Vieta, kādu mans vīrs tik ilgi ieņēma Dieva darbā, sagādāja sevišķus pārbaudījumus. Viņa spējas veikalnieciskajās lietās un skaidrais skats nākotnē, pamudināja brāļus sludinātājus uzkraut viņam vienu atbildību pēc otras, ko vajadzēja nest tiem pašiem. Tā viņa nastas kļuvušas ļoti smagas. Un neuzņemoties savu daļu nastu, tie pazaudējuši vērtīgus piedzīvojumus, ko iegūt bija viņu priekštiesība, ja tie būtu vingrinājušies uzņemties rūpes un centušies saskatīt un izjust, kas jādara, lai Kunga darbs ietu uz priekšu.
Lielus pārbaudījumus manam vīram izraisīja viņa brāļu sludinātāju izturēšanās, [96] kas tad, kad viņu palīdzība bija visvairāk vajadzīga, nenostājās tam blakus. Vilšanās, ko viņam atkārtoti nācies izjust, kad tie, uz kuriem viņš paļāvās, atstāja viņu vislielākās vajadzības brīdī, gandrīz iznīcinājuši viņa ticību savu brāļu sludinātāju uzticībai. Viņš ir tā ievainots, ka izjutis tiesības skumt un atļāvies prātam kavēties mazdūšībā. Šo tumsības kanālu Dievs gribētu viņam aizslēgt, jo viņam draud briesmas te iet bojā. Nospiestā garastāvoklī viņš ieradis atcerēties pagātni un kavēties pie agrākām ciešanām, neapmierinātība tad pārņem viņa garu, tāpēc ka Dievs pieļāvis viņam būt ielenktam no nevajadzīgiem pārbaudījumiem.
Dieva Gars ir ticis apbēdināts, tāpēc ka viņš savus ceļus pilnīgi nav uzticējis Dievam, nav pilnīgi nodevis sevi Viņa rokās, bet atļāvies apšaubīt un neuzticēties savu brāļu godīgumam. Izteikdams šaubu un mazdūšības vārdus, viņš ļaunumu nav mazinājis, bet ir vājinājis savus spēkus un devis sātanam izdevību sevi mocīt un sāpināt. Viņš ir grēkojis, runādams par savu mazdūšību un kavēdamies pie savu piedzīvojumu nepatīkamās puses. Tā runādams viņš izplata tumsu, nevis gaismu. Reizēm savā mazdūšībā viņš ir vainojis brāļus, kas ne mazākā mērā viņam nepalīdzēja, bet tikai nogurdināja viņa rokas. Viņam vajadzētu sev pavēlēt neizteikt neticības un mazdūšības vārdus, ne arī kavēties pie aizvainojumiem. Viņa brāļi vispārīgi viņu ir mīlējuši un jutuši viņam līdzi un atvainojuši šo viņa rīcību, pazīdami viņa rūpju smagumu un uzupurēšanos Dieva lietai. Mans vīrs nenogurstoši ir strādājis, lai izdevniecības darbs paceltos tagadējā ziedošajā stāvoklī. Es redzēju, ka brāļiem ir bijis vairāk līdzjūtības un mīlestības uz viņu, nekā viņš domāja. Viņi dedzīgi pārmeklē laikrakstus, lai atrastu kaut ko viņa rakstītu. Ja viņa raksti ir priecīgi, ja tie runā iedrošinoši, tad viņu sirdis kļūst gaišākas un daži pat raud, klusa prieka pārņemti. [97] Bet ja izteikta grūtsirdība un skumjas, tad viņu brāļu un māsu sejas lasot kļūst bēdīgas, un gars, kas raksturīgs viņa rakstiem, ietekmē lasītājus.
Kungs ir centies mācīt manu vīru piedot un aizmirst piedzīvojumu tumšās lappuses. Nepatīkamās pagātnes atcerēšanās tikai sarūgtina tagadni, un viņš no jauna pārdzīvo savas dzīves vēstures nepatīkamo daļu. Tā rīkodamies, viņš pieķeras tumsai un vēl dziļāk iespiež dzeloni savā garā. Tā ir mana vīra vājība, kas Dievam nepatīk. Tā nes tumsu, nevis gaismu. Izteikdams savas jūtas, uz laiku viņš var sajust šķietamu atvieglojumu, tomēr tas tikai saasina izjūtu par ciešanām un bēdu lielumu, līdz viņa iztēle visu pārspīlē, un viņa brāļu kļūdas, kas izraisījušas šos pārbaudījumus, izskatās tik smagas, ka pārestības viņam šķiet nepanesamas.
Kavēdamies pie savas nelaimīgās pagātnes, mans vīrs tik ilgi dzīvojis šai tumsā, ka tagad, atceroties bijušo, viņam atlicis pavisam maz spēka valdīt pār savu prātu. Apstākļos un notikumos, kam savā laikā nepievērsa nemaz uzmanību, tagad viņš ierauga smagu netaisnību no brāļu puses. Pret pārciestajām pārestībām viņš ir kļuvis jūtīgs, ka tam nepieciešami pēc iespējas mazāk atrasties Batl-Krīkas tuvumā, kur risinājušies daudzi nepatīkami gadījumi. Dievs dziedinās viņa ievainoto garu, ja viņš to ļaus. Bet lai to panāktu, jāaprok pagātne. Viņam nevajadzētu par to runāt, ne arī rakstīt.
Dievam noteikti nepatīk, ja mans vīrs atstāsta savas pagātnes grūtības un sevišķos aizvainojumus. Ja viņš notikušo būtu aplūkojis gaismā, ka pāri darīts ir ne tikai viņam, bet Kungam, kura darba rīks viņš ir, tad viņš būtu saņēmis lielu atalgojumu. Bet viņš savu brāļu kurnēšanu uzņēmis kā pret sevi vērstu un juties aicināts visiem izskaidrot ka tie, kas sūdzējušies pret viņu, ir bijuši netaisni un ļauni, jo viņš nav pelnījis pārmetumus un apvainojumus. [98]
Ja mans vīrs saprastu, ka viņš visas šīs lietas var nodot Kungam un ka viņi kurnējuši un nevērīgi izturējušies pret Kungu un ne pret Tā kalpu, tad tās viņu nebūtu tā sarūgtinājušas un sāpinājušas. Viņam to vajadzēja atstāt Kungam, kura kalps viņš ir, lai tas izcīna cīņu viņa vietā un lai aizstāv savu lietu. Tad beidzot viņš saņemtu dārgu atmaksu par visām savām ciešanām Kristus dēļ.
Es redzēju, ka manam vīram nevajadzētu kavēties pie mūsu piedzīvojumu sāpīgajām vietām. Ne arī viņam vajadzētu rakstīt par savām pārestībām, bet gan turēties no tām cik vien iespējams tālu. Kungs dziedinās pagātnes rētas, ja viņš novērsīs savu uzmanību no tām. “Jo mūsu bēdas, kas ir vieglas, kuras ir uz īsu laiku, mums padara neizsakāmu lielu mūžīgu un pastāvīgu godību, jo mēs neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams, jo kas redzams, tas ir laicīgs, bet kas nav redzams, tad ir mūžīgs.” Ja brāļi, kas bija izturējušies nepareizi, atzīst un nožēlo savu vainu, tad viņam vajadzētu pieņemt viņu atzīšanos un augstsirdīgi un ceļi censties iedrošināt tos, kurus ienaidnieks bija piekrāpis. Viņam vajadzētu attīstīt piedodošu garu un nedomāt par citu kļūdām un maldiem, jo tā rīkojoties viņš ne tikai novājina savu dvēseli, bet spīdzina arī savus brāļus, kas bija kļūdījušies, bet tagad atzinuši pagātnes maldus, gatavi darīt visu iespējamo, lai tos izlabotu. Ja Dievs uzskatīs par nepieciešamu kādu daļu no pagātnes rīcības viņiem atklāt, lai tie saprastu kā izvairīties no kļūdām nākotnē, tad Viņš to izdarīs, bet manam vīram nevajadzētu pašam sev uzticēt šo darbu, jo tas atmodina pagātnes ciešanu ainas, kuras Kungs grib, lai viņš tās aizmirstu.