Man rādīja dažas lietas par brāļa I. ģimeni un, kopš es šeit atrodos, tās mani tā nomāc, ka es uzdrošinos tās uzrakstīt. Man rādīja, brāli I, ka tavā ģimenē pastāv savtīguma gars, kas jums tā pieķēries, ka spitālība. Šo savtīgumu vajag ieraudzīt un pārvarēt, jo Dieva acīs tas ir smags grēks. Kā ģimene, jūs tik ilgi esat ievērojuši tikai savas vēlēšanās, savus priekus, savas ērtības, līdz jūs vairs nejūtat, ka citiem ir prasības pret jums. Jūs domājat par sevi, plānojat un pūlaties savā labā. Jūs dzīvojiet tikai sev, jūs neattīstiet nesavtīgu labdarību, kas, ja jūs tajā vingrinātos, pieaugtu un nostiprinātos, līdz jums rastos prieks dzīvot citu labā. [522] Tad jūs justu, ka jūsu dzīvei ir mērķis, kas jums dotu tādu ieguvumu, kura vērtība ir lielāka nekā naudas vērtība. Jums vajadzīga lielāka un rūpīgāka līdzjūtība pret cilvēkiem un šī līdzjūtība tad vadītu jūsu dvēseles ciešākā savienībā ar Kristu un piepildītu jūs ar Viņa Garu. Tā kā jūs viņam pieķertos tik neatlaidīgi, ka nekas nevarētu jūs šķirt no Viņa mīlestības.
Kristus ir dzīvais vīna koks, ja jūs esat zars pie šī vīna koka, tad pa to plūdīs dzīvinošā, barojošā sula, kas baros arī jūs, lai jūs nebūtu neauglīgi. Jūs kā ģimene un katrs atsevišķi, atklāti aplieciniet, ka esiet savienojušies ar Kristu kalpošanas darbā, un tomēr jūs esat svētnīcas svaros svērti un atrasti par viegliem. Jums visiem nepieciešama pilnīga pārveidošanās, pirms jūs spējat darīt to, kas jādara nesavtīgam, uzticīgam kristietim. Nekas cits, kā tikai pilnīga atgriešanās varēs jums dot pareizu izpratni par jūsu rakstura trūkumiem. Pie jums visiem lielā mērā mājo pasaules gars un mīlestība uz to. Apustulis Jānis saka: “Ja kas pasauli mīl, iekš tā nav Tēva mīlestības.” Savtība traucē attīstīties jūsu prātam un likt tam nodarboties tikai ar jūsu pašu interesēm. Jums vajadzīga skaidra un neaptraipīta ticība. Patiesības vienkāršība un sirsnība darīs jūs līdzjūtīgus ar citu sāpēm. Visur ir atrodami ļaudis, kam vajadzīga jūsu līdzjūtība un mīlestība. Šo rakstura vilcienu attīstīšana ir daļa no mūsu mūža darba, ko Kristus mums visiem uzdevis.
Ja jūs neuzņematies krustu, neparādiet pašaizliedzību, savtīgi darot labu citiem, tad Dievs šādu jūsu rīcību neattaisnos. Ja tu pūlētos sevi tā aizliegt, kā kristietim pienākas, tad Dieva žēlastībā tu spētu mantot dvēseles Kristum. Dievam pret jums ir prasības, uz kurām jūs vēl nekad neesat atsaukušies. Ap jums ir daudz tādu, kas alkst pēc jūsu līdzjūtības un mīlestības. Tomēr līdzīgi daudziem, jūsos gandrīz nemaz nav tās pazemīgās, vienkāršās mīlestības, kas dabīgi izplūst iežēlā un līdzjūtībā pret pamestajiem, cietējiem un trūcīgajiem. [523] Cilvēka seja ir dvēseles spogulis, kas atstāj iespaidu uz labu vai ļaunu. Dievs nevienu no mums neaicina novērot savus brāļus un nožēlot viņu grēkus. Viņš mums ir atstājis darbu, ko darīt un Viņš aicina, lai mēs to darītu neatlaidīgi un apņēmīgi, Viņu bīstoties un ņemot vērā tikai Viņa godu.
Katrs uzticīgais un neuzticīgais ir atbildīgs Dievam tikai par sevi, bet ne par citiem. Ja mēs redzam kļūdas citos, kas sevi apliecina par ticīgiem un nosodām viņu rīcību, tad tas tomēr neatvainos un neizlīdzinās nevienu no viņu kļūdām. Mēs nedrīkstam ņemt citus sev par mērauklu, ne arī ar citu kļūdām atvainot savu rīcību. Dievs mums ir devis sirdsapziņu, kas mūs brīdina. Viņa Vārdā doti spēcīgi pamatlikumi, kas ir pietiekoši, lai vadītu mūs kristieša gājumā un visā mūsu rīcībā. Jūs, mani mīļie draugi, kā ģimene neesat izjutuši pienākuma nastu pret savu līdzcilvēku.
“Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, viņu kārdinādams un sacīja: mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvošanu? Bet Viņš uz to sacīja: kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? Un tas atbildēja un sacīja: tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta un savu tuvāko kā sevi pašu. Tad Viņš tam sacīja: tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to un tu dzīvosi. Bet tas, gribēdams pats taisnoties, sacīja uz Jēzu: kas tad ir mans tuvākais? Tad Jēzus atbildēja un sacīja:
“Viens cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes un to sasituši, aizgāja un to pameta pus mirušu. Bet nejauši viens priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām, tāpat arī viens levīts, tas pie tās vietas nācis, to redzēja un aizgāja garām. Bet viens samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa un viņu redzot, sirds tam iežēlojās, un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz sava lopa un to noveda mājas vietā un apkopa, un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos saimniekam un uz to sacīja: kopi šo un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. [524] Kurš no šiem trim tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās? Bet tas sacīja: tas, kas žēlastību pie viņa darīja. Tad Jēzus uz to sacīja: tad ej, un dari tu tāpat.”
Šajā piemērā visvienkāršākā veidā mūsu Pestītājs nepārprotami izskaidro mūžīgās dzīvības mantošanas nosacījumus. Ievainotais un aplaupītais vīrs aino tos, kam vajadzīga mūsu līdzjūtība un labdarība. Ja mēs neņemam vērā trūkumcietēju un nelaimīgo vajadzības, kas nākuši mūsu redzes lokā, neskatoties uz to, kas tie arī nebūtu, tad mums nav nekādas drošības, ka mēs iemantosim mūžīgo dzīvību, mūsu rīcība tad neatbilst Dieva prasībām. Mūsos nav līdzjūtības un iežēlas pret cilvēkiem, tāpēc ka tie varbūt nav mūsu paziņas vai radi. Tad jūs tiekat atrasti kā otrā lielā baušļa pārkāpēji un esat pārkāpuši visus sešus pēdējos baušļus. Kas apgrēkojas vienā punktā, tas ir vainīgs visos. Kas neatdara sirdi priekš cilvēces cietējiem un trūcīgajiem ļaudīm, tie savas sirdis neatvērs arī Dieva prasībām, kas izskaidrotas desmit baušļu pirmajos četros priekšrakstos. Sirdi un jūtas viņi atdod elkiem un negodā Dievu kā visaugstāko Valdnieku.
Kā ģimene jūs esat pielaiduši nožēlojamu kļūdu. Jūs neesat baušļu turētāji vistiešākā nozīmē. Dažos atsevišķos jautājumos jūsu izturēšanās var būt pilnīgi pareiza, tomēr vissvarīgāko jūs atstājat novārtā, - tiesu, žēlastību un Dieva mīlestību. Lai gan mums nav jāvadās no pasaules ieradumiem, tomēr man rādīts, ka daudzos gadījumos pasaules labdarība un līdzcietība pret nelaimīgajiem apkauno tā saucamos Kristus sekotājus. Daudzi parāda vienaldzību pret tiem, kurus Dievs nolicis viņu vidū, lai tos pārbaudītu un lai atklātu, kas ir viņu sirdīs. Dievs redz un lasa. Viņš ievēro katru savtīgu darbu, katru vienaldzīgu izturēšanos pret apbēdinātiem, atraitnēm un bez tēva palikušiem, un pie viņu vārdiem Viņš raksta: “Vainīgs, viegls likuma pārkāpējs.” [525] Mēs saņemsim algu pēc saviem darbiem. Katrs novārtā atstāts pienākums pret trūkumcietējiem un apbēdinātiem ir novārtā atstāts pienākums pret Kristu Viņa svēto personā.
Kad visas lietas nonāks Dieva priekšā, tad nejautās: kāda ir bijusi viņu ticības apliecība, bet gan: ko viņi ir darījuši? Vai viņi ir bijuši Vārda darītāji? Vai viņi ir dzīvojuši tikai sev, jeb vai ir vingrinājušies labdarībā, laipnības un mīlestības darbos, turēdami citus augstākus par sevi, lai varētu būt citiem par svētību? Ja ieraksts rādīs, ka tāda ir bijusi viņu dzīve, ja viņi ir bijuši maigi, pašaizliedzīgi un labdarīgi, tad viņi dzirdēs svētlaimīgo apliecinājumu un saņems Kristus svētību: “Labi, nāciet jūs, mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma.” Jūsu parādītā vienaldzība un mīlestības trūkums pret citu sāpēm un vajadzībām apbēdina un ievaino Kristu.
Mūsu pūles citu labā daudzos gadījumos var palikt neievērotas un likties veltīgas. Tomēr ar to nedrīkstam atvainot un aizbildināt pagurumu labdarībā. Cik bieži gan Jēzus nav nācis meklēt augļus savām pūlēm un rūpēm un nav atradis tikai lapas? Vislabāko pūļu rezultāts var būt vilšanās, tomēr tas nedrīkst padarīt mūs vienaldzīgus pret citu sāpēm. “Lādiet Merasu”, saka Kunga eņģelis, “lādiet stipri tur dzīvojošos.” Cik bieži Kristus ir vīlies cilvēkos, kas apliecina sevi esam Viņa bērnus. Viņš tiem devis nepārprotamus savas mīlestības pierādījumus. Viņš tapa nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs varētu būt bagāti. Viņš mira par mums, lai mums nebūtu jāiet bojā, bet lai mēs iemantotu mūžīgu dzīvību. Kas notiktu, ja Kristus būtu atteicies nest mūsu noziegumus tāpēc, ka tik maz bija to, kas vērtēja Viņa mīlestību un bezgalīgās svētības, kuras Viņš bija nācis tiem dot? [526] Mums jākļūst pacietīgākiem, neatlaidīgākiem savās pūlēs. Tagad ir vajadzīga drosme, bet ne bezdarbīgs izmisums un neapmierinātība. Mēs atrodamies šinī pasaulē, lai strādātu sava Kunga darbu, bet ne lai ievērotu savas tieksmes un vēlēšanās., kalpotu sev un pagodinātu sevi. Kāpēc tad mums vajadzētu palikt bezdarbīgiem un mazdūšīgiem, ja mēs tūlīt neredzam vēlamos rezultātus.
Kunga vīna kalnā mums jāstrādā ne tikai priekš sevis, bet arī citu labā. Mūsu iespaids uz citiem ir vai nu par svētību vai par lāstu. Mums šeit jāizveido Debesīm derīgi pilnīgi raksturi. Bez žēlošanās un kurnēšanas par Dieva vadību un rūgtiem pārmetumiem pret sevi mums vēl kaut kas ir jādara. Mūsu pretinieks neļaus mums gulēt. Ja mēs patiesi esam Dieva bērni, tad mums nebūs miera, mēs jutīsimies nomākti. Mums nav ko gaidīt, ka sātans vai arī tie, kas ir zem viņa iespaida, izturēsies pret mums labi. Tomēr vēl ir eņģeļi, kas pārāki spēkā un kas būs ap mums visās mūsu cīņās, ja tikai mēs būsim uzticīgi. Kristus mūsu dēļ uzvarēja sātana kārdināšanas tuksnesī. Viņš ir varenāks nekā sātans, un drīz samīs viņu zem mūsu kājām.