Pasaules Pestītājs savai draudzei piešķīris lielu varu. Viņš devis priekšrakstus, pēc kuriem tai jāvadās, izskatot savu locekļu lietas. Viņš sniedzis noteiktus norādījumus kā draudzei jārīkojas. Viņš saka: “Patiesi es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas arī būs siets debesīs, un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs.” Tāpat Debesu Autoritāte apstiprina draudzes lēmumu vai sodu, pēc tam, kad izpildīti Bībeles priekšraksti.
Dieva Vārds nedod tiesības kādam atsevišķam cilvēkam izvirzīt savu spriedumu pretēju draudzes spriedumam, kā arī nav atļauts uzspiest savas domas, pretēji draudzes domām. Ja nebūtu draudzes kārtības un pārvaldes, tad draudze izjuktu; tā nevarētu turēties kopā kā viena miesa. Vienmēr ir bijuši atsevišķi pastāvīgi cilvēki, kas pieprasījuši, lai atzītu viņu taisnību, lai atzītu, ka Dievs viņus sevišķā kārtā ir mācījis, iespaidojis un vadījis. Viņiem katram ir sava teorija, savs īpatnējs uzskats un katrs pastāv uz to, ka viņa uzskati ir saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņiem katram ir sava ticība, tomēr katrs pastāv uz to, ka tieši viņam ir sevišķa gaisma no Dieva. Tie aiziet no miesas un katrs pats top atsevišķa draudze. [429] Visiem viņiem nevar būt taisnība, tomēr viņi apliecina, ka tos vada Kungs. Inspirētais Vārds nav jā un nē, bet gan jā un āmen Kristū Jēzū.
Mūsu Pestītājs noslēdz savas pamācības ar apsolījumu, ka ja divi vai trīs būs vienā prātā, lūdzot kādu lietu no Dieva, tad viņi to saņems. Kristus šeit rāda, ka jābūt vienotiem ar citiem pat mūsu ilgās pēc tā, ko Kungs mums grib dot. Ir jāpiegriež sevišķa nozīme vienotām lūgšanām, vienotībai nolūkos. Dievs dzird katra atsevišķa cilvēka lūgšanu, bet šajā gadījumā Jēzus deva sevišķu un svarīgu pamācību, kurai bija īpaša nozīme Viņa tikko nodibinātās draudzes dzīvē zemes virsū. Jābūt saskaņai visās lietās, kuras tā vēlas un par kurām tā lūdz. Tāda lūgšana nesatur tikai viena cilvēka domas un rūpes, jo tas varētu maldīties, bet tai jāizsaka dažādu cilvēku nopietnās ilgas, kas vienotas kopējā jautājumā.
Pāvila brīnišķīgā atgriešanās gadījumā mēs redzam Dieva brīnuma darošo spēku. Viņu apspīdēja spoža gaisma, kas pārspēja pusdienas saules gaišumu. Jēzus, kura vārdu viņš ienīdēja un nicināja vairāk par visiem citiem, pats parādījās Pāvilam, lai apturētu viņa ārprātīgo un tomēr godīgo skrējienu un lai darītu šo vismazāk apsološo darba rīku par izvēlētu trauku, kas nestu evaņģēliju pagāniem. Viņš apzinīgi un daudz bija darījis pretī Jēzus Nācarieša vārdam. Viņš bija neatlaidīgs, dedzīgs Kristus draudzes vajātājs. Dziļi un spēcīgi viņš apzinājās savu pienākumu izskaust šo satraucošo mācību, kas visur izplatījās, ka Jēzus ir dzīvības Lielskungs.
Pāvils tiešām ticēja, ka ticība Jēzum atņem Dieva likumiem visu spēku. Svinīgie upuru dievkalpojumi, apgraizīšanas ieradums, kas visos pagājušos laikos baudīja Dieva labvēlību, ticot Jēzum, kļuva nenozīmīgi. Tomēr Kristus brīnišķīgā parādīšanās apgaismo viņa prātu. Jēzus no Nācaretes, pret kuru viņš bija cīnījies, tiešām ir pasaules Pestītājs.
Pāvils saskata savu nepareizo dedzību un izsaucas: “Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru?” Jēzus tūlīt nestāstīja par viņam nodomāto darbu, lai gan varēja to darīt. [430] Pāvilam bija jāsaņem pamācības kristīgajā ticībā un pilnīgi jāsaprot sava darba mērķis. Kristus viņu sūta tieši pie tiem mācekļiem, kurus viņš tik ļoti bija vajājis, lai viņš no tiem mācītos. Debesu gaismas spožums Pāvilam bija atņēmis acu gaismu, un tomēr Jēzus, lielais aklo dziedinātājs, viņam to neatgrieza. Uz Pāvila jautājumu Viņš atbild ar sekojošiem vārdiem: “Celies un ej pilsētā un tev sacīs, ko tev būs darīt.” Jēzus ne tikai varēja dziedināt Pāvila aklumu, bet Viņš tam varēja piedot grēkus un izstāstīt viņa pienākumus, dodot norādījumus viņa nākotnes gaitām. No Kristus bija jāplūst visam spēkam un visai žēlastībai, tomēr Viņš Pāvilam, atgriežoties patiesībā, nesniedz piedzīvojumus šķirti no savas zemes virsū tik nesen dibinātās draudzes.
Brīnišķīgā gaisma, ko šajā gadījumā saņēma Pāvils, viņu pārsteidza un apkaunoja. Viņš bija pilnīgi uzvarēts. Šo darba daļu pie Pāvila cilvēks nevarēja padarīt, bet vēl bija darāms darbs, ko spēja veikt viņa kalpi. Jēzus viņu sūta pie saviem strādniekiem draudzē, lai viņš tur saņemtu tuvākus paskaidrojumus par savu pienākumu. Tādā veidā Viņš piešķir autoritāti savai draudzei un atzīst tās tiesības. Kristus bija atklājies Pāvilam un viņu pārliecinājis. Tagad Pāvilam bija jāmācās no tiem, kurus Dievs bija izraudzījis mācīt patiesību. Kristus sūta Pāvilu pie saviem izraudzītajiem kalpiem, tādā veidā vezdams viņu saskarē ar savu draudzi.
Tieši tie vīri, kurus Pāvils bija nodomājis iznīcināt, kļuva par viņa pamācītājiem nicinātajā un vajātajā ticībā. Trīs dienas viņš pavadīja bez barības un acu gaismas, tuvojamies tiem cilvēkiem, kurus savā aklajā dedzībā gribēja iznīcināt. Tā Jēzus viņu vadīja saskarē ar saviem pārstāvjiem zemes virsū. Atklāsmē Kungs Ananijam lika iet uz kādu zināmu māju Damaskā un uzrunāt Saulu no Tarsus: ‘… jo redzi, viņš lūdz Dievu.”
Pēc tam, kad Sauls bija saņēmis norādījumu iet uz Damasku, viņu turp pavadīja tie, kam vajadzēja palīdzēt saistītus novest uz Jeruzalemi nopratināšanai un notiesāšanai uz nāvi. [431] Sauls palika pie Jūdas Damaskā, jo tur pateikšot, kas viņam būs jādara. Viņu pārņēma šaubas un viņš nopietni kliedza uz Sievu. Kāds eņģelis pavēl Ananijam iet uz kādu noteiktu namu, kur Sauls lūdz Dievu, lai viņu pamācītu, kas tam jādara tālāk. Saula lepnums ir zudis. Nesen atpakaļ viņš bija pašpaļāvīgs, domādams, ka dara labu darbu, par ko saņems algu, bet tagad viss ir izmainījies. Nožēlā un kaunā viņš ir pazemojies putekļos un dedzīgi lūdz pēc grēku piedošanas. Kungs caur savu eņģeli saka Ananijam: “Redzi, viņš lūdz Dievu.” Eņģelis Dieva kalpam dara zināmu, ka Saulam parādīšanā ir rādīts kāds vīrs, vārdā Ananija, ienākam un uzliekam rokas uz viņu, lai viņš varētu atgūt redzi. Ananija tikko spēj ticēt eņģeļa vārdiem un atkārto dzirdēto par Saula niknajām svēto vajāšanām Jeruzalemē. Tomēr pavēle Ananijam ir ļoti stingra: “Ej, jo šis man ir izredzēts ierocis manu vārdu nest pagānu un ķēniņu un Izraēļa bērnu priekšā.”
Ananija paklausīja eņģeļa norādījumam. Viņš uzlika rokas uz tā vīra, kuru vēl tik nesen pildīja visdziļākais naids, kas staigāja šņākdams draudus pret visiem, kas ticēja Kristus vārdam. Ananija sacīja Saulam: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.” Un tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.”
Jēzus pats būtu varējis visu šo darbu Pāvila labā padarīt, tomēr tāds nebija Viņa plāns. Nožēlojot grēkus un atgriežoties, Pāvilam bija pienākums pret tiem ļaudīm, ko viņš gribēja iznīcināt, un tāpēc Dievs saviem ļaudīm uzticēja atbildīgo darbu, kas tiem bija jāveic Viņa vietā. Atgriežoties Pāvilam bija jāsper šie nepieciešamie soļi. [432] Viņam vajadzēja apvienoties tieši ar tiem cilvēkiem, kurus viņš reliģijas dēļ bija vajājis. Šeit Kristus visiem saviem ļaudīm dod piemēru, kā Viņš strādā, lai glābtu cilvēkus. Dieva Dēls ar savu autoritāti apstiprina draudzes pienākumus un varu. Viņš ir viens ar savu draudzi. Pēc Viņa plāna draudzei jākļūst par kanālu, pa kuru plūst Dieva svētības, un tādā veidā cilvēki jāsavieno ar draudzi, lai tie saņemtu Dieva svētības. Pāvils, skaidri apzinādamies savu lomu svēto vajāšanās, nejutās bezvainīgs, kad Svētais Gars viņu pārliecināja par viņa ļauno un nežēlīgo darbu. Viņš kļūst par mācekļu skolnieku.
Viņš mācās, ka Jēzus, kuru viņš savā aklumā uzskatīja par krāpnieku, tiešām ir Dieva izredzēto ļaužu, sākot no Ādama dienām, ticības devējs un arī pabeidzējs; to viņa apgaismotais skats tagad redzēja tik skaidri. Kristū viņš saskatīja patiesības aizstāvi, visu pravietojumu piepildītāju. Līdz šim viņš domāja, ka Kristus atņēmis Dieva likumiem visu spēku, bet tagad mācījās atzīt, ka Kristus bija visas jūdu upuru sistēmas radītājs un nodibinātājs un ka Kristus nāvē simbols savienojies ar īstenību, un ka Kristus nācis pasaulē ar noteiktu mērķi – aizstāvēt sava Tēva likumus.
Likuma gaismā Pāvils sevi ierauga kā grēcinieku. Viņš saprot, ka pārkāpis tieši tos likumus, ko domājās aizstāvam. Pāvils atgriežas un mirst grēkam, kļūst paklausīgs Dieva likumu prasībām un tic Kristum kā savam Pestītājam. Viņu kristī. Pēc tam viņš Jēzu sludina tikpat nopietni un dedzīgi, kā kādreiz aizliedza. Pāvila atgriešanās notikumā mums dota svarīga pamatmācība, ko mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā. Pasaules Pestītājs reliģiskās lietās neatzīst tādu rīcību, kas būtu neatkarīga no Viņa nodibinātās un atzītās draudzes, kur tāda ir. [433]
Daudzi domā, ka viņi ir atbildīgi vienīgi Kristum par savu gaismu un rīcību, neatkarīgi no Viņa atzītajiem sekotājiem pasaulē. Tomēr Jēzus tādu izturēšanos nosodīja savās pamācībās, piemēros un tajos notikumos, kurus Viņš mums devis par mācību. Šeit mēs aplūkojam Pāvilu, vienu no tiem, ko Kristus atzina par derīgu vissvarīgākajam darbam, kā savu izredzēto ieroci, nostādītu tiešā Kristus tuvumā; tomēr Jēzus pats viņam nemāca patiesību. Viņš gan aptur tā gājumu un pārliecina viņu, un kad tas jautā: “Ko tu gribi, lai es daru”, tad Pestītājs viņam tieši neatbild, bet vada saskarē ar savu draudzi. “Tie tev teiks, kas tev jādara.” Jēzus ir grēcinieku draugs. Viņa sirds vienmēr ir atvērta, vienmēr jūtīga pret cilvēcīgām sāpēm un postu; Viņam dota visa vara Debesīs un virs zemes, tomēr Viņš respektē tos līdzekļus, kas paredzēti cilvēku apgaismošanai un pestīšanai. Viņš sūta Saulu pie draudzes, tā atzīdams spēku, kuru pats tai devis kā gaismas nesējai pasaulē. Tā ir Kristus miesa zemes virsū un tās likumi un pavēles ir jāciena. Gadījumā ar Saulu, Ananija pārstāv Kristu, viņš ir arī Kristus kalpu pārstāvis, kuri šeit virs zemes nolikti darboties Kristus vietā.