Ja šīs izvirtušās paaudzes vīriem un sievām pieder lielāks daudzums zemes bagātību, kas, salīdzinot ar paradīzes skaistumu un bagātībām, ko Dievs dāvināja lielajam īpašniekam Ādamam, ir ļoti niecīgas, viņi tomēr jūtas pacelti pāri darbam un audzina savus bērnus uz to kā uz pazemojumu. Šādi bagāti vecāki saviem bērniem ar pamācībām un piemēriem rāda, ka cilvēku cienījamu dara nauda. [154] Bet mēs spriežam par cilvēkiem pēc viņu prāta attīstības un morālās vērtības. Dievs nevērtē pēc drēbēm. Apustulis aicina: “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras apliek, vai tērps, kurā ietērpjas, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā u8n klusajā garā, - tas ir Dievam dārgs.” 1.Pēt.3,3.4. Lēns, kluss gars ir vērtējams augstāk par pasaulīgo godu vai bagātību.
Ar bagāto vīru, kas savus šķūņus cēla lielākus, lai būtu vietas bagātību uzkrāšanai, Kungs liek saprast, kā Viņš vērtē pasaulīgos bagātniekus, kas zemes īpašumu dēļ paaugstinās un lielās. Aizmirsdams Dievu, šis bagātais vīrs neatzina, no kurienes viņš saņem savus īpašumus. Nekāda pateicība no šī bagātā vīra lūpām neuzkāpa pie viņa laipnā Labdara. Pats sevi viņš apsveica sekojošiem vārdiem: “Dvēsele, tev ir sakrāts daudz mantas uz daudziem gadiem, esi bez rūpēm, ēd dzer un priecājies.” Kungs, kas viņam bija uzticējis zemes bagātības, lai tās būtu par svētību līdzcilvēkiem un pagodinātu Radītāju, taisnīgi dusmojās par viņa nepateicību un sacīja; Tu nejēga, šonakt tavu dvēseli no tevis atprasīs, kam tad būs, ko tu esi sakrājis? Tā ir ar to, kas krāj mantas sev un nav bagāts iekš Dieva. Šis ainojums mums rāda kā bezgalīgais Dievs novērtē cilvēku. Lieli mantas krājumi vai citāda veida bagātība nenodrošinās Dieva labvēlību. Visas šīs dāvanas un svētības nāk no Dieva, lai pārbaudītu un attīstītu cilvēka raksturus.
Cilvēkam var būt neaprobežotas bagātības, bet ja viņš nav bagāts iekš Dieva, ja viņam nav nekādas intereses nodrošināt sev debesu bagātības un dievišķo gudrību, tad viņa Radītājs to novērtē par bezprātīgu un mēs uz viņu skatāmies tāpat. [155] Darbs ir svētība. Bez darba būt veselam nav iespējams. Ir jānodarbina visas spējas, lai tās varētu pareizi attīstīties un lai vīriem un sievām būtu līdzsvarots raksturs. Ja jaunatnei būtu dota pilnīga izglītība dažādos darba veidos, ja tiem būtu mācīts darbs tāpat kā zinātne, tad tāda audzināšana dotu tiem daudz lielāku labumu.
Pastāvīga smadzeņu piepūle, muskuļiem paliekot bezdarbībā, novājina nervus un studentiem rodas gandrīz nevaldāma vēlēšanās pēc pārmaiņām un uzbudinošām izpriecām. Atbrīvoti pēc vairākām stundām ilgstošām mācībām, kas atkārtojas katru dienu, viņi kļūst gandrīz mežonīgi. Daudzi arī mājās nav jutuši nekādus ierobežojumus. Tiem ir ļauts sekot savām tieksmēm un piespiesto izturēšanos mācību stundās viņi uzskata par smagu nastu, un tā kā pēc mācību stundām tiem nav nekas darāms, tad sātans tos pamudina uz izpriecām un ļauniem darbiem. Viņi demoralizē citus. Studenti, kuri mājās audzināti reliģiskā garā un kas nekā nezina par sabiedrisko netikumību, bieži vien sadraudzējas ar tādiem, kuru raksturi ir zemi un kam bijušas ļoti ierobežotas iespējas garīgai attīstībai un reliģiskai audzināšanai. Uzturoties šādu cilvēku sabiedrībā un ieelpojot atmosfēru, kas neceļ augstāk, bet gan sekmē morālu lejup slīdēšanu, tiem draud pagrimt līdz savu biedru zemajam līmenim. Lielai studentu daļai šīs bezdarbības stundas sagādā vislielāko prieku. Un ļoti daudzi, kas savas mājas atstājuši nevainojami un skaidri, skolas sabiedrībā kļūst par izvirtušiem cilvēkiem.
Mani ierosināja jautāt, vai jāupurē viss, kas mūsu jaunatnē ir vērtīgs, lai iegūtu skolas izglītību? Ja ar mūsu skolām būtu saistīti lauksaimniecības un r;ūpniecības uzņēmumi un ja spējīgi skolotāji mācītu jaunatnei dažādas zinātnes un darba veidus, katru dienu veltot daļu laika garīgai attīstībai un daļu fiziskam darbam, tad tagad mums darbā stātos daudz cēlāka jaunatne, kas labvēlīgi ietekmētu visu sabiedrību. [156] Daudz jauniešu, kas savu izglītību būtu ieguvuši šādos institūtos, izietu tālākā dzīvē ar nosvērtu raksturu. Viņiem būtu neatlaidība, izturība un drosme pārvarēt apstākļus, un tik stingri pamatlikumos, ka viņi nepadotos ļaunai ietekmei, lai arī cik plaši tā sniegtos. Bija vajadzīgi piedzīvojuši skolotāji, kas jaunietēm mācītu ēdienu gatavošanu. Jaunām meitenēm vajadzētu mācīt apģērbu pagatavošanu, tērpu piegriešanu, šūšanu, izlabošanu, tādā veidā sagatavojot tās dzīves praktiskiem pienākumiem.
Ir vajadzīgi uzņēmumi, kur jauniešiem iemācītu dažādus amatus, kas prasītu ir viņu muskuļu, ir garīgo spēku pielietošanu. Ja jaunieši var iegūt tikai vienpusīgu izglītību, tad ir jāpadomā, kas ir labāk, - iegūt zināšanas par zinātnēm un par to samaksāt ar veselību un dzīvības gadiem, vai arī apgūt praktiskās dzīves darbus. Bez vilcināšanās mēs atbildēsim, ka labāk apgūt pēdējos. Ja kaut kas ir jāatstāj novārtā, tad lai tās ir grāmatu studijas.
Ir ļoti daudz meiteņu, kas apprecējušās un kam ir ģimenes, bet kam ir pavisam maz praktisku zināšanu par sievas un mātes pienākumiem. Viņas gan prot lasīt un spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet neprot pagatavot ēdienu. Viņas neprot izcept labu maizi, kas ir ļoti svarīgi, lai ģimenē visi būtu veseli. Viņas neprot piegriezt un sašūt drēbes, jo nekad to nav mācījušās. Viņas šīs lietas uzskatīja par nesvarīgām un tagad savā laulības dzīvē ir tikpat nevarīgas kā viņu mazie bērni. Šo nepieciešamāko dzīves pienākumu nezināšana ir nepiedodama un tā padara nelaimīgas ļoti daudzas ģimenes. Uzskats, ka darbs pazemo, novedis kapā tūkstošiem cilvēku, kas vēl varēja dzīvot. Kas strādā vienīgi ar rokām, tie bieži strādā pārmērīgi, nenovēlot sev atpūtas brīžus, bet garīgā darba strādnieki pārpūlē smadzenes un cieš trūkstot veselīgai fiziskai piepūlei. [157] Ja inteliģence dalītos strādājošās šķiras nastās, tādā veidā stiprinot savus muskuļus, tad fiziskā darba strādniekiem vajadzētu mazāk strādāt un daļu sava laika viņi varētu izlietot garīgā un morālā līmeņa celšanai. Inteliģentā darba strādniekiem nepieciešami fiziski vingrinājumi, darbs, kaut viņu materiālais stāvoklis nemaz to neprasītu. Veselība ir pietiekošs iemesls, lai liktu tiem savienot garīgo darbu ar fizisko.
Lai vīri un sievas būtu labi attīstīti, ar līdzsvarotu raksturu, tad viņiem jāsaņem kā morālā un garīgā, tā arī fiziskā izglītība. Daži ir spējīgi sasniegt augstāku prāta attīstību, kamēr citi vairāk mīl un atrod prieku fiziskā darbā. Abām šīm šķirām vajadzētu censties attīstīt tās īpašības, kurās viņi ir nepilnīgi, lai varētu pasniegt sevi visu Dievam par dzīvu, svētu un Viņam patīkamu upuri, kas lai būtu viņu prātīgā dievkalpošana. Izsmalcinātās sabiedrības ieradumiem un parašām nevajadzētu būt viņu rīcības mērauklai. Apustulis Pāvils saka: “Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba, to, kas labs, tīkams un pilnīgs.” Rom. 12:2.
Domājošo cilvēku prāts strādā pārāk smagi. Viņi bieži savus garīgos spēkus izlieto izšķērdīgi, bet ir arī ļaudis, kuru augstākais mērķis dzīvē ir fiziskais darbs. Tie nevingrina savu prātu. Muskuļus gan vingrina, bet smadzenēm laupa garīgās attīstības spējas, kamēr domājošiem strādā prāts, bet nenodarbinot muskuļus, tie atņem sev fizisko spēku un enerģiju. Kas apmierinās ar to, ka veltī savu dzīvi fiziskam darbam un atļauj, lai citi viņa vietā domā, un tikai izpilda citu smadzeņu izplānoto, tam būs stipri muskuļi, bet vāji attīstīts prāts. Viņu iespaids uz labu ir mazs, salīdzinot ar to, kāds tas varētu būt, ja viņu smadzenes strādātu tāpat kā viņu muskuļi. Šī cilvēku šķira viegli pieejama slimībām, organismam vajadzīgs smadzeņu elektriskais spēks.
Cilvēkiem ar labu fizisko attīstību vajadzētu mācīties arī domāt tikpat labi, kā strādāt un nepieļaut, lai citi būtu viņiem par smadzenēm. [158] Uzskatīt darbu par pazemojumu ir plaši izplatīti maldi zināmā ļaužu šķirā. Tāpēc jaunieši ļoti cenšas izmācīties par skolotājiem, rakstvežiem, tirgotājiem, juristiem un ieņemt jebkuru vietu, kas neprasa fizisku darbu. Uz mājas darbiem sievietes, kuras ir jaunas, skatās ar nicināšanu. Un lai gan fiziskā piepūle veicot mājas darbus, ja tie nav pārāk smagi, veselību stiprina, tad tomēr tās cenšas iegūt tādu izglītību, kas tām atļauj būt par skolotājām, vai sekretārēm vai arī mācās kādu amatu, kas viņas ieslēdz telpās un prasa sēdošu stāvokli. Veselīgais sārtums no viņu vaigiem pazūd, uzņēmība pret slimībām pastiprinās, jo trūkst fizisko vingrinājumu, viņu ieradumi vispār ir pilnīgi nepareizi. Un viss tas notiek tāpēc, ka to prasa mode. Viņas priecājas par smalkumu, kas pastāv trauslumā un biežā slimošanā.
Tiešām ir zināms atvainojums jaunavām, ka viņas par savu peļņas avotu neizvēlas mājas darbus tāpēc ka tie, kas algo virtuves strādnieces, apietas ar viņām, kā ar zemākiem radījumiem. Darba devēji izturas tā, it kā tās nebūtu cienīgas būt par viņu ģimenes locekļiem. Viņām ir liegtas tās priekštiesības, kas ir šuvējām, mašīnrakstītājām un mūzikas skolotājām. Tomēr nav svarīgāka darba par mājsaimniecību. Labi pagatavot ēdienus, patīkamā veidā tos pasniegt galdā, - tas prasa saprātu un pieredzi. Kas sagatavo barību, kam jānonāk mūsu kuņģī un pēc tam jāpārvēršas asinīs, lai barotu visu organismu, tie veic vissvarīgāko un visaugstāko pienākumu. Pārrakstītājas, šuvējas vai mūzikas skolotājas darbs nevar līdzināties pavāra darbam.
Iepriekš uzrakstītais paskaidro, ko varētu panākt ar pareizu izglītības sistēmu. Laiks tagad ir par īsu, lai padarītu pagājušās paaudzēs nokavēto darbu, tomēr pat šinīs pēdējās dienās mēs varam daudz darīt, lai izlabotu jaunatnes audzināšanā pastāvošo ļaunumu. Un tāpēc, ka laiks ir īss, mums jābūt nopietniem un jāstrādā dedzīgi, lai dotu jaunatnei tādu audzināšanu, kas saskanētu ar mūsu ticību. [159] Mēs esam reformētāji. Mēs vēlamies, lai mūsu bērni mācoties iegūtu vislielāko labumu. Lai to panāktu, tad viņiem jādod tāda nodarbošanās, kas prasa arī muskuļu vingrināšanu. Ikdienišķam, sistemātiskam darbam jābūt jaunatnes audzināšanas sastāvdaļai pat šinī pēdējā laikā. Daudz tagad var iegūt, savienojot darbu ar skolām. Sekojot šim plānam, studenti iegūs gara vingrumu un domu spraigumu un būs spējīgi padarīt dotā laikā vairāk garīga darba, nekā viņi to spētu, ja tikai mācītos vien. Tad viņi skolas atstātu ar nenovājinātiem miesas spēkiem un ar drosmi un spēku strādātu katrā vietā, kur Dieva aizgādība tos noliktu.