Manu uzmanību pievērsa līdzībai par pazudušo dēlu. Viņš prasīja, lai tēvs dotu viņam mantas daļu. Viņš vēlējās šķirt savas intereses no tēva interesēm, un rīkoties ar savu daļu atbilstoši paša tieksmēm. Tēvs prasību izpildīja un dēls savtīgi aizgāja prom, lai tēvs viņu netraucētu ar padomiem un pārmetumiem. [101]
Dēls domāja, ka būs laimīgs, ja varēs izlietot savu daļu pēc savas patikas, netraucēts ne ar padomu, ne ierobežojumiem. Viņš nevēlējās, ka to apgrūtina savstarpēji pienākumi. Ja viņš saņēma daļu no tēva mantas, tad tēvam bija prasības pret viņu kā pret dēlu. Bet viņš neizjuta nekādu pienākumu pret savu augstsirdīgo tēvu, un apstiprināja savu savtīgo, nepaklausīgo garu ar domām, ka daļa no tēva īpašuma pieder viņam. Viņš prasīja savu daļu, lai gan pēc taisnības viņš nevarēja prasīt it neko un viņam nepiederēja nekas. Pēc tam, kad viņa savtīgā sirds bija bagātību saņēmusi, kam viņš bija tik niecīgs, viņš gāja savu ceļu, tālu prom no tēva, lai varētu pat aizmirst tā esamību. Viņš vilcināja ierobežojumus un bija pilnīgi apņēmies gūt priekus katrā ceļā un veidā, kas tikai iepatiktos. Pēc tam, kad viņš savā grēcīgajā iegribu apmierināšanā bija izšķiedis visu tēva iedoto, zemi piemeklēja bads un viņš izjuta mokošu trūkumu. Tad viņš sāka nožēlot savas neprātīgās izpriecas, jo viņš atradās trūkumā un tam bija vajadzīgi paša izšķērdētie līdzekļi. No grēcīgās, sevi apmierinātājas dzīves, viņš bija spiests pazemoties līdz cūku barotāja darbam.
Nonācis cik vien ir iespējams zemu, viņš atcerējās sava tēva laipnību un mīlestību. Tad viņš izjuta vajadzību pēc tēva. Viņš pats bija vainīgs, ka palicis bez draugiem un nonācis nabadzībā. Viņa paša nepaklausība un grēks bija to šķīris no tēva. Viņš domāja par tām priekštiesībām un labumiem, ko par velti baudīja tēva mājās algotie kalpi, kamēr viņš aizgājis no sava tēva mājas, mira badā. Nelaimes pazemots, viņš nolēma atgriezties pie tēva, pazemīgi nožēlojot grēkus. Viņš bija ubags, bez laba, pat bez pietiekama apģērba. Trūkuma rezultātā viņš bija kļuvis nožēlojams un bada novājējis. [102]
Vēl tālu no mājam, tēvs ieraudzīja ceļinieku un viņa pirmās domas bija par nepaklausīgo dēlu, kasa pirms vairākiem gadiem bija viņu atstājis, lai ietu pa neierobežotu grēku ceļu. Saviļņojās tēva jūtas. Neskatoties uz pagrimuma zīmēm, Tēvs viņā atšķīra savu līdzību. Viņš negaidīja kamēr dēls atnāks līdz viņām, bet steidzās to sastapt. Viņš nepārmeta tam, bet vismaigākā līdzjūtībā un līdzcietībā pret dēlu, kas pats, sekojot grēkam bija izraisījis sev tik daudz ciešanu, viņš steidzās pasniegt tam savas mīlestības pierādījumus un piedošanas balvas.
Lai arī dēls bija novājējis un viņa seja skaidri liecināja par aizvadīto palaidnīgo dzīvi, lai arī viņu sedza ubaga skrandas un viņa kājas klāja ceļa putekļi, tad tomēr tēva sirdī iedegās vismaigākā līdzjūtība, kad dēls pazemībā nokrita viņa priekšā pie zemes. Savā cieņā tēvs tomēr neatkāpās no viņa; viņš nebija stingrs. Viņš neatgādināja dēlam iepriekšējo netaisno rīcību un grēkus, lai liktu tam saprast, cik zemu viņš ir grimis. Viņš pacēla dēlu un skūpstīja to. Viņš spieda savu nepaklausīgo dēlu pie krūtīm un apklāja viņa gandrīz kailās miesas ar savu krāšņo tērpu. Viņš to tik silti spieda pie savas sirds un parādīja tādu līdzcietību, ka, ja dēls kādreiz bija šaubījies par sava tēva laipnību un mīlestību, tad ilgāk to darīt vairs nespēja. Ja viņam bija kāda nojauta par savu grēku tad, kad nolēma atgriezties tēva mājās, tad tagad pēc šādas saņemšanas viņš vēl dziļāk saprata savu nepateicīgo rīcību. Viņa sirds, kas jau iepriekš bija kļuvusi maigāka, tagad salūza, tāpēc ka bija apbēdinājis šo tēva mīlestību.
Grēkus nožēlojošais, drebošais dēls, kas ļoti baidījās, ka tēvs viņu atstums, nebija sagatavojies šādai uzņemšanai. Viņš zināja, ka nav to pelnījis un savu grēku, ka atstājis tēvu, atzīst sekojošiem vārdiem: “Es esmu grēkojis pret Debesīm un pret tevi un neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu.” Viņš lūdza, lai viņu uzskata tikai par algotu kalpu. Bet tēvs prasīja, lai viņa kalpi parāda tam sevišķu cieņu un lai viņu tā apģērbj, kā kad viņš būtu vienmēr bijis viņa paklausīgais dēls.
Sava dēla atgriešanos tēvs pārvērta par sevišķi līksmiem svētkiem. [103] Vecākais dēls laukā nezināja, ka viņa brālis ir atgriezies, bet viņš dzirdēja, ka visi priecājas un jautāja kalpiem, ko tas viss nozīmē. Paskaidroja, ka viņa brālis, kuru uzskatīja par mirušu, ir atgriezies, un ka tēvs viņam nokāvis barotu teļu, tāpēc ka viņš to ir saņēmis atpakaļ it kā no nāves.
Brālis tad kļuva dusmīgs un negribēja ieiet namā, lai redzētu un apsveiktu savu brāli, kas bija atstājis savu tēvu un smagās atbildības pienākuma pildīšanu, ko vajadzēja sadalīt abu starpā, bija uzkrāvis viņam vienam, tagad saņem tādu godu. Šis brālis bija dzīvojis negodīgi un netikli, izšķērdējis tēva dotos līdzekļus, līdz bija nonācis trūkumā, kamēr viņa brālis mājās uzticīgi bija pildījis dēla pienākumus; un tagad šis netiklis atgriezās tēva mājās un viņu uzņem ar tādu cieņu un godu, kas pārsniedz visu to, ko viņš pats jeb kad ir saņēmis.
Tēvs lūdza savu vecāko dēlu ieiet un priecīgi saņemt brāli, kurš bija pazudis un ir atrasts, viņš bija miris grēkos un netaisnībā, bet atkal ir dzīvs, viņš ir atguvis tikumības izjūtu un tam riebjas viņa grēki. Tomēr vecākais dēls aizstāv sevi: “Redzi, šos daudzos gadus es esmu kalpojis tev un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles un tomēr tu man nekad neesi devis ne kazlēnu, lai es varētu priecāties ar saviem draugiem, bet tiklīdz šis tavs dēls atnāca, kas tavu mantu ir aprijis ar netiklēm, tad tu viņam esi nokāvis barotu teļu.”
Tēvs pārliecināja dēlu, ka tas vienmēr ir bijis ar viņu un ka viss, kas viņam pieder, ir arī tam un ka ir pareizi priecāties, jo “tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atrasts.” Patiesība, ka pazudušais ir atrasts un mirušais ir atkal dzīves, nomāc visus citus tēva apsvērumus.
Kristus deva šo līdzību, lai attēlotu veidu, kādā mūsu Debesu Tēvs uzņem maldošos un atgrieztos cilvēkus. Grēkots ir vienīgi pret tēvu, tomēr ar savu līdzcietīgo dvēseli, kas pilna līdzjūtības un piedošanas, [104] viņš steidzas pretī pazudušajam un priecājas, ka viņa dēls, kuru viņš domāja esam mirušu, ar visām bērna jūtām ir atzinis savu lielo grēku un nevērīgo izturēšanos un ir atgriezies atpakaļ pie sava tēva, vērtēdams viņa mīlestību un atzīdams viņa prasības. Viņš zina, ka viņa dēlam, kas bija gājis grēka ceļus un tagad nožēlo, ir vajadzīga mīlestība un līdzjūtība. Šis dēls ir cietis, viņš ir izjutis savu nabadzību un nācis pie sava tēva, kā pie vienīgā, kurš spēj piepildīt viņa lielo vajadzību.
Pazudušā dēla atgriešanās bija iemesls lielākajam priekam. Vecākā brāļa sūdzības bija dabīgas, bet netaisnas. Tomēr bieži šādā veidā brālis izturas pret brāli. Pārāk daudz pūlas, lai maldīgiem liktu izjust viņu maldus un lai viņiem vienmēr atgādinātu to kļūdas. Kas ir maldījušies, tiem ir vajadzīga žēlastība, palīdzība un līdzjūtība. Viņi cieš un bieži ir izmisuši un mazdūšīgi. Pāri par visu citu, viņiem vajadzīga labprātīga pilnīga piedošana.