Katrā paaudzē ir ļaudis, kas uzskata sevi par Dieva bērniem, maksā desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, dzīvo bezdievīgu dzīvi, jo pamet novārtā svarīgāko bauslībā: žēlastību, tiesu un Dieva mīlestību.
Mūsdienās ir daudzi, kuri ir līdzīgi pievilti, jo ārēji tie parādās kā liela svētuma nēsātāji, bet tie nav Dieva Vārda darītāji. Ko gan vēl varētu darīt šo pašpievilto dvēseļu labā, lai tiem atvērtu acis, kā vien sniegt patiesās dievbijības paraugu un pašiem būt ne tikai klausītājiem, bet arī Dieva baušļu darītājiem, šādi atspoguļojot rakstura šķīstuma gaismu uz viņu ceļa?