Pretestības un atkrišanas dēļ cilvēks ir zaudējis Dieva labvēlību, bet ne savas tiesības, jo citādi cilvēkam nebūtu nekādas vērtības, izņemot tās, kuras tika ieguldītas dārgajā Dieva Dēlā. Šī lieta ir jāsaprot. Cilvēks bija noraidījis privilēģijas, kuras Dievs savā žēlastībā bija tam piedāvājis kā brīvu dāvanu, dārgumu uzticībā, kuru bija nepieciešams izmantot Dieva lietas virzīšanā uz priekšu, Viņa godam, kā arī par svētību Dieva radītajām būtnēm. Tajā brīdī, kad cilvēks – Dieva roku darbs – atteicās paklausīt Kunga valstības likumiem, tajā pašā brīdī viņš izrādījās neuzticīgs Dieva pārvaldei, kļuva necienīgs saņemt tās svētības, kuras Dievs viņam bija devis.
Šāds bija cilvēces stāvoklis brīdī, kad viņš pārkāpumā atšķīra sevi no Dieva. No šā brīža tai zuda tiesības elpot gaisu, lietot saules starus vai baudīt pārtiku. Cilvēks netika iznīcināts tikai tāpēc, ka Dievs to tik ļoti mīlēja, ka atdeva par viņu savu dārgo Dēlu, lai Dēls ciestu sodu par cilvēka pārkāpumu. Kristum bija jākļūst par cilvēka galvotāju un aizstājēju, lai tas caur nesalīdzināmu žēlastību iegūtu vēl vienu iespēju. Lai tas iegūtu otru pārbaudi, savu acu priekšā paturot Ādama un Ievas bēdīgo pieredzi par brīdinājumu – nepārkāpt Dieva likumu, kā tie bija darījuši. Tādēļ tik ilgi, kamēr cilvēks bauda Dieva svētības – saules gaismu un barības dāvanas –, tam ir jānoliecas Dieva priekšā ar pateicību un atzinību par visu, kas nāk no Viņa. Viss, kas atgriežas atpakaļ pie Viņa, pieder tikai Kungam, un cilvēkam Viņš to ir devis lietošanā.
Cilvēks pārkāpa Dieva likumu, tomēr caur Izpircēju (Kristu) jau uz cita pamata tam tika doti jauni un brīnišķi apsolījumi. Visām svētībām ir jānāk caur Starpnieku. Tagad ikviens cilvēces ģimenes loceklis pilnībā ir atdots Kristus rokās. Viss, kas mums pieder – nauda, mājas, zeme, prāta un fiziskie spēki, intelektuālās spējas šajā dzīvē, šī mūža gājumā un svētības nākamajā dzīvē –, ir dots mūsu īpašumā kā Dieva dārgums, lai tiktu uzticami lietots par svētību cilvēkam. Katra dāvana nes krusta zīmogu, kā arī Jēzus Kristus veidolu un parakstu. Viss nāk no Dieva. Sākot ar mazākajiem labumiem līdz milzīgām svētībām, viss izplūst no viena Kanāla – pārcilvēciskās starpniecības, kas slacīta dievišķām asinīm, kuras nav iespējams nenovērtēt, jo tā ir Dieva dzīvība Viņa Dēlā.
Dvēsele nespēj dot Dievam neko, kas Viņam jau nebūtu piederējis. Vienmēr atcerieties: „Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” (1. Laiku 29:14) Kur vien mēs esam, ļaudīm nepieciešams sacīt: mums nekā nav, neko vērtīgu nespējam piedāvāt darbā vai ticībā, kas jau nebūtu iepriekš saņemts no Dieva un uz ko Viņš nebūtu uzlicis savu roku, sacīdams: tas viss ir Mans – dāvanas, svētības un talanti, kurus esmu tev uzticējis. Tie ir doti, nevis lai tevi darītu bagātu, bet gan gudrākam plānam – lai pasauli darītu labāku.