Man rādīja, ka br. B ir nopietni trūkumi raksturā, [22] kas viņu dara nederīgu ciešai savienībai ar Dieva darbu tur, kur jānes svarīgas atbildības. Viņam ir pietiekoši garīgo spēju, bet sirds un jūtas nav svētotas Dievam, tāpēc uz viņu nevar paļauties, ka viņš spēs veikt tik svarīgo patiesības pasludināšanas darbu Batl-Krīkas birojā. Katra kļūda vai nolaidība šī darba pienākumos lielā mērā ietekmē Dieva lietu. Brālis B nav saskatīji savus trūkumus, tāpēc viņš nelabojas.
Mazās lietas ir tās, kas mūsu raksturos veido pilnības īpašības. Tu, mans brāli, esi noskaņots zemu vērtēt ikdienas dzīves mazos sīkumus. Tā ir liela kļūda. Nekas, ar ko mums jāsastopas, patiesībā nav mazs. Katrai darbībai ir sava zināma ietekme vai nu uz labu vai arī uz ļaunu. Vienīgi pamatlikumu īstenošana sīkajos ikdienas pienākumos ir tas, kas mūs pārbauda un veido mūsu raksturus. Dažādajās dzīves situācijās mēs tiekam pārmeklēti un pārbaudīti un tādā veidā iegūstam spēkus pastāvēt lielākos un svarīgākos pārbaudījumos, kurus izturēt esam aicināti, un tā arī sagatavojamies ieņemt arvien svarīgākas vietas. Ikdienas pārbaudījumiem mūs jāpieradina būt uzticīgiem un taisnības un pienākuma jūtas pacelt pāri tieksmēs un pašu vēlmēm. Tādā veidā vingrināts prāts nesvārstīsies starp taisnību un netaisnību kā niedre, drebēdama vējā; bet līdz ko viņiem jāizšķir kāda lieta, tie uzreiz redz, ka principi ir sajaukti un viņi instinktīvi izvēlas pareizo bez garas jautājumu pārspriešanas. Viņi ir uzticami, jo godīgums un taisnīgums ir kļuvis tiem par ieradumu. Būdami uzticīgi vismazākajās lietās, tie iegūst spēku un tāpēc tiem viegli būt uzticīgiem lielākās lietās.
Br. B audzināšana nav stiprinājusi šīs augstās morāles īpašības, kas darītu viņu stāvēt vienīgi Dieva spēkā, [23] aizstāvot patiesību visniknāko pretestību vidū, paliekot stipram, nelokāmam kā klintij attiecībā uz principiem, uzticīgam morālajā stājā, ko neietekmētu ne cilvēcīga uzslava, ne pelšana, ne arī atalgojums; kas drīzāk ar mieru mirt, nekā aptraipīt savu sirdsapziņu. Šāda pilnība ir vajadzīga darbiniekiem birojā, kur tiek iespiestas svinīgas, svētas patiesības, kurām jāpārbauda pasaule.
Dieva darbs prasa, lai cilvēki ar augstu morālo spēku uzņemtos tā izplatīšanu. Ir vajadzīgi vīri, kuru sirdīs mīt svēta dedzība, stipras gribas cilvēki, kas nav viegli ietekmējami, kas spēj atstāt katru savtīgu interesi un atdot visu Kristum un uzvarai. Tagadējās patiesības pasludināšanas darbs cieš, jo nepietiek cilvēku, kas ir uzticami taisnības un pienākuma izjūtai, kas ir morāli stipri un kuru enerģija atbilst Dieva aizgādības atklāšanai. Šādas īpašības ir vērtīgākas par neskaitāmām bagātībām, kas ieguldītas Dieva darbā. Enerģija, morāla pilnība un stipra patiesības mīlestība ir īpašības, ko nevar iegūt ne par kādiem zelta daudzumiem. Cilvēkam ar šādām īpašībām visur būs iespaids. Viņa dzīvei būs spēcīgāka ietekme nekā augsti daiļrunībai. Dievs aicina sirds cilvēkus, morāliski godīgus cilvēkus, kuriem Viņš varētu uzticēt Savas patiesības un kas pareizi atklātu tās svētos pamatlikumus savā ikdienas dzīvē.
Dažā ziņā brālim B. ir iespējas, kādas ir tikai nedaudziem. Ja viņa sirds būtu svētota darbam, tad viņš varētu izpildīt svarīgu vietu birojā, un Dievs viņa darbu svētītu. Viņam jāatgriežas un jāpazemojas kā mazam bērnam un jācenšas pēc skaidras sirds reliģijas, kas izpaustos viņa darbā birojā, kā arī Dieva lietā visās vietās, lai tas būtu, kur būdams. Viņa līdzšinējais iespaids ir kaitējis visiem, kas saistīti ar biroju, bet sevišķi jauniešiem. Viņa vadītāja stāvoklis piešķīris viņam iespaidu. Viņa rīcība pierādījusi, ka viņš nebīstas Dievu. Viņš vienus atbalstījis vairāk par citiem. Viņš nevērīgi izturējies pret tiem, kas savas uzticības dēļ pelnījuši sevišķu atbalstu, un sagādājis ciešanas un neizpratni tiem, par [24] kuriem viņam vajadzēja sevišķi interesēties. Kas sevišķi pieķeras un interesējas par vienu vai diviem un tos atbalsta, tādā veidā kaitējot citiem, tādiem cilvēkiem nevienu dienu ilgāk nevajadzētu palikt savās vietās birojā. Dievam ir pretīgs šis nesvētais partejiskums, sevišķā piepūle par kādu vienu, kas patīk, un citu neievērošana, kas ir apzinīgi un bīstas Dievu, un Viņa acīs ir vērtīgāki. Mums vajadzētu godāt tos, ko godā Dievs. Lēnprātīga un klusa gara rotājumu Viņš vērtē augstāk par ārēju skaistumu, ārišķīgu greznumu, bagātību vai pasaulīgu godu.
Patiesi Kristus sekotāji nevēlēsies tuvu draudzību, ar tiem, kuru raksturos ir rūpīgi trūkumi un kuru piemēram nevar vienmēr droši sekot, jo tiem ir priekštiesība biedroties ar cilvēkiem, kuri ir apzinīgi pienākumos darbā un reliģijā. Tie, kas neievēro pamatlikumus un nebīstas Dievu, vispār atstāj spēcīgāku iespaidu uz savu tuvāko draugu garu veidojumu nekā tie, kuri liekas nosvērti un spējīgāki vadīt un ietekmēt raksturā kļūdainos, kas nav garīgi un dievbijīgi.
Brāļa B. iespaids ir nesvēts un apdraud dvēseles, kas seko viņa piemēram. Cilvēki jūsmo par viņa takts izjūtu sadzīvē un atjautību, un tāpēc tie, kas saistīti ar viņu, domā, ka viņam ir tādas īpašības, kuru patiesībā tam nav. Savu laiku birojā viņš izlietoja bezrūpīgi. Ja tas ietekmētu vienīgi viņu, tad tā būtu maza lieta; bet viņš bija vadītājs un tāpēc iespaidoja arī citus. Biroja ļaužu, sevišķi iesācēju priekšā, viņš izturējās neapdomīgi un neapzinīgi. Ja brālim B. būtu bijusi augsta morālisko pienākumu izjūta, tad pateicoties viņa asajam prātam, viņa darba nozīme būtu nenovērtējama. Ja viņa principi būtu bijuši tādi, kas nekad viņu nespētu novērst no taisnās pienākumu līnijas, tad viņš neļautu nekādiem citu izteiktiem pamudinājumiem piespiest sevi piekrist nepareizai rīcībai, tad viņa iespaids būtu veidojis citus. Bet viņu valdzināja izpriecas, un pienākums palika otrajā vietā. Ja viņš būtu stāvējis Dieva spēkā, nosodījumu un glaimu neietekmēts, stiprs [25] pamatlikumos un uzticīgs savai patiesības un taisnības pārliecībai, tad viņš būtu teicams cilvēks un visās vietās iegūtu vadošu iespaidu. Brālis B. nav mācījies sātību un taupību. Viņam trūkst taktiskuma, kas viņu darītu spējīgu saprast atklāto Dieva aizgādību un izveidotu viņu par ļoti noteiktu vīru. Viņš mīl cilvēcīgu uzslavu. Apstākļi spēj viņu ietekmēt, viņš ir padots kārdināšanām, un uz viņa godīgumu nevar paļauties.
Brāļa B. reliģiskie piedzīvojumi nav bijuši veselīgi un droši. Viņš rīkojies impulsīvi un nav vadījies no pamatlikumiem. Viņa sirds nav bijusi taisna Dieva priekšā, viņš nav bijies un pagodinājis Dievu. Viņš darbojies ļoti līdzīgi cilvēkam, kas pieņemts parastā darbā, viņam bija visai maza nojauta par tā darba svētumu, kurā viņš bija iesaistīts. Viņš nav vingrinājies pašaizliedzībā un taupībā, tāpēc šajās lietās viņam nav nekādu piedzīvojumu. Reizēm viņš strādāja nopietni un parādīja lielu interesi par darbu. Tad viņš atkal kļuva nevērīgs pret savu laiku un izšķieda dārgos acu mirkļus nesvarīgās sarunās, aizkavējot citus pildīt savus pienākumus un parādot bezrūpības un neuzticības piemēru. Dieva darbs ir svēts, un tas prasa vīrus ar augsti attīstītu godīgumu. Ir vajadzīgi vīri, kuru taisnības izjūta pat vismazākajās lietās tiem neatļautu nepareizi un nelietderīgi izmantot savu laiku – vīri, kas saprastu, ka viņu rokās ir līdzekļi, kas pieder Dievam, un kas netaisni nepiesavinātos nevienu centu savām vajadzībām; vīri, kas būtu taisnīgi, vienmēr uzticami un noteikti, rūpīgi un uzcītīgi sava darba devēja prombūtnē, kā arī viņa klātienē, ar savu uzticību pierādīdami, ka viņi nav tikai tādi, kas vēlas izpatikt cilvēkiem, kas kalpotu priekš acīm, bet ka viņi ir apzinīgi un patiesi strādnieki, kas rīkojas pareizi ne cilvēcīgas uzslavas dēļ, bet gan tāpēc, ka mīl un ir izvēlējušies patiesību, augsti izjūtot savu pienākumu pret Dievu. [26 !]
Vecāki nav pilnīgi savu bērnu audzināšanā. viņi neredz nepieciešamību savu bērnu prātus pieradināt pie disciplīnas. Viņi tos audzina pavirši, vairāk rūpējoties par ārējo izrotāšanu, nekā par nepārtrauktu stingru audzināšanu, kas attīstītu un vadītu spējas tā, lai atklātos dvēseles spēki un vingrinātos, izaugtu un nostiprinātos gars un prāts. gara spējas ir attīstītas, lai tāss varētu izlietot Dievam par godu. Rūpīgā uzmanība jāpievērš prāta izglītošanai, lai tā dažādie orgāni būtu vienādi stipri un varētu veikt katrs savu īpatnējo uzdevumu. Ja vecāki atļauj bērniem sekot pašu prātam, pašu tieksmēm un patikai, izturoties nevērīgi pret pienākumu, tad viņu raksturi veidosies pēc šī parauga, un tie nespēs dzīvē ieņemt atbildīgas vietas. Jauniešu vēlēšanās un tieksmes vajadzētu savaldīt, viņu rakstura vājās vietas stiprināt un pārspīlētās tieksmes apspiest.
Ja nepieļauj, ka kādu spēju atstāt nenodarbinātu vai arī to novada nepareizā virzienā, tad Dieva nodoms nav izpildīts. Visas spējas vajadzētu labi attīstīt. Jārūpējas par ikkatru no tām, jo visas ir savstarpēji saistītas, un tās visas jāvingrina, lai prāts būtu pareizi līdzsvarots. Ja attīsta un pastāvīgi lieto vienu vai divus orgānus, tāpēc ka jūsu bērns vēlas prāta spēkus vadīt vienā virzienā, atstājot novārtā citas gara spējas, tad viņi izaugs par vīriem un sievām ar nenosvērtu prātu un neharmonisku raksturu. Viņi būs derīgi un stipri vienā virzienā, bet ļoti nepilnīgi citos tikpat svarīgos virzienos. Viņi nebūs pietiekoši spējīgi vīri un sievas. Viņu trūkumi būs redzami, un tie samaitās visu raksturu.
Brālis B. ir attīstījis gandrīz nevaldāmas tieksmes uz ceļojumiem (ievērojamu vietu apmeklēšanu). Viņš izšķiež laiku un līdzekļus, lai apmierinātu savas alkas pēc patīkamiem ievērojamu vietu apmeklējumiem. Savtīgā mīlestība uz izpriecām liek viņam pamest novārtā svētos pienākumus. Brālis B. mīl sludināt, bet viņš nekad nav šo darbu uzņēmies, neizjūtot bēdas par sevi, ja viņš nesludinātu evaņģēliju. Viņš bieži ir atstājis darbu birojā, kas prasīja rūpes, un paklausījis dažu citu draudžu brāļu [27] aicinājumam. Ja viņš būtu izjutis tagadējā laika Dieva darba svinīgumu un strādājis paļāvībā uz Dievu, piekopjot pašaizliedzību un paaugstinot Kristus krustu, tad viņš būtu paveicis labu darbu. Bet viņš tik slikti saprot darba svētumu, ka izdevības apmeklēt citas draudzes izmantoja, lai sagādātu sev prieku; īsi sakot, padarīja tās par izpriecas izbraukumiem. Kāds pretstats viņa ietais ceļš ir apustuļu ceļam, kuri gāja uz priekšu Dzīvības Vārda spiesti un Gara spēkā pasludināja krustā sisto Kristu. Viņi uz dzīvības ceļa vērsa uzmanību ar paša izliegšanos un krustu. Viņiem bija dalība pie sava Pestītāja ciešanām un viņu vislielākā vēlēšanās bija pazīt Jēzu Kristu, pie tam krustā sisto. Viņi nerēķinājās ar savām ērtībām, ne arī savas dzīvības turēja dārgas. Viņi nedzīvoja, lai priecātos, bet gan, lai darītu labu un glābtu dvēseles, par kurām Kristus bija miris.