Daļa no raksta „Kristus – dzīvības ceļš” laikrakstā Review and Herald 1890. gada 4. novembrī. Publicēts izdevumā „Izmeklētās vēstis”, 1:365-368.
„Pēc tam, kad Jānis Kristītājs bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.”” (Mark 1:14, 15)
Grēku nožēla ir saistīta ar ticību, un evaņģēlijs uz to aicina, jo glābšanā tā ir svarīga. Pāvils sludināja grēku nožēlu: „Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap. d. 20:20-21) Nav glābšanas bez grēku nožēlas. Neviens nenožēlojis grēcinieks nevar no visas sirds ticēt taisnībai. Pāvils apraksta grēku nožēlu kā godbijīgas bēdas par grēku, „jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi” (2. Kor. 7:10). Šajā grēku nožēlā mums nav nekāda nopelna, taču tā sagatavo sirdi pieņemt Kristu kā vienīgo Glābēju, grēcinieka vienīgo cerību.
Kad grēcinieks lūkojas uz bauslību, atklājas viņa vaina; to uzrunā sirdsapziņa, un viņš ir nosodīts. Vienīgais mierinājums un cerība ir uzlūkot Golgātas krustu. Kad viņš paļaujas uz Dieva Vārdā sniegtajiem apsolījumiem, viņa dvēselē ienāk atvieglojums un miers. Tāds cilvēks sauc: „Kungs, Tu esi apsolījis glābt visus, kas nāk pie Tevis tava Dēla vārdā. Esmu pazudis, bezpalīdzīgs un bez cerības. Kungs, glāb, jo citādi es pazudīšu.” Viņš ticībā paļaujas uz Kristu un tiek taisnots Dieva priekšā.
Bet Dievs, būdams taisns, taisno grēcinieku caur Kristus nopelniem. Neviens cilvēks pats nespēj apklāt savu dvēseli ar Kristus taisnības drēbēm, kamēr piekopj zināmus grēkus vai apzināti ignorē pienākumus. Lai notiktu taisnošana, Dievs pieprasa pilnīgu sirds pakļaušanos. Paturēt taisnošanu ir iespējams vienīgi tad, ja turpina pastāvēt aktīvā, dzīvā ticībā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.
Jēkabs par Ābrahāmu raksta: „Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzaku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, – un viņš tika nosaukts Dieva draugs. Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” (Jēk. 2:21-24) Lai cilvēks tiktu taisnots ticībā, tai ir jāsasniedz tāds līmenis, kur tā kontrolēs visas sirds pieķeršanās un impulsus. Caur paklausību ticība kļūst pilnīga.