Brālis B. var pierādīt doktrinārus ticības jautājumus, bet praktiskās svētošanās, pašaizliedzības un krusta mācības viņš pats vēl nav īstenojis savā dzīvē. Viņš var runāt priekš ausīm, bet neizjūt šo patiesības iespaidu savā sirdī, ne arī dzīvo saskaņā ar tām; viņš nespēj iespiest patiesību sirdsapziņā tā, lai dziļi sajustu tāss svarīgumu un svinīgumu – tiesas dienas skatījumā, kad izšķirs ikkatru lietu. Brālis B. nav mācījies vadīt savu prātu, un viņa izturēšanās ārpus sapulcēm nav bijusi priekšzīmīga.
Liekas, viņš nav sajutis darba nastu gulstamies uz sevis, laiku izšķiedis veltīgi un uzvedies puiciski, ar savu piemēru pazemodams reliģijas standartu. Svētas un ikdienišķas lietas ir nostādītas vienā līmenī.
Brālis B. nav bijis labprātīgs panest krustu, viņš nav bijis labprātīgs sekot Kristum no silītes līdz tiesas zālei un Golgatai. Meklējot paša prieku, viņš pār sevi izsaucis sāpīgas ciešanas. Viņam vēl jāmācās, ka viņa paša spēks ir vājums un viņa gudrība ir ģeķība. Ja viņš būti izjutis, ka ir saistījies Dieva darbā un [28] ka ir parādnieks Vienam, kas viņam devis laiku un spējas un kurš prasa, lai tās izlietotu Viņam par godu – ja viņš uzticīgi būtu stāvējis savā vietā – tad viņam nebūtu jācieš šī ilgstošā, nogurdinošā slimība. Viņa neapdomīgā izturēšanās izpriecas braucienā bija par iemeslu mēnešiem ilgajām un būtu izsaukusi arī nāvi, ja tie, kas juta, ka viņš nav sagatavojies mirt, viņa dēļ neraidītu augšup nopietnas ietekmīgas ticības lūgšanas. Ja šajā reizē viņš būtu nomiris, tad viņa stāvoklis būtu bijis daudz ļaunāks nekā neapgaismotajiem grēciniekiem. Bet Dievs, žēlastības pilns, uzklausīja savu ļaužu lūgšanas un sniedza viņam jaunu dzīvības laika ilgumu, lai viņam būtu izdevība nožēlot savu neuzticību un izpirkt laiku. Viņa piemērs ir nepareizi ietekmējis draudzes Batl-Krīkā.
Brālis B piecēlās no savas slimības; bet cik maz viņš un viņa ģimene jūtas pazemoti zem Dieva rokas. Dievs nedarbojas ar Savu Garu un nedod mums gudrību, lai mēs varētu būt laimīgi un apmierināti paši ar sevi, bet gan, lai mūsu dvēseles tiktu atjaunotas atzīšanā un patiesā svētumā. Cik daudz labāk priekš šī brāļa būtu bijis, ja ciešanas būtu pamudinājušas viņu uzticīgi pārmeklēt savu sirdi, lai atklātu rakstura nepilnības un tās atstātu un ar pazemīgu garu izietu no bēdu cepļa kā šķīstīts zelts, kas atstarotu Kristus līdzību.
Slimību, kuru viņš izsauca pats pār sevi, nest ir palīdzējusi viņa draudze. Draudze sagādāja viņam kopējus un lielā mērā sedza viņa izdevumus; tomēr ne viņš, ne viņa ģimene nenovērtēja no draudzes puses parādīto augstsirdību un dāvanas. Viņi uzskatīja, ka pelnījuši visu, ko darīja viņa labā. Atveseļojies no slimības, brālis B netaisni izturējās pret manu vīru, tāpēc, ka viņš nosodīja viņa rīcību, kas bija tik kritizējama. Viņš apvienojās ar citiem, lai kaitētu mana vīra iespaidam, un, kopš viņš ir atstājis biroju, viņš nav vairs stāvējis pareizi. Viņa stāvoklis Dieva pielaistajos pārbaudījumos būs nožēlojams.
Brālis B vēl nav iemācījies mācību, kas viņam būs jāiemācās, ja viņš grib beidzot būt glābts — aizliegt [29] sevi un pretoties savām tieksmēm un izpriecām. Viņam vēlreiz būs jāpiedzīvo pārbaude tanī pašā lietā, pie tam vēl stiprāka, tāpēc ka viņš to neizturēja pagātnē. Attaisnodams sevi, viņš ir izsaucis Dieva nepatiku. Biedrībā ar Kristus ciešanām viņam ir bijis visai maz piedzīvojumu. Viņš mīl ārišķības un netaupa līdzekļus. Kungam nekas nav apslēpts. Viņš sver iekšējās izjūtas un sirds nodomus. Viņš izprot cilvēku. Viņš pārbauda mūsu uzticību. Viņš prasa, lai mēs viņu mīlētu un Viņam kalpotu ar visu savu prātu, sirdi un spēku. Izpriecu mīļotāji var uzvilkt dievbijības tērpu, kas satur pat nedaudz pašaizliegšanās, viņi var arī upurēt laiku un līdzekļus un tomēr neuzvarēt sevi un nepakļaut savu gribu Dieva gribai.
D. meiteņu iespaids Batl-Krīkā bija ļoti slikts. Tās ir palikušas bez audzināšanas. Viņu māte ir nolaidīgi izturējusies pret savu svēto pienākumu un nav savaldījusi savus bērnus. Viņa tos nav audzinājusi Kunga bijībā un Viņa pamācībās. Viņām izdabāja un Viņas sargāja no atbildību nešanas, līdz viņas zaudēja patiku veikt vienkāršos, parastos dzīves pienākumus. Māte savām meitām mācīja daudz domāt par saviem tērpiem, bet iekšējais rotājums viņu priekšā nav cildināts. Šīs jaunās meitenes bija godkārīgas un lepnas. Viņu prāts bija netīrs, viņu sarunas samaitājošas; un tomēr Batl-Krīkā bija viena ļaužu grupa, kura vēlējās saieties ar šāda rakstura cilvēkiem, bet viņi nevarēja biedroties ar tām, nenokāpjot līdz viņu līmenim. Pret šīm meitenēm neizturējās tik stingri, kā to prasīja apstākļi. Viņas mīlēja jaunu vīriešu sabiedrību, un tie bija viņu domu un sarunu priekšmets. viņām ir samaitāti ieradumi, viņas ir stūrgalvīgas un pašpaļāvīgas.
Visa ģimene mīl ārišķību. Māte nav saprātīga, cienīga sieviete. Viņa nav sagatavota bērnu audzināšanai. Viņai liekas svarīgāk ģērbt savus bērnus, lai tie ārēji spīdētu, nekā rūpēties par viņu iekšējo greznumu. Viņa nav disciplinējusi pati sevi. Viņas griba nav vadīta saskaņā ar Dieva gribu. Viņas sirds nav pareizās attiecībās ar Dievu. Viņa nepazīst Dieva Gara darbību [30] sirdī, kas vēlēšanās un jūtas saskaņo ar paklausību Kristum. Viņai nav īpašību, kas dara cēlāku, un viņa neatšķir svētās lietas. Viņa ir atļāvusi saviem bērniem rīkoties, kā tiem patīk. Briesmīgais notikums, kas viņai bija jāpiedzīvo ar diviem vecākajiem bērniem, nav atstājis gadījumam atbilstošu iespaidu uz viņas prātu. Viņš mācīja savus bērnus mīlēt tērpus, uzpūtību un ģeķību. Viņa nav pieradinājusi pie kārtības savas divas jaunākās meitas. D zem pareiza iespaida varētu būt vērtīgs jauneklis, bet viņam daudz jāmācās. Viņš vairāk seko tieksmēm nekā pienākumiem. Viņš mīl paklausīt savai gribai un patikai, un viņam nav pareizu zināšanu par kristiešu pienākumiem. sevis apmierināšanai un savas paša tieksmēs viņš ar prieku iztulko par pienākumu. viņš tāss nav uzvarējis. Viņam ir jādara darbs, lai viņa garīgā redze kļūtu skaidrāka, ka varētu izprast, ko nozīmē būt svētotam Dievam, un mācoties pazīt Dieva augstās prasības. Nopietni trūkumi audzināšanā ir ietekmējuši viņa dzīvi.
Ņemot vērā viņa labās īpašības, ja brālis B. būtu pienācīgi nosvērts un uzticīgs vadītājs, viņa darbs birojā būtu bijis ļoti vērtīgs, un viņš nopelnītu divkāršu algu. Bet, atskatoties uz pagājušiem gadiem un pārdomājot viņa trūkumus un nesvēto iespaidu, birojam labāk būtu iztikt bez viņa. Brālis un māsa B nav mācījušies taupību. Visu pārspējošs iespaids pār viņiem ir bijis garšas apmierināšanai, kā arī izpriecu un greznuma kārei. Viņiem būtu labāk saņemt mazāku algu nekā lielu, jo tie visu, ko vien saņems, izlietos, neatkarīgi no daudzuma. Viņi bauda un priecājas, kad to rīcībā atrodas līdzekļi, un, uzbrūkot bēdām, būs pilnīgi nesagatavoti. Viņi divdesmit dolārus nedēļā izdos tāpat kā divpadsmit. ja brālis un māsa B būtu bijuši taupīgi namturi un pašaizliedzīgi, tad jau tagad viņiem varētu būt pašiem sava māja un bez tam vēl atliktu līdzekļi nelaimes gadījumam. Bet viņi negrib taupīt, kā rīkojušies citi, no kuriem reizēm viņi bijuši atkarīgi. Ja viņi atstās novārtā šīs [31] mācības, tad Dieva dienā viņu raksturus neatradīs pilnīgus.
Brālis B ir baudījis Kristus lielo mīlestību un pretimnākšanu, tomēr viņš nekad nav izjutis vajadzību atdarināt lielo Priekšzīmi. Visā savā dzīvē viņš ir prasījis un meklējis sev labāku daļu par to, ko saņēma mūsu Kungs. Viņš nekad nav izjutis nezināšanas un grēka dziļumus, no kuriem Kristus gribēja viņu pacelt un vadīt pie savas dievišķās dabas.
Bīstami kalpot ir svētās lietās, ja sirds un rokas nav svētas. Būt Kristus līdzstrādniekam nozīmē uzņemties ārkārtīgu atbildību. Nav maza lieta stāvēt kā Viņa pārstāvim. Ir briesmīga patiesība, ka tiesas dienā pārbaudīs katra cilvēka darbus. Apustulis saka: “Mēs nesludinām sevi, bet Kungu Jēzu Kristu,” “jo Dievs, kas pavēlējis gaismai atspīdēt no tumsas, ir atspīdējis jūsu sirdīs, lai dotu atzīšanas gaismu par Dieva godību Jēzus Kristus vaigā.” Apustuļa derīguma iemesli nav meklējami viņā pašā, bet žēlastības pilnajā kristus Gara iespaidā, kas piepildīja viņa dvēseli un vadīja ikkatru domu paklausībā Kristum. Patiesības spēks, kas pavada sludināto vārdu, būs dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Sludinātājiem jābūt Kristus prāta un Gara dzīviem lieciniekiem, dzīvām vēstulēm, kas zināmas un lasāmas visiem cilvēkiem. Es drebu, redzot dažus sludinātājus pat starp Septītās dienas adventistiem, kurus nav svētojusi viņu pasludinātā patiesība. Nekas mazāks, kā vien dzīvais un spēcīgais Dieva Gars, darbojoties Viņa vēstnešu sirdīs, lai dotu Dieva godības atzīšanu, var panākt, ka viņi uzvar.
Brāļa B sludināšanai nav bijis Dieva Gara darbības zīmogs. Viņš var tekoši runāt un izskaidrot kādu jautājumu, tomēr viņa sludināšanai trūkst garīguma. Viņa aicinājumi nav skāruši sirdi. Ir bijis liels daudzums vārdu, bet viņa klausītāju sirdis nav atspirdzinājusi un kausējusi Pestītāja mīlestības izjūta. Grēcinieki [32] nav pārliecināti un vilkti tuvāk Kristum, jūtot, ka “Jēzus no Nācaretes iet garām”. Grēciniekiem vajadzīgs skaidrs iespaids par Kristus tuvumu un labprātību dot tiem tūlītēju pestīšanu. Atklājot ļaudīm Pestītāju, runātāja sirdij jābūt pildītai ar Garu un jābūt Tam pakļautai. Jau balss noskaņai, skatam un vārdiem vajadzētu ietvert neatvairāmu spēku, kas aizkustinātu sirdis un pārvaldītu prātus. Jēzum jāatrodas sludinātāja sirdī. Ja vārdos un balss noskaņā ir Jēzus, ja tos ietekmējusi Viņa maigā mīlestība, tad runa atnesīs svētības, kas daudz vērtīgākas par visām zemes bagātībām, priekiem un pasaules slavu; šādas svētības nenāks un neaizies, nepaveicot savu darbu. Padziļināsies vainas apziņa, radīsies paliekošs iespaids un atskanēs jautājums: “Ko man darīt, lai tiktu glābts?”