Zinot Dieva visnoteiktākās pavēles, vīri un sievas tomēr seko savām tieksmēm un tad par visu notikušo uzdrīkstas lūgt Dievu, lai To pierunātu piekāpties un tiem atļaut iet pret Viņa skaidri izteikto gribu. Kungam šādi lūdzēji nepatīk. Šādām personām blakus nostājas sātans, līdzīgi kā viņš izturējās pret Ievu Ēdenē un tas iespaido, viņa gars darbojas un to viņi atstāsta kā visbrīnišķīgāko piedzīvojumu, ko Kungs viņiem devis. [73] Patiess piedzīvojums būs pilnīgā saskaņā ar dabas un dievišķajiem likumiem. Nepareizi jeb viltus piedzīvojumi paši nostāsies pretī zinātnei un Jehovas pamatlikumiem. Reliģiskā pasaule ir pārklāta ar morāliskās tumsas līķautu. Māņticība un fanātisms apstulbo viņu spriedumu, ka tie neizprot pienākumu pret līdzcilvēkiem un pienākumu bez ierunām pakļauties Dieva prātam.
Bileāms jautāja Dievu, vai viņš drīkst nolādēt Izraēli, jo tādā gadījumā viņam bija apsolīts liels atalgojums. Dievs sacīja: “Tev nebūs iet”, bet sūtņi viņu spieda un lai pierunātu, piedāvāja vēl lielākas vērtības. Bileāmam bija atklāts Dieva prāts šajā lietā, bet viņš tā kāroja atlīdzību, ka uzdrošinājās jautāt Dievu vēl otru reizi. Kungs atļāva Bileāmam iet. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, bet kurš gan vēlētos vadīties no šāda piedzīvojuma? Ir atrodami tādi cilvēki, kas savu pienākumu skaidri izprot tikai tad, ja tas saskan ar viņu dabīgajām tieksmēm. Apstākļi un saprāts var tiem skaidri norādīt viņu pienākumu, bet ja tas ir pret viņu dabīgajām tieksmēm, tad šo pierādījumu bieži nobīda pie malas. Tad šie cilvēki iedrošinās iet pie Dieva, lai mācītos savus pienākumus. Bet Dievs neļausies jokoties. Viņš atļaus šādiem cilvēkiem izpildīt pašiem savas sirds vēlmes. Dz. 81. 12,13. “Bet mani ļaudis neklausa manai balsij. Tad arī Es viņus nodevu viņu pašu sirds kārībām un viņi staigāja paši savā padomā.” Kas vēlas iet pa viņu iztēlei patīkamu ceļu, tiem draud briesmas, ka viņus atstās un ļaus tiem sekot savām tieksmēm, bet viņi to uzskatīs par Dieva Gara vadību. Dažu cilvēku pienākumu pietiekoši skaidri norāda apstākļi un īstenība, bet viņu pašu tieksmēm atbilstošu draugu lūgumu ietekmē tie novirzās no pienākuma tekas un neievēro skaidros pierādījumus ar attiecīgo gadījumu, un tad ar neapstrīdamu pašpārliecību viņi gari un nopietni lūdz pēc gaismas. Attiecīgā lietā viņu izjūta ir nopietna un to viņi iztulko par Dieva Garu. Bet viņi maldās. Tāda rīcība apbēdina Dieva Garu. Viņiem bija gaisma un pašas lietas cēloņos viņiem vajadzēja izprast savu pienākumu, bet drīz patīkamie pamudinājumi nosver prātu nepareizā virzienā un ar šīm lietām viņi uzmācas Kungam un uzspiež savas domas, un Kungs atļauj tiem iet pašiem savu ceļu. [74] Viņiem ir tik stipras tieksmes iet pašiem pa savu ceļu, ka Kungs atļauj tiem to darīt un ciest sekas. Un viņi iedomājas, ka tiem ir brīnišķīgs piedzīvojums.
Mana mīļā māsa, noteiktība ir stipra un pārvaldoša tava rakstura īpašība. Tu esi ieguvusi spēku celties un cīnīties ar šķēršļiem un izvest grūtus un sarežģītus pasākumus. Tu nemīli strīdu. Tu esi ļoti smalkjūtīga un izjūti dziļi. Tu esi stipri apzinīga un citu domām pakļaujies tikai tad, ja esi par tām iepriekš pārliecināta. Ja tu būtu fiziski pilnīgi vesela, tad varētu kļūt par ļoti derīgu sievieti. Tu slimo jau ilgi un tas ir ietekmējis tavu domu gājumu, tā kā tavas domas ir koncentrējušās ap sevi un šī iztēle savukārt iedarbojas uz ķermeni. Tavi ieradumi daudzējādā ziņā nav bijuši labi. Tavs uzturs nav bijis pareiza daudzuma un labuma. Tu esi ēdusi pārāk bagātīgi un sliktas kvalitātes barību, kas nevarēja dot labas asinis. Savu kuņģi tu esi pieradinājusi pie šāda veida diētas. Šādu rīcību tu esi atzinusi par vislabāko, jo tā esi izjutusi vismazākos traucējumus. Bet tas nav bijis pareizs piedzīvojums. Tavs kuņģis no šīs barības nav saņēmis vajadzīgo enerģiju. Uzņemts šķidrā veidā tavs uzturs nedos organismam veselīgu spēku un labsajūtu. Bet ja tu izmainīsi šo ieradumu un ēdīsi vairāk cietas barības un mazāk šķidruma, tad tavs kuņģis izjutīs traucējumus. Neskatoties uz to, tev šai lietā nevajadzētu padoties. Tev vajadzētu radināt kuņģi panest cietāku (sausāku) barību. Tu esi valkājusi daudz dažādu drēbju un tā rīkojoties novājinājusi ādu. Savam ķermenim tu neesi devusi iespēju elpot. Ādas vai mazās mutītes, caur kurām ķermenis elpo, ir aizsprostotas, un organismā ir sakrājušies netīrumi. Tavs ieradums jāt uz zirga svaigā gaisā un saulstaros ir bijis ļoti derīgs. [75] Tava uzturēšanās ārpus mājas ir tevi stiprinājusi un pateicoties tam, tu tagad vari priecāties par pašreizējo veselības stāvokli. Bet tu esi atstājusi novārtā citu vingrinājumu, kas ir vēl svarīgāks nekā pieminētais. Lai pārvarētu pat īsus attālumus, tu esi bijusi atkarīga no saviem ratiem. Tu uzskatīji, ka pat maza gabala noiešana kājām tev kaitēs un to darot tu jutīsies nogurusi. Bet šai ziņā tavs piedzīvojums ir tāls, uz kuru nevar paļauties.
To pašu spēku kustoties, ko tu izlieto iekāpjot un izkāpjot no ratiem un ejot augšup un lejup pa kāpnēm, var tikpat labi izlietot pastaigai un kārtējo, nepieciešamo dzīves pienākumu izpildīšanai. Tu esi bijusi ļoti bezpalīdzīga mājas pienākumos. Tu neesi jutusies spējīga rūpēties par sava vīra drēbēm un barību. Bet, mana māsa, šī nespēja vairāk pastāv tavās iedomās, nekā nepiemērotībā šo uzdevumu veikšanai. Tu domā, ka vienu un otru lietu darot, tu nogursi un pārmocīsi sevi, un tā notiek. Tomēr tev ir spēks, ko praktiski un saprātīgi izlietojot, tu padarītu daudz laba un kļūtu daudz, daudz derīgāka un laimīgāka. Tu tik ļoti baidies zaudēt spēku, ka neizlieto tos spēkus ar ko Kungs tevi svētījis. Daudzās lietās tu esi palīdzējusi savam vīram. Bet tanī pat laikā tu esi izsmēlusi viņa pacietību un spēkus. Kad viņš domāja, ka tu varētu mainīt dažus savus ieradumus un atveseļoties, tad tev likās, ka viņš nesaprot tavu stāvokli. Tavi draugi domāja, ka tu varētu būt derīgāka savā mājā un ne tik bezpalīdzīga. Tas tevi apbēdināja. Tu domāji, ka viņi tevi nesaprot. Daži neapdomīgi uzspieda tev savus uzskatus par tavu stāvokli, un tas tevi apbēdināja. Tu domāji, ka Dievs, atbildot uz lūgšanu, tev palīdzēs un šādā veidā tu daudzas reizes arī saņēmi palīdzību. Bet tu neieguvi tādus fiziskus spēkus, kādus iegūt tev bija priekštiesība, jo tu neizpildīji sava darba daļu. Tu nestrādāji pilnīgā saskaņā ar Dieva Garu. [76] Kungs tev ir devis darbu, ko Viņš nedomā darīt tavā vietā. Tev vajag atmest savus principus un rīkoties saskaņā ar dabas likumiem, neņemot vērā izjūtas. Tev jāsāk dzīvot un strādāt Dieva dotajā gaismā. Tu nespēsi to visu izdarīt uzreiz, bet tu daudz vari panākt ejot pakāpeniski uz priekšu ticībā, ticot, ka Dievs būs tavs palīgs un ka Viņš tevi stiprinās. Tu vari vingrināties staigāšanā un to pienākumu izpildīšanā tavā ģimenē, kas prasa vieglu darbu un tev nav jābūt tik atkarīgai no citiem. Apziņa, ka tu spēji strādāt, pavairos spēkus. Ja tavas rokas būtu vairāk nodarbinātas un smadzenes mazāk domātu un plānotu par citiem, tad arī pieaugtu tavi fiziskie un garīgie spēki. Tavas smadzenes nav kūtras, bet šis darbs nav saskaņots ar citiem ķermeņa orgāniem. Vingrinājumi, kas noteikti ir tev par labu, jāsistematizē un jāpārnes uz novājinātiem orgāniem, lai tādā veidā tie kļūtu stiprāki. Kustību pielietošana (ārstnieciskā fizkultūra) ir ļoti laba tiem slimniekiem, kuri ir pārāk vāji, lai vingrotu. Tādēļ ir liela kļūda, ja visi slimnieki paļaujas uz to, un padara sevi atkarīgus no šī ārstēšanās veida, bet paši nevingrina savus muskuļus.
Tūkstošiem cilvēku ap mums ir slimi un mirst, kas varētu izveseļoties un dzīvot, ja viņi to gribētu, bet viņu iztēle tos saista. Viņi baidās, ka tiem kļūs sliktāk, ja tie strādās vai vingros, lai gan tieši šī izmaiņa ir vajadzīga, lai viņi izveseļotos. Bez tā viņi nekad nevar uzlaboties. Tiem ir jāvingrina gribas spēks, jāpaceļas pāri savām sāpēm un vājumam, jāiesaistās lietderīgā darbā un jāaizmirst, ka viņiem sāp mugura, sāni, plaušas un galva. Visa ķermeņa vai kādas tā daļas nevingrināšana izraisīs slimību. Kāda ķermeņa orgāna bezdarbībai sekos muskuļu lieluma un spēka samazināšanās, kas būs par iemeslu kūtrai asins ritēšanai pa asinsvadiem.
[77] Ja tavā mājas dzīvē ir veicami kādi pienākumi, tad tu nepielaid iespēju, ka pati tos varētu padarīt, bet gaidi uz citiem. Reizēm tev ir ļoti grūti saņemt vajadzīgo palīdzību. Tu bieži vien, plānodama un meklēdama, kas darbu padarītu tavā vietā, izšķied divreiz vairāk spēka, nekā būtu vajadzīgs darba padarīšanai. Ja tu tikai apņemtos šos mazos darbus un ģimenes pienākumus veikt pati, tad tos darīdama, tu tiktu svētīta un stiprināta un tavs iespaids Dieva darbā būtu daudz lielāks.
Dievs radīja Ādamu un Ievu. Paradīzē un ap viņiem bija viss, kas derīgs un patīkams. Dievs viņiem stādīja skaistu dārzu. Netrūka nekādas zāles, ne puķes, ne koku, kas varētu būt derīgs un rotājošs. Cilvēka Radītājs zināja, ka Viņa roku darbs nevar būt laimīgs bezdarbībā. Paradīze iepriecināja viņu dvēseles, bet ar to vien nepietika, viņiem bija vajadzīgs darbs, kas spiestu vingrināt ķermeņa brīnišķīgos orgānus. Kungs šos orgānus ir veidojis, lai tos nodarbinātu. Ja laime būtu pastāvējusi bezdarbībā, tad cilvēks savā svētajā bezvainīgajā stāvoklī būtu atstāts bez nodarbošanās. Bet Viņš, kurš veidoja cilvēku, zināja, kas tam visvairāk vajadzīgs, lai būtu laimīgs un Viņš neradīja to agrāk, pirms varēja dot tiem noteiktu darbu. Lai būtu laimīgs, cilvēkam vajag strādāt.