Dārgā māsa N., skatā, ko man rādīja 1871. gada 10. decembrī, es redzēju, ka dažas lietas ir ļoti kavējušas tavu izveseļošanos. Tavi īpatnējie rakstura vilcieni ir atturējuši tevi saņemt to labumu, ko tu varēji iegūt un tā uzlabot veselību, kuru ir bijis iespējams uzlabot. Tev ir īpatnējs ieradums [rutīna] nodomu izvešanā un tu neatļauj sevi no tā novērst. [68] Tev ir savi uzskati, pēc kuriem tu rīkojies, kaut arī bieži tie nesaskan ar medicīnas likumiem, bet tikai ar tavu spriedumu.
Tev ir stiprs raksturs un stingra griba un tu domā, ka savu gadījumu izproti labāk nekā citi to spēj, un tas ir tāpēc, ka tu seko savām izjūtām. Tu vadies no savām izjūtām un no saviem piedzīvojumiem. Tu, lai pilnīgi sevi nomierinātu, esi izmēģinājusi vienu un otru plānu un nolēmusi, ka tavs pašas spriedums tavā gadījumā ir vislabākais, lai tam paklausītu. Bet kāds tam pamatojums? Atbilde – tavas jūtas. Bet, mana māsa, kāda gan jūtām ir bijusi daļa ar reālo īstenību tavā lietā? Tikai pavisam maza. Jūtas ir slikts kritērijs, sevišķi, ja tās pārvalda stipra iztēle un stingra griba. Tev ir ļoti noteikts raksturs un savu rīcību tu izplāno jau iepriekš, bet neskaties uz savu lietu no pareizā redzes viedokļa. Tavs spriedums nav drošs, lai uz to paļautos tavā gadījumā.
Man rādīja, ka tu esi panākusi zināmu uzlabošanos, bet ne tik lielu, pastāvīgu un pilnīgu, kādu tu varēji sasniegt, ja nebūtu ņēmusi savu gadījumu pati savās rokās. Šī iemesla dēļ, un lai tu izjustu pienākumu ļauties vadīties no vairāk piedzīvojušu cilvēku uzskatiem, es vēlējos, lai tu nāktu uz Veselības Institūtu. Veselības Institūta ārsti izprot slimību, tās cēloņus un atbilstošo ārstēšanu labāk nekā tu vari, un ja tu labprātīgi pakļausi pašas izveidotos uzskatus un ievērosi viņu domas, tad ir cerība uz izveseļošanos. Bet ja tu atteiksies to darīt, tad es neredzu nekādu cerību, ka tu varētu sasniegt to pašu, kas iespējams ar pareizu ārstēšanu.
Kā jau iepriekš teicu, tu, mana māsa, paļaujies uz piedzīvojumiem. Tavi piedzīvojumi nosaka tavu rīcību. Bet tas, ko daudzi sauc par pieredzi, patiesībā nav nekāda pieredze, tas ir vienkāršs ieradums, [69] vai pat tikai izdabāšana sev; akla un bieži neapzinīga sekošana iepriekš pieņemties stingriem un nelokāmiem lēmumiem, pat nepārdomājot un nejautājot par likumsakarībām attiecīgā mērķa sasniegšanā.
Patiesa pieredze ir dažādi rūpīgi un piesardzīgi mēģinājumi, kas izdarīti ar saprātu, brīvu no aizspriedumiem un ko nepārvalda jau iepriekš iesakņojušies uzskati un ieradumi. Slēdzienus tad raksturo uzmanīga rīcība un ļoti liela vēlēšanās mācīties, izlabot un reformēt katru ieradumu, kas nesaskan ar fiziskiem un morāliem likumiem. Doma, ka citi var runāt pretī tam, ko tu esi piedzīvojumos mācījusies, tev izliekas muļķīga un pat nežēlīga. Bet nepareizi saprastos piedzīvojumos ir pieņemti un stipri saglabāts vairāk maldu nekā jebkur citur, tāpēc ka tas, ko vispārīgi apzīmē par pieredzi, nemaz nav pieredze, jo to nekad godīgi nepārbauda ar patiesiem mēģinājumiem un pilnīgi neizpēta, atzīstot darbībā iesaistītos pamatlikumus.
Tavu pieredzi man rādīja kā tādu, uz kuru nevar paļauties, jo tā runā pretī dabas likumiem. Tā nav saskaņā ar nemainīgiem dabas pamatlikumiem. Mana dārgā māsa, māņticība, kas radusies no slimīgās iztēles, nostāda tevi pretrunā ar zinātni un pamatnoteikumiem. Kam būtu jāpadodas? Tavi stiprie aizspriedumi un ļoti noteiktie uzskati par to, kādam rīcības veidam vislabāk vajadzētu paklausīt, jau ilgi ir atturējuši tevi no labā pieņemšanas. Es tavu stāvokli izpratu jau vairākus gadus iepriekš, bet jutos nespējīga šo jautājumu parādīt tik skaidri, lai tu to varētu saskatīt un izprast un praktiski izlietot tev doto gaismu.
Šodien ir daudz slimnieku (invalīdu), kas vienmēr tādi paliks, jo viņus nav iespējams pārliecināt, ka viņu pieredze nav tāda, kurai varētu uzticēties. Smadzenes ir galvenais ķermenī, visu nervu un garīgās darbības centrs. Nervi izejot no smadzenēm, pārvalda visu ķermeni. Ar smadzeņu nervu palīdzību garīgos iespaidus pārvada uz visiem miesas nerviem kā pa telegrāfa drātīm; tā tie pārvalda visu ķermeņa daļu dzīvībai svarīgo darbību. Visas kustības vada no smadzenēm saņemtie signāli.
Ja tavā prātā iespiedusies un nostiprinājusies pārliecība, ka pelde tev kaitēs, tad šie garīgie iespaidi tiek paziņoti visiem ķermeņa nerviem. Nervi vada asins riņķošanu, [70] tāpēc asinis prāta iespaidā paliek asinsvados un peldes labais iespaids ir zudis. Tas viss notiek tā iemesla dēļ, ka prāts un griba aizkavē asiņu brīvo tecējumu un izplūšanu ādas virspusē, kas pamudinātu, veicinātu un pastiprinātu asinsriņķošanu. Piemēram, tu domā, ka no peldes tu saaukstēsies. Smadzenes sūta šo ziņu visiem ķermeņa nerviem un asinsvadi, kas paklausa tikai gribai, nevar izpildīt savu pienākumu un izraisa pēc peldes zināmu reakciju. Nav nekāda pamata ne zinātniski ņemot, ne arī no pareizas domāšanas viedokļa, lai pielaistu, ka gadījuma rakstura pelde, kas izdarīta vislielākā rūpībā, varētu sagādāt tev kaut ko citu, kā vien patiesu labumu. Sevišķi tas attiecas uz gadījumu, kad izdara tikai nedaudz vingrinājumu, kas nodarbina muskuļus un palīdz asinīm riņķot pa visu organismu. Pelde atbrīvo ādu no uzkrātajiem netīrumiem, kas nosēstas pastāvīgi, un arī samitrina ādu un dara to elastīgu, ar ko veicina un izlīdzina asins riņķošanu.
Veseliem cilvēkiem nevajadzētu nevērīgi izturēties pret peldēm. Viņiem vismaz divas reizes nedēļā vajadzētu iet vannā. Kas nav veseli, tiem asinis ir netīras un āda nav veselīgā stāvoklī. Daudzās poras jeb mazās mutītes, caur kurām miesa elpo, aizsprostojas un piepildās ar atkritumu vielām. Ir vajadzīgs rūpīgi un pamatīgi tīrīt ādu, lai poras varētu veikt savu darbu, atbrīvojot ķermeni no netīrumiem, tāpēc vājiem cilvēkiem saslimstot, noteikti ir nepieciešams vismaz divas reizes nedēļā iet vannā un baudīt šo labumu un svētības, bet bieži ir vajadzīgs pat vēl vairāk. Kā slimam tā veselam cilvēkam elpošana ir daudz brīvāka un vieglāka, ja pielieto peldes. Tā kļūst vingrāki muskuļi, vienlīdzīgi stiprinājās miesa un gars, prāts kļūst gaišāks un katra spēja dzīvāka. Pelde nomierina nervus. Tā veicina vispārīgu svīšanu, paātrina asins riņķošanu, pārvar traucējumus organisma darbā un labvēlīgi iedarbojas uz nierēm un urīna orgāniem. Vannas palīdz zarnām, kuņģim un aknām, dodot ikkatram no šiem orgāniem enerģiju un jaunu dzīvību. Tās arī veicina sagremošanu un nevis vājina, bet gan stiprina visu organismu. [71] Pareizi pieņemta vanna nevis palielina saaukstēšanās iespējamību, bet gan norūda pret aukstumu, jo uzlabojas asins riņķošana un atbrīvojas arī dzemdes orgāni, kuros lielākā vai mazākā mērā ir sastrēgums, asins izplūst virspusē un līdz ar to brīvāk un normālāk rit pa visiem asinsvadiem.
Piedzīvojumus sauc par vislabāko skolotāju. Patiesi piedzīvojumi tiešām ir pārāki par grāmatu zināšanām. Bet parašas un ieradumi saista vīrus un sievas kā ar tērauda važām un tos vispārīgi uzskata par piedzīvojumiem, atbilstoši šī nosaukuma parastajai izpratnei. Ļoti daudzi ir sagrozījuši dārgo un vērtīgo pieredzes jēdzienu. Viņi ir pieķērušies saviem kaitīgajiem ieradumiem, kas noteikti vājina fiziskos prāta un morāles spēkus un ja jūs cenšaties tos pamācīt, tad savu rīcību viņi attaisno ar atsaukšanos uz piedzīvojumiem. Bet patiesi piedzīvojumi ir saskaņā ar dabas likumiem un zinātni.
Reliģiskajos jautājumos šai lietā mēs sastopamies ar vislielākajām grūtībām. Var pastāstīt vissaprotamākos faktus, prātam var atklāt visskaidrākās patiesības, ko atbalsta Dieva Vārds, tomēr ausis un sirdis paliek aizvērtas, to visu aptverošais pierādījums ir “mani piedzīvojumi”. Dažs teiks, Kungs ir svētījis manu ticību un rīcību tā, ka nevar būt, ka es maldos. “Mani piedzīvojumi” ir tāda lieta, kam pieķeros un tāpēc, ka ir patīkami, tos nosaukt par piedzīvojumiem, atmet augšup ceļošās un svētākās Bībeles patiesības. Piekopj daudz pavisam muļķīgus ieradumus, aizbildinoties, ka tie ir piedzīvojumi. Daudzi neaizsniedz tādu fizisko, intelektuālo un morālo attīstību, ko iegūt ir viņu priekšrocība un pienākums, jo viņi apgalvo, ka viņu piedzīvojumi ir droši un uzticami, lai gan šie piedzīvojumi, ko nepareizi tā sauc, runā pretī visvienkāršākajām un izprotamākajām patiesībām. Vīri un sievas, kuru nepareizie ieradumi ir izpostījuši viņu raksturu un veselību, vēl reizēm ieteic savus piedzīvojumus citiem kā tādus, kam var droši sekot, lai gan tie ir taisni tie paši piedzīvojumi, kas nolaupīja viņiem dzīvības spēkus un veselību. [72] Var pienest daudz piemēru, lai parādītu kā vīri un sievas ir pievīlušies, paļaujoties uz saviem piedzīvojumiem.
Sākumā Kungs cilvēku radīja taisnu. Cilvēks tika radīts ar pilnīgi līdzsvarotu prātu un visu orgānu lielums un spēks bija pilnīgi attīstīts. Ādams bija pilnīgi cilvēka paraugs. Visas prāta spējas bija labi saskaņotas, ikkatrai no tām veicot savu atšķirīgu uzdevumu, bet katras spējas pilnīga un pareiza izlietošana bija atkarīga no citu pareizas nodarbības. Ādamam un Ievai bija atļauts ēst no visiem kokiem dārzā, izņemot vienu. Kungs svētajam pārim sacīja, “kurā dienā jūs ēdīsiet no laba un ļauna atzīšanas koka, jūs mirdami mirsiet.” Čūska Ievu piekrāpa ticēt, ka Dievs nedarīs tā, kā Viņš ir teicis. Čūska sacīja: “Jūs nemirsiet viss.” Ieva ēda un iedomājās, ka viņa izjūt jaunas un augstākas dzīves iespaidu. Viņa aiznesa augli savam vīram un viņas “piedzīvojums” bija tas, kas ar visu nospiedošo spēku iedarbojās uz viņu. Čūska bija sacījusi, ka viņa nemirs un viņa nejuta nekādas ļaunas sekas no augļa ēšanas, neko tādu, ko varētu saprast par nāves pazīmēm, bet tieši tā kā čūska bija teikusi, viņa izjuta patīkamu iespaidu, ko iztēlojās par eņģeļiem līdzīgām sajūtām. Viņas piedzīvojums bija pretējs Jehovas teiktajai pavēlei un Ādams atļāva, ka sievas piedzīvojums to noved no ceļa. Tā tas arī vispārīgi notiek reliģiskajā pasaulē. Dieva skaidrās pavēles pārkāpj un tāpēc ka “spriedumu par ļauno darbu neizpilda tūlīt, cilvēku bērnu sirds ir droša darīt ļaunu”.