja slimībai atstāties. “Un kad Viņš nāca kādā pilsētā, tad Viņu sastapa desmit spitālīgi vīri. Tie stāvēja no tālienes paceldami savu balsi un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!” Un to redzējis, Viņš uz tiem sacīja: ejiet un rādieties priesterim. Un notika, ka tie aizejot tapa šķīsti. Bet viens no tiem, redzēdams, ka tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaļu balsi un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija samarietis. Un Jēzus atbildēja un sacīja: vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis kā vien šis svešinieks? Un Viņš uz to sacīja: Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.”
Šeit mācība mums visiem. Šie spitālīgie tā bija slimības pārņemti, ka tos atšķīra no sabiedrības, lai neaplipinātu citus. Varas vīri tiem bija noteikuši nenākt citu cilvēku tuvumā. Jēzus ienāca viņu redzes apvārsnī un savās lielajās ciešanās tie brēca uz Viņu, kam vienīgajam bija spēks tos atvieglot. Jēzus tiem pavēlēja rādīties priesterim. Viņiem pietika ticības uzsākt norādīto ceļu, uzticoties Kristus dziedinošam spēkam. Un ejot savu ceļu, viņi saprata, ka briesmīgā slimība tos ir atstājusi. [180] Bet tikai viens juta pateicību, tikai viens izjuta savu lielo parādu pret Kristu par šo viņa labā darīto lielo darbu. Tas atgriežas slavējot Dievu, un vislielākā pazemībā krīt Kristum pie kājām. Un šis vīrs bija svešinieks; pārējie deviņi bija jūdi.
Viena slimnieka dēļ, kas pareizi izlietoja veselības svētības, Jēzus dziedināja visus desmit. Deviņi aizgāja nenovērtēdami padarīto darbu, un nepienesa Jēzum nekādu pateicību.
Tā uzņems arī veselības institūta ārstu pūles. Un ja viņu darbā, palīdzot cietējiem, saņemto labumu viens no divdesmitiem izlietos pareizi un novērtēs ārstu pūles, tad tiem vajadzētu justies pateicīgiem un apmierinātiem. Ja no desmitām viena dzīvība ir izglābta, un no simta viena dvēsele ir glābta priekš Dieva valstības, tad visiem, kas saistīti ar institūtu, ir bagātīgi atmaksāts par visām viņu pūlēm. Visas viņu rūpes un raizes nebūs bijušas pilnīgi veltīgas. Ja godības Ķēniņam, debesu majestātei, strādājot cilvēces labā, tikai nedaudzi novērtēja Viņa dievišķo palīdzību, tad institūta ārstiem un palīgiem vajadzētu kaunēties sūdzēties, ja visi nenovērtē viņu vājās pūles un ja liekas, ka daži tās atmet.
Man rādīja, ka deviņi, kas neatgriezās, lai godātu Dievu, pareizi attēlo dažus sabata turētājus, kas kā slimnieki atnāk uz veselības institūtu. Viņi saņem sevišķu uzmanību, un tiem vajadzētu saprast ārstu rūpes un grūtības un būt pēdējiem nevajadzīgu rūpju un nastu radīšanā. Tomēr par nožēlošanu man jāsaka, ka slimnieki, ar kuriem veselības institūtā visgrūtāk tikt galā, bieži ir mūsu ticības biedri. Viņi jūtas visbrīvāk par jebkuru citu šķiru, lai izteiktu sūdzības. Pasaules cilvēki un tā saucamie kristieši no cita nosaukuma ticībām vairāk novērtē viņu veselības atgūšanai veltītās pūles, nekā daudzi sabata turētāji. Un atgriežoties mājās, pirmie izplata daudz labāku iespaidu par veselības institūtu nekā sabata turētāji. [181] Un bez tam, daži no tiem, kas jūtas brīvi apšaubīt institūta darbu un sūdzēties par to, ir ārstēti par pazeminātu maksu.
Tas ļoti nospiež ārstus un palīgus, bet lai viņi atceras Kristu, savu lielo priekšzīmi un nepagurst darīt labu. Ja no lielā skaita viens ir pateicīgs un izplata pareizu iespaidu, tad tiem jāpateicas Dievam un jākļūst drosmīgākiem. Šis viens var būt svešinieks, un var pacelties jautājums: Kur tad tie deviņi? Kāpēc visi sabata turētāji savas intereses neveltī Veselības institūtam un neatbalsta to? Daži ir tik maz ieinteresēti, ka saņemot kopšanu institūtā bez maksas, sarunās ar slimniekiem tie noniecina līdzekļus, ko pielieto slimnieku ārstēšanā. Es vēlētos, lai viņi pārdomātu savu rīcību. Kungs tos uzlūko līdzīgi deviņiem spitālīgajiem, kas neatgriezās, lai Viņu pagodinātu. Svešinieki izpilda savu pienākumu un novērtē veselības atgūšanai pieliktās pūles, kamēr šie sabata turētāji savu iespaidu izlieto pret tiem, kas centušies viņiem darīt labu.
Dr.B. jāizkopj pieklājība un laipnība, citādi viņš nevajadzīgi aizvaino slimnieku jūtas. Viņš ir augstsirdīgs un atklāts, apzinīgs, sirsnīgs un dedzīgs. Viņš labi pazīst slimības, bet tam vajadzīgas pilnīgākas zināšanas par izturēšanos pret slimniekiem. Atzīstot šo vajadzību, viņam sevi jāaudzina, izsmalcinot savu rīcības veidu un vairāk izvēloties vārdus un ainojumus sarunās pieņemamā istabā.