Bez Kristus žēlastības grēcinieks atrodas bezcerīgā stāvoklī, viņa labā neko nevar darīt. Izmaiņas var notikt tikai ar dievišķu žēlastību, ar pārdabisku spēku apveltot cilvēka prāta darbu, sirdi un raksturu. Kristus žēlastībā grēka ļaunā daba top acīmredzama un visbeidzot tiek izdzīta no dvēseles tempļa. Pateicoties žēlastībai, mēs nonākam saskarē ar Kristu, lai sadarbotos ar Viņu glābšanas darbā. Ticība ir nosacījums, uz kuru pamatojoties Dievs redz iespēju piedot grēciniekam ne tāpēc, ka ticība būtu glābšanas nopelns, bet gan tāpēc, ka ticība var pieprasīt Kristus nopelnus, kas ir līdzeklis pret grēku. Ticība grēcinieka pārkāpumu un trūkumu vietā var piedāvāt Kristus pilnīgo paklausību. Kad grēcinieks tic Kristum kā savam personiskajam Glābējam, tad saskaņā ar Viņa nemaldīgiem apsolījumiem Dievs piedod grēkus un taisno viņu bez atlīdzības. Grēkus nožēlojošā dvēsele apzinās, ka tās taisnošana notiek tāpēc, ka Kristus, viņa Vietnieks un Galvotājs, ir miris par to, un ir viņa salīdzināšanās un taisnība.
„Jo ko saka Raksti? Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:3-5) Taisnība ir paklausība likumam. Likums pieprasa taisnību, kuru grēcinieks, būdams parādā likumam, pats nespēj sniegt. Vienīgais ceļš, kā iegūt taisnību, ir – caur ticību. Ticībā viņš var pienest Dievam Kristus nopelnus, un Kungs pielīdzina sava Dēla paklausību grēciniekam. Cilvēka kļūdu vietā tiek pieņemta Kristus taisnība, un Dievs pieņem, piedod un taisno nožēlojošo, ticīgo dvēseli, izturoties pret to, it kā tā būtu taisna, un mīl to kā paša Dēlu. Šādi ticība tiek pielīdzināta taisnībai, un piedošanu saņēmusī dvēsele dodas no žēlastības uz žēlastību, no gaismas uz vēl lielāku gaismu. Tā ar prieku var sacīt: „Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” (Titam 3:5-7)
Apustulis Jānis raksta: „Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ. 1:12-13) Jēzus pasludina: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ. 3:3) „Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (5. pants) Mūsu priekšā nav zems standarts, jo mums ir jātop par Dieva bērniem. Mēs tiekam glābti katrs atsevišķi un pārbaudes dienā ieraudzīsim atšķirību starp cilvēku, kurš kalpo Dievam, un cilvēku, kurš to nedara. Mēs tiekam glābti individuāli kā ticīgie Jēzum Kristum.
Daudzi pazaudē pareizo ceļu, jo uzskata, ka tiem ir jāuzkāpj debesīs un kaut kas jāizdara, lai nopelnītu Dieva labvēlību. Viņi cenšas kļūt labāki ar pašu spēkiem. Tas nekad nav sasniedzams. Kristus ir norādījis ceļu, mirstot par mums kā Upuris, dzīvojis kā mūsu Paraugs un kļuvis par mūsu Augsto Priesteri. Viņš saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jņ. 14:6) Ja mēs spētu paši pacelties kaut vai par vienu pakāpienu uz augšu, tad Kristus vārdi izrādītos nepatiesi. Kad pieņemam Kristu, tad kā auglīgi pierādījumi parādās mūsu labie darbi, kas liecina, ka esam uz dzīvības ceļa, un Kristus, kas ir mūsu ceļš, panāk, lai mēs debesīs nokļūtu pa patieso ceļu.