Elenas Vaitas svētruna Otavā, Kanzasas štatā, 1889. gada 11. maija sabatā, tikai dažus mēnešus pēc Mineapolisas konferences, kurā viņa atklāj šo tēmu vienkāršotā veidā. Saglabāta kā Manuskripts 1, 1889. g.
Jāņa 3:1-16 (nolasa).
Ja nekas vairāk Rakstos nebūtu sacīts par ceļu uz Debesīm, tad arī ar šiem vārdiem būtu pietiekami. Tie mums paskaidro, kas ir atgriešanās un kas ir jādara, lai mēs tiktu glābti. Mani draugi, vēlos jums sacīt, ka tas cērt pie pašas saknes šim paviršajam darbam, kas sastopams mūsu reliģiskajā pasaulē. Tas vēršas tieši pret pašu ideju, ka jūs varat kļūt par Dieva bērniem, sevi īpaši nepārmainot. Ja Dieva patiesība ir atradusi sev vietu jūsu sirdīs, tad jānotiek izšķirošai pārmaiņai, kurai piemīt svētojošs spēks uz dzīvi un raksturu. Kad redzam taisnības augļus tajos, kas sevi dēvē par patiesības pilnības īpašniekiem, uz ko arī paši pretendējam, tad darbības virziens liecinās, ka esam mācījušies no Kristus.
Kad Kristus, Israēla Cerība, tika sists krustā un paaugstināts, kā Viņš bija stāstījis Nikodēmam, tad mācekļu cerība nomira kopā ar Jēzu. Viņi nespēja izskaidrot notikušo. Nespēja saprast visu, ko Kristus viņiem bija sacījis iepriekš.
Taču pēc Kristus augšāmcelšanās arī viņu cerības un ticība augšāmcēlās un tie izgāja, lai pasludinātu Kristu un to pašu krustā sisto. Tie stāstīja, kā ļaunās rokas dzīvības un godības Kungu ņēma un sita krustā, taču Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem. Ar lielu drosmi viņi runāja dzīvības vārdus, kas ļoti izbrīnīja ļaudis.
Farizeji un tie, kas dzirdēja mācekļus drosmīgi pasludinām Jēzu par Mesiju, rada izskaidrojumu, ka tie bijuši kopā ar Jēzu un mācījušies no Viņa. Tie runāja līdzīgi, kā Jēzus bija runājis. Tas pamudināja klausītāju prātus sacīt, ka viņi ir mācījušies no Jēzus. Kā bija noticis ar Viņa mācekļiem visos laikos? Kāpēc tie bija mācījušies no Jēzus? Tie ir gājuši Viņa skolā, kļuvuši par Viņa mācekļiem un apguvuši Kristus mācības par dzīvo saikni, kas vieno dvēseli ar Dievu. Šī dzīvā ticība ir svarīga glābšanai, lai mēs spētu paļauties uz krustā sisto un augšāmcelto Pestītāju, uz Kristus, mūsu Taisnības, asins nopelnu.
Šķiet, ka tumšie mākoņi, kas savelkas ap cilvēka dvēseli, pilnībā tiek ieslēgti viņa prātā. Ir gandrīz neiespējami izjaukt šo šaubu un neticības atmosfēru. Tāpat ir neiespējami pamodināt dzīvībai svarīgās intereses, lai cilvēks apzinātos, kas jādara, lai tiktu glābts.