Atskaite no nometnes Otavā, Kanzasas štatā. Publicēta laikrakstā Review and Herald 1889. gada 23. jūlijā un izdevumā „Izmeklētās vēstis”, 1:355-358.
Sanāksmē Kanzasā es lūdzu Dievu, lai ienaidnieka spēki tiktu salauzti un ļaudis, kuri atrodas tumsībā, varētu atvērt savas sirdis un prātus vēstij, kuru viņiem sūtīs Dievs, lai tie spētu ieraudzīt patiesību, kas daudziem būs jauna, bet īstenībā ir jau sen zināma, tikai sniegta jaunā ietvarā. Dieva ļaužu sapratne ir aptumšota, jo sātans nepareizā gaismā ir parādījis Kunga raksturu. Mūsu labo un cēlo Kungu viņš cilvēkiem demonstrē, ietērptu savās drēbēs, lai tiem, kuri meklē patiesību un ilgstoši uzlūkojuši Dievu savā maldīgajā gaismā, tagad būtu ārkārtīgi grūti izklīdināt maldu mākoņus, kas mūsu skatam aizklāj Viņa godību. Daudzi tādā mērā ir dzīvojuši šaubu ēnā, ka tiem šķitis gandrīz neiespējami paļauties uz cerību, kas viņiem tiek piedāvāta Kristus evaņģēlijā…
11. maija sabatā tika sludināta patiesība, kas draudzes lielākajai daļai bija jaunums. No Dieva Vārda dārgumu krājuma tika iznestas jaunas un vecas lietas, patiesības, kuras ļaudis gandrīz nemaz nespēja ne uztvert, ne novērtēt. Atspīdēja gaisma no Dieva Vārda atklāsmes par likumu un evaņģēliju, kas apgalvo, ka Kristus ir mūsu taisnība. Apgalvojums pēc patiesības izslāpušajām dvēselēm šķita pārāk dārgs, lai tiktu pieņemts.
Tomēr sabata dienā pieliktās pūles nebija veltas. Svētdien no rīta sekoja pārliecinošs pierādījums, ka Dieva Gars pie sapulcē bijušajiem ļaudīm tika paveicis lielas pārmaiņas, darbodamies pie viņu morālā un garīgā stāvokļa. To cilvēku prāti un sirdis, kuri ilgi bija atradušies tumsā, tika pakļautas Dievam, un viņi sniedza dārgas liecības. Viens brālis pastāstīja par cīņu, kuru bija piedzīvojis, pirms spēja pieņemt labo vēsti, apzinoties, ka Kristus ir mūsu taisnība. Bija norisinājusies skarba cīņa, taču Kungs aktīvi strādāja pie viņa, prāts tika mainīts, un spēks atjaunots. Dievs tam skaidri atklāja patiesību, ka tikai Kristus vienīgais ir visu cerību un glābšanas Avots. „Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ. 1:4, 14)
Viens no mūsu jaunajiem brāļiem kalpotājiem minēja, ka piedzīvojis vairāk svētību un mīlestības šajā sapulcē nekā iepriekš visas savas dzīves laikā kopā. Cits pavēstīja par pārbaudījumiem, apmulsumu un konfliktu, kas bija jāiztur savā prātā, jo tika kārdināts atstāt visu. Radās iespaids, ka brālim vairs nav cerības, ja vien viņš neiegūs vairāk Kristus žēlastības. Taču, pateicoties sapulcēm, tika piedzīvotas sirds pārvērtības un iegūta daudz labāka izpratne par glābšanu ticībā Kristum. Viņš saprata, ka tā ir īpaša priekštiesība būt taisnotam ticībā, un ieguva mieru ar Dievu, un ar asarām apliecināja, cik liels atvieglojums un cik lielas svētības tas ir dvēselei. Katrā sanāksmē skanēja ļaužu liecības par mieru, mierinājumu un prieku, kas atrasts saņemtajā gaismā.
No visas sirds pateicamies Dievam par dārgo gaismu, kas atklāta ļaudīm. Mēs priecājamies, ka šajā laikā mums ir sniegta vēsts, kas ir mūsdienu patiesība. Vēsts par Kristu – mūsu taisnību – ir nesusi atvieglojumu daudzām jo daudzām dvēselēm, un Dievs savai tautai saka: „Ejiet uz priekšu.” Mūsu stāvoklim atbilstoša ir vēsts Lāodikejas draudzei. Cik skaidri te ir aprakstīts to ticīgo stāvoklis, kas domā, ka viņiem ir visa patiesība, kas ir lepni par savām Dieva Vārda zināšanām, kamēr to svētojošais spēks viņu dzīvēs nav jūtams. To sirdīs trūkst Dieva mīlestības dedzības, bet tieši tā padara Dieva ļaudis par pasaules gaismu.