Es jūtu, ka tagad mans pienākums ir rakstīt, kas man ir rādīts par mūsu pienākumiem pret nelaimīgajiem.
Es redzēju, ka Dieva aizgādība ciešām kristīgas radniecības saitēm savieno ar savu draudzi atraitnes, bāreņus, aklus, nespēcīgus, kroplus un dažādus citus nelaimīgus cilvēkus. Tā Kungs pārbauda savus ļaudis un attīsta viņos pareizu raksturu. Dieva eņģeļi vēro, kā mēs izturēsimies pret šiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga mūsu līdzjūtība. Tā Dievs pārbauda mūsu raksturu. Ja mums ir patiesā Bībeles reliģija, tad mēs jutīsimies, ka esam Kristum parādā mīlestību, laipnību un līdzdalību, ko mums jāparāda Viņa brāļiem. Un mēs nevaram darīt neko mazāku, lai parādītu savu pateicību par Viņa neizmērojamo mīlestību pret mums, kad bijām grēcinieki, Viņa žēlastības necienīgi, kā tikai atklājot dziļu līdzdalību un nesavtīgu mīlestību pret tiem, kas ir mūsu brāļi un nelaimīgāki par mums pašiem.
Divi lielie Dieva likuma pamatnoteikumi ir, visaugstākā mīlestība pret Dievu un nesavtīga mīlestība pret savu tuvāko. [512] No šiem pamatnoteikumiem ir cēlušies vai izauguši kā pirmie četri tā pēdējie seši baušļi. Ar līdzību par ceļotāju, ko ejot no Jeruzalemes uz Jēriku, zagļi aplaupīja, sasita un pameta pusdzīvu, Kristus rakstu mācītājiem izskaidroja, kas ir viņu tuvākais. Priesteris un levīts redzēja šī vīra ciešanas, tomēr viņu sirdis neatsaucās uz viņa vajadzībām. Viņi izvairījās no tā paiedami garām pa ceļa otru malu. Tad pa šo ceļu nāca samarietis un redzot, ka svešiniekam ir vajadzīga palīdzība, viņš nejautāja, vai tas ir viņa radinieks, vai no viņa zemes un viņa ticības. Viņš gāja, lai sniegtu palīdzību cietējam, jo te bija darbs, ko vajadzēja padarīt. Cik labi vien spēdams, viņš tam palīdzēja, uzcēla viņu uz sava lopa, noveda mājvietā un uz sava rēķina gādāja par viņa vajadzībām. Kristus sacīja: “Šis samarietis bija tuvākais tam, kas bija kritis zagļu rokās.” Levīts un priesteris attēlo to draudzes locekļu daļu, kas ir vienaldzīgi tieši pret tiem, kam vajadzīga viņu līdzjūtība un palīdzība. Šī daļa, neskatoties uz viņu stāvokli draudzē, ir bauslības pārkāpēji. Samarietis attēlo cilvēkus, kas ir Kristus patiesie palīgi un kas labdarībā atdarina Kristus piemēru.
Kas ir līdzcietīgi pret nelaimīgajiem, aklajiem, kroplajiem, apbēdinātajiem, pret atraitnēm, bāriņiem un trūkumcietējiem, tos Kristus attēlo kā bauslības turētājus, kuri iemantos mūžīgo dzīvību. … lielā mērā trūkst personīgas reliģijas un personīgas pienākuma apziņas just līdzi citu sāpēm un nesavtīgā labdarībā strādāt nelaimīgo un apbēdināto labā. Dažiem šajos pienākumos nav nekādu piedzīvojumu. Viņi visu savu mūžu ir bijuši līdzīgi levītam un priesterim, kas pa otru ceļa pusi aizgājuši garām. Šis darbs ir jādara draudzei, ja tā to nedarīs, tad draudzi apklās tumsa. Draudzei kā vienībai un katram atsevišķi uzticīgi un rūpīgi jāpārbauda savas rīcības motīvi, salīdzinot savu dzīvi ar vienīgi pareizā Parauga dzīvi un mācību. Visus žēlastības, labdarības un uzmanības darbus, kas veikti nelaimīgo, aklo, kroplo, slimo, atraitņu un bāriņu labā, Kristus uzlūko kā Viņam darītus. [513] Šie darbi ir ierakstīti Debesu grāmatās un tiks atalgoti. No otras puses, grāmatās tiek izdarīti ieraksti pret to vārdiem, kas parāda priestera un levīta vienaldzību nelaimīgajiem un kas no citu nelaimes cenšas iegūt kaut kādas priekšrocības savtīgu labumu dēļ palielinot viņu bēdas. Dievs noteikti atmaksās katru netaisnības darbu un bezrūpīgu vienaldzību pret apbēdinātajiem. Katrs beidzot saņems saviem darbiem atbilstošu algu.
Man rādīja, ka pret brāli E. viņa brāļi nav izturējušies taisnīgi. Brāļu F., G. un citu rīcība pret viņu ir bijusi Dievam nepatīkama. Brālim F. nav nekādas sevišķas intereses pret brāli E., vienīgi tik, cik tas viņu var izmantot savā labā. Man rādīja, ka uz brāli E. raugās kā uz skopu, trūcīgu un nekārtīgu cilvēku. Šāds spriedums Dievam nepatīk. Brālim E. nebūtu bijis nekādu rūpju un viņam būtu papilnam līdzekļu ar ko pašam sevi uzturēt, ja viņa brāļi, kuriem ir acu gaisma un īpašumi, nebūtu rīkojušies savtīgi un strādājuši pret viņu, cenšoties viņa spējas izlietot savās personīgajās interesēs. Kas akla vīra grūtos pūliņus izmanto sev par labu, cenšoties no viņa izgudrojumiem gūt sev peļņu, to rīcība līdzinās laupīšanai un tie tiešām ir bauslības pārkāpēji.
Draudzē ir daži, kas apliecina sevi par Jehovas likumu turētājiem, bet kas tomēr pārkāpj šos likumus. Ir cilvēki, kas nesaredz paši savus trūkumus. Viņos mājo savtīgs, skops gars, un tie aizver savas acis pret mantkārības grēku, kuru Bībele nosauc par kalpošanu elkiem. Cilvēkus ar šādām īpašībām viņu brāļi var cienīt kā vispriekšzīmīgākos kristiešus, bet Dieva acs lasa sirdīs un izprot tās nolūkus. Viņš redz to, ko cilvēks nevar redzēt domās un raksturā. Savā aizgādībā Viņš vada šādus cilvēkus tādās vietās, kur atklāsies viņu rakstura trūkumi, lai tie, ja viņi vēlētos, ieraudzītu tos un izlabotu. [514] Ir cilvēki, kas visu savu mūžu ievērojuši tikai savas intereses, kuru dzīvi piepildījuši tikai personīgie, savtīgie plāni un kas rūpējušies tikai par savu peļņu, daudz nedomājot, vai viņu plāni un rīcība nav citus apgrūtinājuši un sāpinājuši. Savtīgas intereses ir apspiedušas žēlastību un Dieva mīlestību. Reizēm Kungs atļauj, lai šādi cilvēki turpina savu savtīgo garīgā akluma gājienu, līdz viņu trūkumi ir redzami visiem, kas spēj garīgi spriest un līdz tie ar saviem darbiem pierāda, ka viņi nav īsti kristieši.
Cilvēkiem, kuriem ir īpašumi un samērā laba veselība, un kas bauda redzes nenovērtējamās svētības, salīdzinājumā ar aklu cilvēku ir visas priekšrocības. Nodarbošanās ziņā viņiem ir atvērti daudzi ceļi, kas ir slēgti cilvēkam, kas zaudējis redzi. Personām, kas bauda iespēju lietot visas savas spējas, nevajadzētu domāt tikai par savām savtīgajām interesēm, un viņi nedrīkstētu aklam brālim atņemt ne vismazāko izdevību iegūt līdzekļus. Brālis E. ir nabadzīgs vīrs. Viņš ir nespēcīgs cilvēks un pie tam akls. Viņam bija nopietna vēlēšanās pašam sev palīdzēt; un lai gan viņš bija ļoti nevarīgs, tomēr viņa lielās bēdas nav nonāvējušas viņa dvēseles augstsirdību. Savos ierobežotajos apstākļos viņš ir bijis labprātīgs darīt kaut ko to labā, kam bija vajadzīga palīdzība; un Dieva acīs viņš ir darījis vairāk nekā daudzi no viņa brāļiem, kuri ir svētīti ar acu gaismu un kuriem ir ienesīgi īpašumi. Brāļa E. kapitāls ir viņu plānošanas, aprēķināšanas un izgudrošanas spējā. Viņš ir strādājis neatlaidīgi, nepārtraukti cerēdams izdomāt sev tādu nodarbošanos, lai varētu pats sevi uzturēt un nebūtu atkarīgs no brāļiem.
Es vēlētos, lai mēs varētu redzēt tā, kā Dievs redz. Es vēlētos, kaut mēs visi spētu saprast, kā Dievs skatās uz tiem cilvēkiem, kas saucas par Kristus sekotājiem, kuriem ir redzes svētība un priekšrocības līdzekļu ziņā un kas tomēr skauž mazos panākumus, kurus bauda kāds nabadzīgs, akls cilvēks, un kas vēlas palielināt savus līdzekļu krājumus uz apbēdinātā brāļa neveiksmju rēķina. Dievs uz to skatās kā uz visnoziedzīgāko savtīgumu un laupīšanu. Tas ir smags grēks, kuru Viņš noteikti sodīs. [515] Dievs nekad neaizmirst. Dievs uz šīm lietām neskatās ar cilvēku acīm, ar aukstu, neiejūtīgu cilvēcīgu spriedumu. Viņš neskatās no pasaules cilvēku redzes viedokļa, bet gan žēlsirdībā, līdzcietībā un bezgalīgā mīlestībā.
Brālis H. mēģināja palīdzēt brālim E. tomēr ne nesavtīgos nolūkos. Sākumā viņu vadīja līdzcietība. Viņš redzēja, ka brālim E. vajadzīga palīdzība. Bet drīz viņš pazaudēja savu līdzcietību, savtīgās intereses kļuva arvien stiprākas, līdz brāļu rīcība pret E. drīzāk gan nāca viņam par sliktu, nekā par labu. Rezultātā brālis E stipri zaudēja drosmi un sagrīļojās viņa uzticība brāļiem. Viss beidzās ar to, ka viņš iestiga parādos, ko nespēja nomaksāt. Kad brālis E. izprata dažu viņa brāļu savtīgo jūtu izraisīto rīcību pret viņu, tas viņu apbēdināja un reizēm pat satrauca. Redzot savu bezpalīdzīgo stāvokli, - bez acu gaismas, bez līdzekļiem, bez veselības. Dažiem viņa brāļiem strādājot pret viņu, reizēm viņš vairs nespēja valdīt par savām jūtām. Tas lielā mērā palielināja viņa postu un briesmīgi ietekmēja viņa veselību.
Es redzēju, ka brālim E. ir dažas labas prāta spējas, ko varētu augstāk vērtēt, ja viņam būtu lielāks pašsavaldīšanās spēks un ja viņš neuztrauktos. Katra nepacietības un īgnuma izpausme runā viņam par sliktu, un visvairāk to izsauc daži no tiem, kas Dieva acīs ir vainīgi smagākos grēkos. Brāļa E. principi ir labi. Viņš ir taisnīgs, viņš nav negodīgs cilvēks. Apzinīgi viņš neapkrāps nevienu cilvēku. Tomēr viņam ir vainas un grēki, kas jāpārvar. Viņam tāpat kā kuram katram cilvēkam, ir jācīnās pret cilvēcīgo dabu. Pārāk bieži viņš ir nepacietīgs un reizēm valdonīgs. Viņam jākopj laipnība, pieklājība un sirsnīga pateicība pret tiem, kas jutuši pret viņu līdzjūtību. No dabas viņš ir nesavaldīgs, ja pēkšņi to satrauc vai izaicina. Bet neskatoties uz to, viņš no visas sirds vēlas darīt pareizi un, redzot savu netaisnību, Dieva priekšā to sirsnīgi nožēlo.
Ja viņš savos brāļos redz vēlēšanos izturēties pret viņu taisnīgi, tad viņš ir gatavs augstsirdīgi piedot un pazemoties, lai iegūtu mieru, pat pienesot lielus upurus. [516] Tomēr viņu var viegli uzbudināt; viņš ir nervozs. Viņam ir vajadzīgs Dieva Gara klusinošais iespaids. Ja tie, kas ir gatavi viņu nosodīt, aplūkotu paši savu nepareizību un laipni, augstsirdīgi, kā tam vajadzētu būt, neievērotu viņa kļūdas, tad tie atklātu Kristus garu. Brālim E. ir jāstrādā, lai panāktu uzvaru. Viņa vārdiem un izturēšanās veidam pret citiem jābūt mierīgam, laipnam un patīkamam. Viņam stingri jāsargās no valdonīgas rīcības un vārdiem un no visa, kam būtu pavēlnieciska gara piegarša.
Kaut arī Dievs ir aklo un nelaimīgo cilvēku draugs, tad tomēr viņu grēkus Viņš neatvaino. Viņš prasa, lai tie uzvarētu un, Jēzus vārdā, kurš uzvarēja viņu dēļ, sasniegtu pilnīgu kristieša raksturu. Jēzus tomēr jūt līdzi mūsu vājumam un, ja mēs savas nastas metam uz viņu, tad Viņš ir labprātīgs dot mums spēkus, lai izturētu pārbaudījumus un atsistu sātana kārdināšanas. Eņģeļi tiek izsūtīti, lai kalpotu fiziski aklajiem bērniem. Tie uzmana viņu soļus un glābj tos no tūkstoš briesmām, kas viņiem pašiem nezinot ir uz viņu tekas. Tomēr Dieva Gars nebūs ar viņiem, ja tie nekops laipnības garu un nopietni necentīsies savaldīt savu dabu un pakļaut Dievam savas kaislības un visas savas spējas. Viņiem jāaudzina mīlestības gars un jāpārvalda vārdi un rīcība.