Brāļa B. pašpaļāvība ir sevišķi apbrīnojama, un tā viņam ir briesmīgs slazda valgs. Ja viņš neuzvarēs šo sava rakstura bīstamo īpašību, tad tā būs iemesls viņa bojā ejai. Cīnoties pret mācības punktiem un tos apstrīdot viņš jūtas īsti labi. Viņš tik ilgi apšaubījis, izvairījies no atbildes, dzīvojis nesaskaņā ar brāļiem, līdz sātans tā pārvalda viņa prātu, ka viņš tiešām domā, ka viņam ir patiesība, bet viņa brāļi maldās. Viņš nestāv gaismā un nesaņem Dieva svētības, jo nostāšanās pret to ļaužu noteiktajiem pamatiem, kas tur Dieva baušļus, ir daļa no viņa reliģijas. Vai viņi visi ir pievilti? Un vai brālis B. ir vienīgais vīrs, kam Dievs sniedzis īsto patiesību? Vai Dievs nav tikpat labprātīgs dot saviem pašuzupurīgiem un pašaizliedzīgiem kalpiem pareizu Rakstu izpratni, kā brālim B. priekš viņiem?
Vai brālis B. pārbauda savu rīcību pie šīs vienkāršās mērauklas? Vai gaisma un zināšanas, ko es esmu atradis un, kas rada nesaskaņas ar brāļiem, velk mani tuvāk Kristum? Vai tās manu Pestītāju dara man dārgāku un manu raksturu veido līdzīgāku Viņa raksturam? Vērīgi uztvert un ilgi atcerēties citu kļūdas un neizdošanās ir dabīga, bet ne patīkama mūsu rakstura īpašība. [445]
Brālis B. necenšas pēc saskaņas ar brāļiem, savā pašpaļāvībā viņš neizjūt sevišķu vajadzību pēc vienības. Viņš domā, ka viņi ir mazāk attīstīti un pievēršot uzmanību viņu padomam un ieskatiem, nozīmētu pārāk lielu pretī nākšanu. Šī pašpaļāvība viņu ir izslēgusi no mīlestības un līdzjūtības pret brāļiem un no savienības ar viņiem. Viņš domā, ka ir par gudru un piedzīvojušu, lai viņam būtu vajadzīga piesardzība, kas ir nepieciešama daudziem. Viņš tik augstu vērtē savas spējas un tā paļaujas uz savām iegūtajām zināšanām, ka iedomājas sevi sagatavotu katram neparedzētam gadījumam. Norādot uz brāli B. debesu eņģelis sacīja: “Kas liekas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Pašpaļāvība liek atstāt novārtā modrību un pazemīgas, grēku nožēlojošas lūgšanas. Tomēr ir jāizvairās no kārdināšanām ārpusē un jāuzvar iekšēji ienaidnieki un sajukums, jo sātans savas kārdināšanas piemēro atsevišķo personu dažādajiem raksturiem un temperamentiem.
Kristus draudze atrodas pastāvīgās briesmās. Sātans cenšas iznīcināt Dieva ļaudis, un viena vīra prāts, viena spriedums nav pietiekošs, lai uz to paļautos. Kristus vēlas, lai viņa sekotāji savienotos draudzē, ievērojot kārtību, un lai viņu starpā valdītu likumība un lai visi padotos viens otram, cienīdami otru augstāk par sevi. Draudzes zelšanai ļoti svarīga ir vienība un uzticība. Ja katrs draudzes loceklis atļaujas rīkoties neatkarīgi no citiem, ejot savu īpatnējo ceļu, kā lai draudze tad var būt droša draudu un briesmu stundā. Draudzes labklājība un pat tās pastāvēšana ir atkarīga no ātras vienotas rīcības un locekļu savstarpējas uzticības. Kad briesmu brīdī kāds liek atskanēt briesmu signālam, tad ir vajadzīga ātra un noteikta rīcība, bez kavēšanās, apjautāšanās un visa iztirzāšanas no viena gala līdz otram, jo vilcināšanās sniedz priekšrocības ienaidniekam, kamēr ar vienotu rīcību var izglābt daudzas dvēseles no bojā ejas.
Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu savstarpēji vienoti ar visciešākajām kristīgās sadraudzības saitēm. [446] Draudzes labklājībai ļoti svarīga ir uzticība brāļiem, vienota rīcība ir svarīga reliģiskās krīzes brīdī. Viens neapdomīgs solis, viena bezrūpīga rīcība var draudzi iegrūst grūtībās un bēdās, no kurām tā varbūt nespēs atspirgt gadiem ilgi. Viens neticības pilns draudzes loceklis var lielajam ienaidniekam dot tādas priekšrocības, kas iespaido visas draudzes labklājību un rezultātā var pazust daudzas dvēseles. Jēzus vēlas, lai Viņa sekotāji pakļautos viens otram, tad Dievs tos var izlietot par darba rīkiem glābjot vienam otru, jo viens var neredzēt briesmas, kur otra acs ātri tās ievēro, un ja tas, kas nespēj draudošās briesmas saskatīt, uzticībā paklausīs brīdinājumam, tad viņi var sev aiztaupīt lielas grūtības un bēdas.
Gatavojoties atstāt mācekļus, Jēzus visaizkustinošākā un svinīgākā veidā lūdza par tiem, lai tie būtu kā viens, “… itin kā Tu Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka Tu mani esi sūtījis. Un es to godību, ko Tu man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā mēs esam viens, lai pasaule atzīst, ka Tu mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu mani esi mīlējis.” Apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē korintiešiem aicina tos uz vienību: “Bet es jūs pamācu, brāļi, caur mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu, lai jums visiem ir vienāda valoda un lai nav jūsu starpā nekādas šķelšanās, bet lai jūs esat pilnīgi vienādā prātā un vienādā padomā.”
Dievs vada cilvēkus ārā no pasaules uz augstās Dieva baušļu, Jēzus ticības un mūžīgās patiesības pakāpes. Viņš grib savus ļaudis audzināt un gādāt par tiem. Viņi nedrīkst būt nevienprātīgi, viens ticēdams vienai lietai, cits pieķerdamies pilnīgi pretējai ticībai un ieskatiem, ikviens rīkodamies neatkarīgi no miesas – draudzes. Pateicoties dažādajām dāvanām un pārvaldībai, kādu Viņš paredzējis draudzē, tie visi nonāks pie vienotas ticības. Ja kāds pieķeras saviem ieskatiem par Bībeles patiesībām, neņemot vērā savu brāļu domas, un attaisno savu rīcību, apgalvodams, ka viņam ir tiesības uz saviem īpatnējiem uzskatiem un ja viņš tos uzspiež citiem, kā tad var piepildīties Kristus lūgšana? Un ja ceļas viens un vēl kāds otrs un ikviens no tiem aizstāv savas tiesības ticēt un runāt, kas viņam patīk, neņemot vērā visas miesas- draudzes ticību, kur tad būs tāda saskaņa, kas pastāv starp Kristu un Viņa Tēvu un par ko Kristus lūdza, lai tā būtu starp Viņa brāļiem?
Dievs izved cilvēkus un nopamato tos uz vienas ticības, Dieva baušļu un Jēzus liecības pamata. Viņš saviem ļaudīm ir devis noteiktas un stingras Bībeles patiesības, kas ir skaidras un saskanīgas. Šīs patiesības nāk no Debesīm, un tās ir meklētas līdzīgi apslēptai mantai. Tā ir izrakta rūpīgi pētot Rakstus un daudz lūdzot.
Brālis B. apšauba mūsu patiesības punktus vienu pēc otra. Ja viņa jaunās teorijas ir pareizas, tad sabata turētājiem patiesības nav. Vai lai kā maldīgu atmetam jau iesakņojušos ticību, kas nosaka mūsu stingro nostāju un kas mūs izvedusi no pasaules un mūs vienojusi kā atšķirtu īpašu tautu? Vai mēs pieņemsim šī viena vīra ticību ar viņa, mums dotajiem pierādījumiem par viņa reliģijas rakstura augļiem? Jeb vai brālis B. atteiksies no sava sprieduma un savām domām un atgriezīsies pie draudzes. Ja, uzklausot aizspriedumus un piekopjot ļaunu pretestības garu pret Dieva darbu, viņš nebūtu padarījis savu dvēseli aklu, tad viņš nebūtu nonācis tādā tumsā un maldos.
Viņš ir veikls runātājs un stūrgalvīgi uzspiež savas domas, nepakļaudamies daudzajiem pierādījumiem pret viņu. Viņš ir rīkojies cietsirdīgi, stājoties ceļā draudzes labklājībai. Pasaule ir plaša; viņam ir visas priekštiesības, kādas vien viņš var vēlēties, lai izietu ārā pie neticīgajiem un atgrieztu tos pie savas teorijas, un kad viņš spēs uzrādīt labi noorganizētu draudzi, kas pateicoties viņa darbam, atgriezusies no grēkiem pie patiesības, tad, un ne agrāk, lai viņš uzspiež savus īpatnējos uzskatus Dieva draudzei, kuru viņš ar savu tumsu un maldiem ir apbēdinājis un darījis mazdūšīgu. [448] Viņam nav nekādu tiesību celt uz citu cilvēku likta pamata savu malku, sienu un rugājus, ko aprīs pēdējās dienas ugunis.
Man rādīja, ka brālim B. vienīgā drošā vieta ir nosēsties pie Jēzus kājām un vēl pilnīgāk mācīties pazīt dzīvības ceļu. Viņa mācība līs kā lietus un Viņa vārdi pilēs kā rasa uz tām sirdīm, kas ir pazemīgas un ļaujas pamācīties. Brālim B. jāiemācās mācīties. Viņam nav jāapsēžas kā soģim, bet kā skolniekam, ne lai spriedelētu, bet lai ticētu, ne lai apšaubītu, meklētu kļūdas un runātu pretī, bet lai klausītos. Lepnumam jāatbrīvo ceļš pazemībai un atklātībai un sirsnībai jānomaina aizspriedumi, vai arī laipnie Kristus vārdi viņam būs veltīgi. Mans brāli, ar savu aklo spriedumu un nesvēto prātu tu vari domāt un spriest līdz Kunga dienai un tomēr nenākt ne soli tuvāk Debesīm; tu vari strīdēties, pētīt un iedziļināties mācītu autoru darbos, pat Rakstos, un tomēr sevi tikai vēl vairāk pievilt un iestigt vēl dziļāk tumsā, kā notika ar jūdiem attiecībā uz Kristu. Kur slēpās viņu kļūda? Viņi atmeta gaismu, kuru Dievs jau viņiem bija devis, meklēdami jaunu gaismu, ar kuras palīdzību tie varētu tā iztulkot Rakstus, lai tie aizstāvētu viņu rīcību.
Tu dari to pašu, tu ej garām gaismai, kuru Dievs ir atradis par labu tev dot jau izdotajos rakstos par tagadējo patiesību un savā Vārdā. Tu meklē pats savas mācības teorijas, kuras Dieva Vārds neatbalsta. Ja tu kļūtu līdzīgs mazam bērnam, vēlēdamies tikt vadīts, un ja tava saprašana būs svētota un tava griba un aizspriedumi atmesti, tad tavā sirdī ieliesies gaisma, kas apgaismos Rakstus un tagadējo patiesību parādīs tās brīnišķajā saskaņā. Tā atklāsies kā zelta ķēde, kur loceklis savienots ar locekli pilnīgā veselā. “Ja jūs neatgriežaties un netopat līdzīgi maziem bērniem, tad jūs Debesu valstībā nevariet ieiet.” Kristus saka: “Mācaties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.”
Ja tu tiešām esi iestājies Kristus skolā, tad Viņš sagaida, lai tavā raksturā un izturēšanās veidā izpaustos pazemība, kas mums par priekšzīmi tik skaisti izpaužas Viņa raksturā. [449] Kristus neapņemas mācīt paštaisnos, augstprātīgos un stūrgalvīgos. Ja tādi pie Viņa nāk ar jautājumu: “Kas ir patiesība? Tad Viņš tiem neatbild. Tikai lēnprātīgiem un pazemīgiem Viņš dod saprašanu, tikai tiem Viņš mācīs savu ceļu. Zālamans no dabas bija apveltīts ar gudrību un lieliskām sprieduma spējām, tomēr Dieva priekšā viņš sevi atzina par mazu bērnu. Viņš pazemībā meklēja no Dieva gudrību, un viņš nemeklēja veltīgi. Ja tu tiešām meklēsi patiesību pareizu dziņu vadīts, tad tu iesi kopā ar miesu – draudzi, jo tai ir patiesība. Ja tu meklēsi Rakstos un dažādu autoru darbos mācības, kas saskanētu ar taviem iepriekš izdomātiem ieskatiem un ja tu jau pilnīgi esi izšķīries, kam ticēt, tad tu arī paliksi lielīgs, pašpaļāvīgs un nepiekāpīgs.