Šajā sapulcē piedalījās daudz ļaužu, kuri turējās pie populārās teorijas par svētošanu. Kad tika atklātas Dieva likuma prasības un šo maldu patiesais raksturs, tad kāds cilvēks jutās tik ļoti aizvainots, ka strauji piecēlās un atstāja sapulces telpu. Vēlāk es uzzināju, ka viņš uz sanāksmi bija ieradies no Stokholmas. Sarunā ar kādu no sludinātājiem viņš bija apgalvojis, ka esot bezgrēcīgs, un sacījis, ka viņam nav vajadzības pēc Bībeles, jo Kungs viņam pašam tieši pasakot, kas ir jādara. Tāds uzskats ir ļoti tālu no Bībeles mācības. Ko gan citu var gaidīt no tiem, kas seko paši savai iztēlei, nevis Dieva Vārdam, ja ne viņu nomaldīšanos? Tie ir atmetuši vienīgo maldu atpazīšanas līdzekli. Kas gan lielajam krāpniekam tagad var traucēt vest tos savas gribas gūstā?
Šis vīrs pārstāv noteiktu ļaužu grupu. Viltus svētošana ved prom no Bībeles. Reliģija top pārvērsta par pasaku. Sajūtas un iespaidi nostādīti par kritēriju. Kamēr tie apgalvo, ka ir bezgrēcīgi un lielās ar savu taisnīgumu, pretendenti uz svētumu māca, ka cilvēki ir brīvi pārkāpt Dieva baušļus, bet tie, kas likumiem paklausa, esot atkrituši no žēlastības. Šīs pretenzijas viņos rosina pretestību, izraisa dusmas un nicinājumu. Šādi tie atklāj savu raksturu, jo „miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj” (Rom. 8:7).
Patiesais Kristus sekotājs nekad nesniegs lielīgus paziņojumus par savu svētumu. Dieva likums pārliecina grēcinieku. Viņš saredz pats savu grēcīgumu pretstatā pilnīgai taisnībai, ko tas ietver, ved to pie pazemības un grēku nožēlas. Tāds tiek salīdzināts ar Dievu caur Kristus asinīm, un, turpinot staigāt kopā ar Viņu, tas iegūst skaidrāku izpratni par Dieva rakstura svētumu un Viņa prasību tālejošo pamatu. Viņš daudz skaidrāk pamanīs savus trūkumus un izjutīs vajadzību pēc pastāvīgas nožēlas un ticības Kristus asinīm.
Tas, kurš dzīvo ar Kristus pastāvīgās klātbūtnes apziņu, nespēs attaisnot pašpārliecinātību un paštaisnību. Neviens no praviešiem vai apustuļiem nav skaļi lielījies par savu svētumu. Jo vairāk to raksturs kļūst pilnīgs, jo mazāk cienīgi un taisni tie jūtas savās acīs. Turpretī tie, kuriem ir vismazākā izpratne par Kristus pilnīgumu, kuru acis vismazāk pievērstas Viņam, visskaļāk pauž savas pretenzijas uz pilnīgumu.