Kādas ir sajūtas, kad tevi kāds TIK ĻOTI mīl?
Bija saulaina pēcpusdiena, un mēs ar mammu patiešām jauki pavadījām laiku. Mēs bijām La Pampā, nelielā Argentīnas pilsētā, kur mani vecāki vadīja evaņģelizācijas kampaņu. Mans tēvs bija evaņģēlists, un mēs trijatā katrussešusmēnešuspavadījāmcitāvietā.Ierodoties jaunā pilsētā, pirmos divus mēnešus mani vecāki un evaņģelizācijas grupa pavadīja, lai iekārtotos, iepazītu vietu un cilvēkus, reklamētu un sagatavotu sanāksmes. Trešais un ceturtais mēnesis bija veltīts pašām evaņģelizācijas sanāksmēm, kas parasti notika katru vakaru milzīgā teltī. Pēdējo divu mēnešu laikā tika dibināta jauna draudze, iecelts jauns mācītājs un sagādātas telpas draudzei. Pēc tam mēs pārcēlāmies uz jaunu vietu un sākām visu to pašu no gala. Tajā saulainajā pēcpusdienā es biju četrus gadus veca, un mana mamma nolēma doties ar mani izbraucienā.
Mēs dzīvojām ļoti mazā, no māliem celtā mājā. Tā kā mājās īpaši ko darīt nebija, mamma aizņēmās divriteni, lai mēs pavizinātos un apskatītu apkārtni. Es biju sajūsmā! Es vēl nebiju pietiekami liela, lai pati brauktu ar divriteni, tāpēc iekārtojos uz bagāžnieka aiz mammas. Viņa minās un stūrēja; es aizmugurē izbaudīju mūsu braucienu. Mēs jau bijām kādu laiku braukušas un nokļuvušas tālu ārā no pilsētas, jūsmodamas par nebeidzamajiem kviešu laukiem. Kādā īpaši nelīdzenā ceļa posmā es sāku slīdēt nost no sava sēdekļa. Mamma lika man iztaisnoties un turēties cieši, lai nenokristu. Un tad tas notika.
Es neprātīgā izmisumā sāku kliegt, un mana mamma nesaprata, kas noticis. Viņa apstājās un vaicāja, kāpēc es kliedzu. Nespēju parunāt, bet viņa noprata, ka man ļoti sāp. Kas bija noticis? Viņa neko īpašu neredzēja, bet es tikai turpināju rādīt uz savu pēdu. Man kājās bija zeķes līdz ceļgaliem, un mamma novilka zeķi, lai redzētu, kas par vainu. Tad viņa to ieraudzīja. Līdz ar zeķi no kājas nonāca gabals miesas, un varēja redzēt baltus kaulus vietā, kur bija mana pēda un papēdis.
Cenšoties noturēties, es nejauši ievēru kāju spieķos, kas sadragāja manu pēdu. Mēs bijām kilometriem tālu no mazās pilsētiņas, kurā dzīvojām, un, pat ja mēs būtu pilsētā, medicīnas aprūpe tur nebūtu pietiekama tik smagai traumai. Turklāt es nevarēju pakustēties un pati saviem spēkiem noturēties uz bagāžnieka, kāja stipri asiņoja, un mamma baidījās, ka es varētu pilnībā noasiņot šeit, nekurienes vidū.
Vai tev kādreiz ir bijuši nepieciešami glābēji? Kāds, kurš paveic to, ko pats nevari izdarīt? Vai kādreiz tavi bērni ir nonākuši līdzīgā situācijā, kad TEV jābūt viņu glābējam? Manai mammai nebija divreiz jāsaka. Ar enerģiju un spēku, kas, šķiet, nāca tieši no augšas, viņa uzsēdināja mani uz divriteņa sēdekļa un, turoties pie stūres, skrēja, stumjot divriteni, atpakaļ uz pilsētu. Es nezinu, kā viņa spēja noskriet šos kilometrus un kā viņa spēja saņemties. Viņa zināja tikai to, ka viņai ir jādara manis dēļ tas, ko es pati nespēju izdarīt. Jāizglābj mani. Es taču biju viņas mazā meitiņa!
Tieši pilsētas nomalē viņa ieraudzīja nabadzīgi aprīkotu ambulanci, kuras uzdevums bija ārstēt vienkāršākas slimības un sniegt palīzību nelielu traumu gadījumos. Tā bija vienīgā medicīnas iestāde pilsētā. Viņa iegāja un vaicāja par iespēju veikt rentgena uzņēmumu. Slimnīcā paskaidroja, ka viņiem ir beigušās rentgena filmas, bet viņa var mani atstāt slimnīcā un aizbraukt uz aptieku pēc filmām otrā pilsētas galā. Mammai nebija iespējas piezvanīt manam tētim, jo mobilie tālruņi tajā laikā vēl nebija ( jā, esmu tik veca). Tā mamma kāpa uz divriteņa un minās, cik spēja, lai glābtu savu mazo meitiņu. Vēl aizvien atceros, kā gulēju uz aukstā, melnā galda un gaidīju, kad man veiks rentgena uzņēmumu, tiklīdz ieradīsies mamma ar filmām.
Beidzot mamma atgriezās. Izrādījās, ka kauli nav lauzti, tomēr pagāja pusgads, līdz es izveseļojos. Neliela rēta uz papēža atgādina man šo liktenīgo dienu – dienu, kad mana mamma bija arī mans glābējs, jo viņa manā labā izdarīja to, ko es nespēju. Viņa skrēja, jo biju savainota; es ar savām kājām nevarēju paiet, tāpēc viņa skrēja ar savējām, lai mani nogādātu drošībā. Mana mamma deva man dzīvību, man piedzimstot; un viņa deva man dzīvību vēlreiz, kad izglāba mani no drošas nāves.
Vai tu kādreiz esi bijis sava bērna glābējs? Šajā nodaļā es gribu pastāstīt, cik neticami un negaidīti Dievs kļuva par savu nolaupīto bērnu glābēju.