Rīta uzruna Bāzelē 1885. gada 17. septembrī.
Publicēta Signs of the Times, 1890. gada 16. jūnijā.
„Bet bez ticības nevar Dievam patikt, jo kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē” (Ebr. 11:6, Glika tulk.). Ļoti daudzi kristīgajā pasaulē apgalvo, ka viss, kas cilvēkam nepieciešams, lai tiktu glābts, ir ticība; darbi nav nekas, tikai ticība ir svarīga. Taču Dieva Vārds mums saka, ka ticība, palikdama viena bez darbiem, ir mirusi. Daudzi atsakās paklausīt Dieva baušļiem, bet bez mitas runā par ticību. Taču ticībai ir jābūt pamatotai.
Visi Dieva apsolījumi tiek doti ar nosacījumu. Ja mēs pildām Viņa gribu un staigājam patiesībā, tad varam lūgt, ko vēlamies, un tas mums tiks dots. Kamēr mēs cenšamies būt paklausīgi, Dievs uzklausa mūsu lūgumus, tomēr Viņš mūs nesvētīs nepaklausībā. Ja izvēlamies nepaklausīt Viņa baušļiem, tad varam saukt: „Ticība, ticība, tikai ticība!”, taču atbilde skanēs no Dieva Vārda: „Ticība bez darbiem ir nedzīva.” (Jēk. 2:20) Šāda ticība būs tikai kā skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Lai gūtu Dieva žēlastību, mums ir jāpaveic sava daļa, uzticīgi jādarbojas un jānes augļi, kas ir grēka nožēlas cienīgi.
Mēs esam Dieva līdzstrādnieki. Mums nav jāsēž bezdarbībā, gaidot uz kādu lielu notikumu, lai paveiktu kādu varenu darbu savam Meistaram. Jums nav jānonicina pienākumi, kas atrodas tieši acu priekšā, bet jāizmanto šīs mazās iespējas, kas ir visapkārt…