“Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus.” (1. Mozus 3:7) Viņi abi uzreiz saprata, ka ir pieļāvuši smagu kļūdu. Viņus pievīla! Tagad viņi saprata, ka ir kaili, nokaunējās un centās apsegties. Iepriekšējā nodaļa noslēdzas ar NEkaunēšanos: “Un tie abi – cilvēks un viņa sieva – bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.” (1. Mozus 2:25) Tagad viņi ieraudzīja sevi pavisam citā gaismā un sajuta vajadzību piesegties. Viņiem šķita, ka vīģes lapas varētu labi noderēt šim mērķim. (Interesanti būtu zināt, vai toreiz vīģes lapas izskatījās tādas pašas kā mūsdienās, jo man šāda doma nešķiet īsti prātīga!)
Nolaupīšanas tūlītējās sekas bija kauns, bailes, vainas apziņa un sāpes. Mēs visi ļoti labi saprotam šo vārdu nozīmi. Viņi gribēja iepazīt ļaunumu – un nu viņi to pazina. No tā brīža bailes, kauns un sāpes bija tiem pastāvīgi līdzās. Viņu stāsts ir ļoti, ļoti skumjš. Viņu dialogā ar Dievu var labi redzēt, kā kauns pārauga bailēs un pēc tam – pārmetumos:
“Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?” Tas atbildēja:“Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?” Un cilvēks sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” (1. Mozus 3:9-12)
Izklausās pēc diskusijas ar bērniem, vai ne? Tu ieej istabā un ieraugi tur milzu nekārtību: krāsa ir uz sienām, uz viņu drēbēm un sejām; krāsa ir iztašķīta VISUR! Viņi ir nobijušies, jo zina, ka ir izdarījuši sliktu, un tagad baidās par sekām; viņi sakaunējušies raugās grīdā. Kad tu uzdod jautājumus, viņi sāk vainot cits citu. Mūsu uzvedība nav daudz mainījusies kopš tās pirmās reizes Paradīzē, vai ne tā?
Dievs nenolādēja Savus bērnus. Viņš nolādēja čūsku (sk. 1. Mozus 3:14). No tā brīža čūska vairs nebija skaistais dzīvnieks. Tai bija jārāpo uz vēdera un jārij putekļi (kas simbolizē pazemojumu). Dievs paziņoja sievietei un vīrietim, ka viņiem būs jāpiedzīvo sāpes. Viņi ne tikai saņēma nāves spriedumu un kļuva mirstīgi, bet viņiem arī tika dots piedzīvot sāpes, pildot viņu sākotnēji noliktos uzdevumus: viņi vēl aizvien vairosies un piepildīs zemi, viņi apstrādās zemi un ēdīs tās augļus, bet, to darot, viņi piedzīvos sāpes.
Sievietei būs jāpieredz dzemdību sāpes, un grēks izmainīs attiecības starp viņu un vīru (sk. 1. Mozus 3:16). Iekāre, pretstatīta varai, nomainīs Dieva sākotnēji iecerētās abpusēji vienlīdzīgās laulības attiecības. Arī vīrietis cietīs sāpes, jo zeme būs nolādēta un sāpēs (dažos tulkojumos, arī latviešu, šis vārds tiek tulkots kā “smagi strādājot”, bet tas ir tas pats vārds, kas apzīmē sievietei piespriestās dzemdību sāpes) viņš ēdīs tās augļus. Turpmāk dzīvē viņu gaidīja vaiga sviedros veicams smags darbs (1. Mozus 3:17-19). Mūžīgās dzīves vietā cilvēki tagad savas dzīves noslēgumā atgriezīsies pie pīšļiem: “Jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1. Mozus 3:19) Universā tā bija skumja jo skumja diena; skumjākā diena Dievam un Viņa radītajiem bērniem.
Dieva bērni bija piekrāpti. Viņi domāja, ka iegūs zināšanas par labo un ļauno. Tagad, kad viņi bija ieguvuši savu “ētisko neatkarību”, viņi zaudēja Dieva tikumisko aizsardzību un drošību. Tāpēc viņiem vairs nebija ļauts ēst no dzīvības koka (1. Mozus 3:22-24). Tagad viņiem bija jāpamet Dieva izveidotā brīnišķīgā bērnistaba; “Prieka paradīze” vairs nevarēja būt viņu īpašās mājas.
Domāju, šis ir skumjākais Rakstu notikumu kopsavilkums:“Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts. Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku.” (1. Mozus 3:23, 24) Tās vairs nebija viņu mājas, un viņi paši tā bija izvēlējušies. Viņi vairs neēdīs no dzīvības koka. NEKAD! Viņi bija bezpalīdzīgi un bez cerības.