Izsmieklam pa vidu pēkšņi atskanēja negaidītas un citādas balsis. Abi ļaundari sāka sarunu. Pirmais noziedznieks sarkastiski aizvainoja Jēzu, pievienojoties izsmieklam. Viņš teica: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” (39. pants) Bet otrs ļaundaris, to norājot, atbildēja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” (40., 41. pants) Viņa teiktais prestatā tiem, kuri izsmēja Jēzu, atklāj bezgalīgas patiesības: ļaundari saņem sodu taisnīgi, un Jēzus cieš netaisnīgi. Viņi ir vainīgi; Jēzus ir nevainīgs. Viņu sodīšana ir taisnīga, bet Taisnais saņem sodu.
Tad pēkšņi tas, kura balss atšķīrās no visām pārējām, pagriezās pret Jēzu un izteica visnedzirdētāko un negaidītāko lūgumu, kādu tu un es esam jebkad dzirdējuši:“Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lūkas 23:42)
Ko? Par ko tu runā? Vai esi aizmirsis, KAS tu esi? Tu esi KAKOURGOS! Kāpēc Jēzum būtu TEVI jāpiemin Savā valstībā? Tu tiksi pieminēts vienīgi kā bēdīgi slavens noziedznieks, kurš saņēma to, ko bija pelnījis! Pirms neesam aizgājuši tālāk, mēģināsim saprast šo lūgumu.
Vispirms noziedznieks sauc Kristu Viņa vārdā: Jēzus. Viņš nesauc To par Mācītāju vai Mesiju, vai Kungu. Viņš nosauc Viņu par Jēzu, un šis vārds pēc savas nozīmes ir cēlies no “Jahve izglābj” (Jesus ir grieķu versija ebreju vārdam Jozuas). Mums ausīs atskan eņģeļu vēsts: “Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mateja 1:21) Vārds, kurā noziedznieks uzrunā Jēzu, pats par sevi atgādina par pestīšanu.
Otra lūguma daļa ir “piemini mani”. Šāda veida lūgšanas Jahvem parasti ir sastopamas Ebreju rakstos. Kad Jahve kādu pieminēja, tas nenozīmēja, ka šī cilvēka vārdu Viņš vienkārši atcerējās, bet pieminēšana bija cieši saistīta ar svētību nesošu rīcību Savu ļaužu labā saskaņā ar Viņa derību. Šādu lūgumu piemēri Bībelē ir daudz (sk. Soģu 16:28; 1. Samuēla 1:11). Šis nebija lūgums paturēt viņu gaišā piemiņā, bet gan aicinājums Jēzum rīkoties viņa labā.
Lūkas evaņģēlijā nabagie, atstumtie, dzīvei zudušie un sabiedrības padibenes īpaši labi izprot Jēzus identitāti. Šķiet, ka viņi redz daudz skaidrāk par reliģiskajiem ļaudīm, jo atstumtie zina savas vajadzības, kamēr reliģiskās sistēmas pārstāvji – bieži vien ne. Lūkas ļoti pārdomāti norāda uz šo realitāti savās līdzībās, stāstos un sarunu aprakstos, pastāvīgi parādot, ka cilvēki bez statusa un atstumtie ir daudz vērīgāki par jebkuru citu. Šis stāsts nav izņēmums. Svarīgās personas, piemēram, romieši un jūdu vadītāji, bija pastāvīgi izsmējuši Jēzu, pat lūdzot atbrīvot Barabu Viņa vietā (Lūkas 23:13-25). Bet tad šis maznozīmīgais noziedznieks izteica lūgumu, kas atklāja dziļu izpratni par Jēzus statusu un identitāti.
Trešā lūguma daļa “kad Tu nāksi Savā valstībā” parāda, ka noziedznieks bija nācis pie atziņas, ka krustā sišana nav Jēzus beigas. Vēl vairāk, viņš saprata, ka aiz krusta ir Dieva valstība un faktiski Kristus ciešanas bija saskaņā ar Viņa valdīšanu, nevis tai pretrunā. Iespējams, šis vīrs bija vienīgais Jēzus nāves liecinieks, kurš saprata, ka uz Jēzus krusta uzrakstītās apsūdzības pret Viņu bija pravietoto ciešanu piepildījums. Bet kāpēc Jēzum būtu viņš jāuzklausa? Varbūt Viņam nevajadzētu atbildēt! Galu galā, kakourgos nav pelnījis labus solījumus, vai ne? Ja vien šis cilvēks nav tavs mazais zēns un ja vien tu neesi viņa tuvs radinieks.