Patiesais Liecinieks runā par auksto, nedzīvo draudzi, kas neielaiž Kristu. „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atkl. 3:15-16) Ievērojiet nākamos vārdus: „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” Šeit tiek runāts par ļaudīm, kuri lepojas ar sevi, ka viņiem ir garīgās zināšanas un priekštiesības. Tomēr šie cilvēki nav atsaukušies uz nepelnītajām Dieva svētībām, ar kurām tie ir apveltīti. Viņu prāts ir pildīts ar sacelšanos un nepateicību, tie aizmirst Dievu. Tomēr Viņš joprojām izturas pret tiem tā, kā mīlošs un piedodošs tēvs būtu izturējies pret nepateicīgu un ietiepīgu dēlu. Viņi ir pretojušies Dieva žēlastībai, ļaunprātīgi izmantojuši Viņa priekštiesības, palaiduši garām Viņa dotās iespējas, ieslīguši pašmīlīgā pašapmierinātībā, nožēlojamā nepateicībā, tukšā formālismā un liekulībā. Viņi ir dižojušies farizejiskā lepnumā un par viņiem tika sacīts: „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka.” (17. pants)
Vai Kungs Jēzus nav sūtījis vēsti pēc vēsts šiem pašapmierinātajiem, nosodot, brīdinot un aicinot tos? Vai Viņa padomi netika nonicināti un atmesti? Vai viņi Kunga sūtītos vēstnešus nav izsmējuši un viņu teikto uztvēruši kā tukšas runas? Kristus raugās ne tā, kā cilvēki. Viņš pamana nenožēlotos grēkus, kuri izsmels Dieva ilgo pacietību. Jēzus nevar pieņemt ļaudis, kas ir apmierināti savā patmīlībā. Viņš neuzbāžas ļaudīm, kuriem nav vēlmes pēc Viņa palīdzības un kuri uzskata, ka visu zina un nekā viņiem netrūkst.
Lielais Pestītājs raksturo sevi kā debesu tirgotāju, kurš, apkrāvies ar dārgumiem, iet no mājas uz māju, piedāvājot savas bezgalīgi dārgās preces, sacīdams: „Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:18-20)
Tad nu apdomāsim savu patieso stāvokli Dieva priekšā un uzklausīsim Patiesā Liecinieka padomu. Lai neviens no mums nav pildīts ar aizspriedumiem, kā tas bija ar jūdiem, lai mūsu sirdīs varētu ieplūst gaisma. Lai Kristus nav spiests runāt uz mums vārdus, kurus Viņš sacīja tiem: „Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jņ. 5:40)
Pēc Ģenerālkonferences katrā sanāksmē dvēseles ar dedzību ir pieņēmušas dārgo vēsti par Kristus taisnību. Mēs pateicamies Dievam, ka ir cilvēki, kuri apzinās savu vajadzību pēc tā, kā tiem trūkst, – tas ir ticības zelts, Kristus taisnības baltās drēbes un garīgais ieskats jeb acu zāles. Ja jums ir šīs dārgās dāvanas, tad cilvēka dvēseles svētnīca nebūs līdzīga apgānītam templim. Brāļi un māsas, es jūs piesaucu Jēzus Kristus no Nācaretes vārdā strādāt tur, kur Dievs darbojas. Šodien ir labvēlīga diena izdevībām un priekšrocībām.