Man rādīja, ka Dievs no saviem ļaudīm prasa, lai tie būtu daudz līdzcietīgāki un uzmanīgāki ne kā tie tagad ir. “Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šī – bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt no pasaules neaptraipītu.” Šie vārdi izteic patieso reliģiju. Dievs prasa, lai tādu pat vērību, kādu parāda atraitnēm un bāriņiem, dāvātu arī akliem un tiem, kas cieš dažādas bēdas un fiziskas vājības. Nesavtīga labdarība šajā pasaules laikmetā ir ļoti reta.
Man rādīja, ka tie, kas kaut kādā veidā pret brāli E. izturēsies netaisni un atņems viņam drosmi pūlēties pašam sevi uzturēt, vai kas iekāros sev nabaga aklā vīra panākumus, kas gribēs iegūt labumu uz viņa zaudējumu rēķina, izsauks pār sevi Dieva lāstu, jo Viņš ir aklā vīra draugs. [517] Izraēļa bērniem par attiecībām pret aklajiem deva sevišķus norādījumus: “Tev savu tuvāku nebūs pievilt nedz aplaupīt, algādža algai pie tevis nebūs palikt līdz rītam, tev nebūs kurlu lādēt, nedz aklam ko ceļā mest, bet tev būs bīties no sava Dieva, - Es esmu Kungs. Jums tiesā nebūs netaisnību darīt, tev nebūs zemāka vaigu uzlūkot, nedz augstāka vaigu godāt, ar taisnību tev būs tiesāt savu tuvāku”. “Nolādēts tas, kas pārceļ sava algādža ežas!” “un visiem ļaudīm būs sacīt “āmen””. “Nolādēts, kas tiesu groza piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei!” un visiem ļaudīm būs sacīt “āmen””.
Savādi, ka tie, kas saucas par kristiešiem, neņem vērā Dieva Vārda skaidrās mācības un nejūt par to nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Dievs viņiem uzliek atbildību rūpēties par nelaimīgajiem, aklajiem, kroplajiem, atraitnēm un bāriņiem, bet daudzi nemaz necenšas to ievērot. Lai viņus glābtu, Dievs bieži vien tos padod bēdu rīkstei un viņus noliek tādās vietās, kas līdzinās to cilvēku stāvoklim, kuriem bija vajadzīga viņu palīdzība un līdzjūtība, bet kas no viņu rokām to nesaņēma.
Dievs no draudzes X prasīs atbildību par tās locekļu nepareizo rīcību. Ja pieļauj, ka draudzes locekļu vidū pastāv savtīgs, nelīdzjūtīgs gars pret nelaimīgajiem, atraitnēm, bāriņiem, aklajiem, kroplajiem vai arī pret tiem, kas slimi miesā vai garā, tad Dievs apslēps savu vaigu no saviem ļaudīm, līdz viņi izdarīs savus pienākumus un no sava vidus izmetīs netaisnību. Ja kādi, kas atzīst Kristus vārdu, tik ļoti nepareizi attēlo savu Pestītāju, ka ir nevērīgi pienākumos pret apbēdinātiem, vai arī, ja viņi kaut kādā ceļā cenšas iegūt sev labumu, kaitējot nelaimīgajiem un tā nolaupot viņiem līdzekļus, tad par draudzes locekļu grēku Kungs prasīs atbildību no draudzes, līdz tā būs darījusi visu iespējamo pastāvošā ļaunuma novēršanai. Kungs neuzklausīs savu ļaužu lūgšanas, kamēr starp viņiem būs atstāti novārtā bāreņi, bez tēva palikušie, kroplie, aklie, slimie.
“Būt Kunga pusē”, tas nozīmē vairāk nekā tikai tā runāt sapulcēs. Kunga pusē vienmēr ir žēlastība, līdzcietība un līdzjūtība pret cietējiem, kā tas redzams mums dotajā Jēzus dzīves piemērā. No mums prasa atdarināt šo piemēru. Tomēr ir kādi, kas šajos jautājumos nestāv Kunga pusē, viņi atrodas ienaidnieka pusē. Jēzus saviem klausītājiem paskaidroja: “Patiesi es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. Tad Viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejiet nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo es biju izsalcis un jūs mani neesat ēdinājuši, es biju izslāpis, un jūs mani neesat dzirdinājuši, es biju viesi un jūs mani neesat uzņēmuši; es biju kails, un jūs mani neesat ģērbuši, es biju nevesels un cietumā un jūs mani neesat apmeklējuši. Tad tie arī Viņam atbildēs un viņam sacīs; Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu vai neveselu, vai cietumā un tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs man arī neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgās mokās un taisnie mūžīgā dzīvošanā.”
Šajā svētrunā Kristus sevi pielīdzina cietušajai cilvēcei un skaidri liek mums visiem saprast, ka vienaldzība vai netaisnība, kas darīta vismazākajiem no Viņa svētiem, ir darīta Viņam. Šī ir Kunga puse, un kas grib būt Kunga pusē, tas lai nāk mums līdz. Ievainojot vienu no Viņa vismazākajiem svētiem, mēs ievainojam dārgo Pestītāju.
Taisnais Ījabs vaid savās bēdās, un kad viņu netaisni apvaino kāds no viņa iepriecinātājiem, pats aizstāv savu lietu. Viņš saka: “Es biju aklam acs un biju tizlam kāja. Nabagiem es biju par tēvu un nezināmā sūdzību es izvaicāju. [519] Es salauzu netaisnā dzerokļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.”
Viena cilvēka grēka dēļ visa Izraēļa armija cieta sakāvi. Viena cilvēka netaisna rīcība pret kādu no viņa brāļiem novērsīs Dieva gaismu no viņa ļaudīm, līdz netaisnība tiks izmeklēta un apspiestais cilvēks aizstāvēts. Dievs no saviem ļaudīm prasa, lai tie būtu maigi savās jūtās un dziļi izprotoši, lai viņu sirdis būtu plaši atvērtas un jūtas dziļas, lai tie nebūtu sīkumaini, savtīgi, skopi. Ir vajadzīga cēla līdzjūtība, dvēseles plašums un nesavtīga labdarība. Tad draudze var uzvarēt iekš Dieva. Bet kamēr draudze pacieš, ka savtīgums nonāvē laipnu līdzjūtību, maigu, rūpīgu mīlestību un līdzdalību pret brāļiem, tā zaudē arī savu iekšējo spēku. Katram vajadzētu mācīties saprast Jesajas aprakstīto gavēni un stingri sevi pārbaudīt, lai izšķirtu, vai dzīvo saskaņā ar pamatlikumiem, kurus Dievs prasa no saviem ļaudīm, lai tie varētu saņemt apsolītās svētības.
Dievs prasa, lai Viņa ļaudis nepieļautu nabagu un apbēdināto apspiešanu. Ja viņi salauzīs ikkatru jūgu un atsvabinās apspiestos un nesavtīgi, laipni ņems vērā viņu vajadzības, tad apsolītās svētības būs viņu daļa. Ja draudzē ir tādi, kas aklam grib likt piedauzīties, tad tos vajadzētu taisnīgi pamācīt un pārliecināt, jo Dievs mūs ir darījis par aklo, apbēdināto, atraitņu un bez tēva palikušo sargiem. Piedauzīšanās akmens, par ko runā Dieva vārdā, nenozīmē kādu tiešu akmeni vai koka kluci, ko pamet aklajam zem kājām, lai viņš pakluptu; tas nozīmē daudz vairāk. Tas nozīmē kuru katru rīcību, ar ko varētu kaitēt aklā brāļa iespaidam, tas nozīmē strādāt pret viņa interesēm, vai arī likt šķēršļus viņa labklājībai.
Brāļiem katrā iespējamā gadījumā vajadzētu iedrošināt tādu brāli, kas akls, nabadzīgs un slims un kas izlieto pēdējos spēkus, lai palīdzētu pats sev un nebūtu atkarīgs no citiem. [520] Bet tie, kas saucas par viņa brāļiem, kas var izlietot visas savas spējas, kas nav ne no viena atkarīgi, bet kas tomēr tik tālu aizmirst savus pienākumus pret aklo brāli, ka sarežģī, apgrūtina un aizsprosto viņa ceļu, tie dara tādu darbu, kas ir jānožēlo un no kura ir jāatgriežas, pirms Dievs var pieņemt viņu lūgšanas. Un Dieva draudze, kas pieļāvusi netaisnību pret saviem nelaimīgajiem brāļiem, būs vainīga grēkā, līdz tā būs darījusi visu iespējamo, lai izlabotu netaisnību.
Visi, bez šaubām, pazīst Akana gadījumu. Tas uzrakstīts svētajā vēsturē visām paaudzēm, bet visvairāk tiem, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Jozua vaidēdams pakrita uz sava vaiga Dieva priekšā, jo ļaudis savu ienaidnieku priekšā bija spiesti ar kaunu atkāpties. Kungs pavēlēja Jozuam piecelties: “Celies, kāpēc tu tā guli uz sava vaiga?” Vai es bez iemesla būtu pazemojis, atraudams savu klātbūtni no tevis? Vai Dievs savus ļaudis būtu atstājis bez iemesla? Nē, Kungs Jozuam saka, ka viņam ir “darāms kāds darbs, pirms viņa lūgšanas var tikt atbildētas. “Izraēls ir apgrēkojies un atstājis manu derību, ko es tiem esmu pavēlējis, tie ir ņēmuši no izdeldējamā un ir zaguši un slēpuši.” Kungs paziņo: “Es nebūšu vairs ar jums, ja jūs to, kas izdeldējams, no sava vidus neizdeldēsiet.”
Šajā piemērā mums paskaidrota atbildība, kas gulstas uz draudzi, un darbs, kas draudzei jāpadara, lai Dievs varētu būt ar to. Katra draudze grēko, ja tā neizmeklē cēloņus savai tumsai un ciešanām, kas to piemeklējušas. Draudze nevar būt dzīva un ziedoša, ja tā nebūs modra pret netaisnībām savā vidū, kas aizkavē Dieva svētības. Draudzei nevajadzētu ciest, ka pret tās apbēdinātajiem brāļiem izturas nepareizi. Tieši pret viņiem jāmodina līdzjūtība katrā sirdī un Kristus sekotājos jāizraisa cēla devība. Patiesie Kristus mācekļi strādās saskaņā ar Kristu un, sekojot Viņa piemēram, palīdzēs tiem, kam palīdzība vajadzīga. [521] Brāļa E. aklums ir briesmīga nelaime; visiem vajadzētu censties būt aklajam acu vietā, liekot viņam pēc iespējas mazāk izjust savu zaudējumu. Tomēr ir daži, kas izlieto savas acis vērojot izdevības strādāt savā labā, lai iegūtu sev peļņu. Dievs tiem pašiem var pielaist bēdas gluži negaidītā veidā.
Ja Dievs savā žēlastībā aklam cilvēkam ir devis izgudrošanas spējas, kuras viņš var izlietot sev par labu, tad Dievs aizliedz apskaust viņu par šīm priekštiesībām un laupīt viņam to labumu, kuru viņš varētu gūt no Dieva dotajām dāvanām. Aklam cilvēkam zaudētās redzes dēļ bieži jāsastopas ar dažādiem kavēkļiem. Tāda sirds tiešām ir cieta, kas, redzot aklu cilvēku taustām sev ceļu tumsā tītajā pasaulē, neiesilst līdzcietībā, un ir vajadzīgs, lai Dieva žēlastība to mīkstinātu. Neviens nevar uzlūkot aklu cilvēku un nemācīties maigu līdzjūtību un patiesu labvēlību. Aklais nevar redzēt dabas skaistumu un Dieva roku darbu radībā. Dabas gaišais prieks nerunā uz viņu. Cik labprāt viņš apmainītu savu aklumu un katru laicīgu svētību pret redzes spēju. Bet viņš ir ieslodzīts tumsas pasaulē, un citi, gribēdami iedzīvoties, samin viņa no Dieva dotās tiesības.