Kad Dievs Saviem bērniem izveidoja“Prieka paradīzi”, Viņš lika izaugt kokiem – gan tiem, kuru augļus var ēst, gan skaistumam. Par diviem kokiem 1. Mozus grāmatā tiek stāstīts īpaši:“Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.” (1. Mozus 2:9) Ebreju tekstā ir īpaši skaidri uzsvērts, ka Dārza vidū ir dzīvības koks; tas ir Paradīzes centrs. Otrs koks atradās turpat netālu (dažos tulkojumos gan ir teikts, ka tieši otrais koks ir dārza vidū). Dzīvības koks simbolizēja dzīvību un cilvēka savienību ar Dzīvības Devēju. Ēdot tā augļus, cilvēks ieguva mūžīgu dzīvību (sk. 1. Mozus 3:22); tas bija kā praktiskās pieredzes simbols Radītāja dāvātajai dzīvības dāvanai. Viņi tika radīti mūžīgai dzīvei tāpēc, ka bija Mūžīgā Dieva bērni. Otrs koks bija laba un ļauna atzīšanas koks. Tas simbolizēja nāvi, kas neizbēgami seko ļaunuma iepazīšanai, ja atsakāmies no Dzīvības Devēja vadības vērtējot labo un ļauno. Šis koks simbolizēja cilvēka izvēli būt morāli neatkarīgam un vairs nepaļauties uz Dievu Radītāju, kad jāizšķiras starp labo un ļauno. Ja cilvēki izlemtu ēst šī koka augļus, tas nozīmētu pateikt Dievam: “Paldies par Tavu gudrību, bet mēs domājam, ka tagad paši tiksim galā ar saviem morālajiem jautājumiem. Paldies par piedāvājumu, bet mēs paši tiksim galā!” Šis koks bija simbols vēlmei būt tādiem kā dievi, kuri spēj izlemt, kas ir labs un kas ļauns. Bībelē šis koks pēc tā vārda“laba un ļauna atzīšanas koks” ir minēts visai maz – tikai divas reizes (1. Mozus 2:9, 17). Turpretim atsauces uz dzīvības koku var atrast daudz reižu gan 1. Mozus grāmatā, gan citās Bībeles grāmatās, ieskaitot Bībeles pēdējo grāmatu (Atklāsmes 22:2, 14, 9).
Līdzīgi kā mani mīlošie vecāki, lai pasargātu mani no nolaupītāja, piekodināja man nesarunāties ar svešiniekiem un nekāpt svešās mašīnās, arī Dievs deva saviem bērniem norādījumus, kā izvairīties no ļauna. Tā kā cilvēki tika radīti kā morālas būtnes, Dievs nosprauda ļoti skaidru robežu, lai aizsargātu viņu brīvību. Viņi ļoti labi zināja, kurā brīdī viņi pārkāptu robežu uz morālo neatkarību. Dievs deva viņiem visaptverošu atļauju ar vienu aizliegumu: “Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams:“No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.”” (1. Mozus 2:16, 17)“Visi koki” nozīmēja arī dzīvības koku. Viņiem bija paredzēta nebeidzama dzīve, kad viņi varēja ēst augļus no visiem dārza kokiem un dzīvības koka. Bet izvēloties būt kā dievi, domādami, ka paši spēs atšķirt labo no ļaunā, viņi atšķirtu sevi no Dzīvības Devēja gādības un pakļautu sevi nāves spriedumam. Viņi bija pilnīgas morālas būtnes, kuras pazina tikai labu, bet viņi varēja izvēlēties pamest Dieva ētiskās izvēles drošības zonu. Dzīvot vai mirt – tā bija viņu pašu izvēle.
Gadu pirms manas piedzimšanas mani vecāki palīdzēja kādai lielā trūkumā nonākušai ģimenei. Draudze bija nolēmusi uzcelt nelielu, vienkāršu mājiņu vientuļai mātei arapšaubāmu reputāciju unviņas daudzajiem bērniem. Viņas bērni dzīvoja ļoti sliktos, gandrīz bīstamos apstākļos. Viņi bieži naktīs tika atstāsti vieni; visi astoņi bērni gulēja vienā mazā gultiņā. Matracis bija izgulēts, un bērni gulēja bedrē gultas vidū. Kamēr viņu jaunā mājiņa tika celta, draudzes locekļi paņēma bērnus dzīvot pie sevis, un mani vecāki atveda mājās četrus gadus vecu meitenīti. Viņa nekad vēl savā dzīvē nebija redzējusi vannu un bija ļoti dusmīga par “nodarīto pārestību”, kad mana mamma viņu vannoja. Mana mamma viņai uzvilka skaistu pidžamu un saudzīgi aiznesa viņu uz gultiņu – viņas gultiņu tikai viņai vienai pašai. Bet mazā meitenīte sāka raudāt, jo jutās vientuļi, auksti un neomulīgi, jo gultā blakus nebija neviens no brāļiem un māsām. Un nu šī četrgadīgā meitene nolēma, ka pati zina labāk par maniem vecākiem, kas viņai ir labs un kas ļauns. Skaidri un gaiši viņa paziņoja tiem, ka ir nolēmusi izbeigt “netaisnīgo izturēšanos”, paņems visas savas mantiņas un pametīs māju! Vai vari iedomāties? Man sirds vai lūza, klausoties vecāku stāstu par šo mazo meitenīti. Un tajā pašā laikā tas man deva nojausmu, cik muļķīgi Dieva bērni rīkojās tajā liktenīgajā dienā, kad bija nolēmuši, ka ir gudrāki par savu Radītāju, un izvēlējās morālo neatkarību. Viņi izvēlējās pamest Dieva maigo, mīlošo aprūpi un sekot nolaupītājam.