Bet tajā pašā dienā šis pats cilvēks, kuram bija parādīta tāda žēlastība un piedošana, nejauši sastapa citu cilvēku, kurš viņam bija parādā vienas dienas algu.
Satvēris šo cilvēku, kurš viņam bija parādā nelielu summu, tikko apžēlotais pieprasīja tam nekavējoties samaksāt viņa parādu. Neklausoties uz vīra lūgumiem un solījumiem tuvākajā laikā atmaksāt, šis kreditors nabaga vīru iemeta cietumā. Tā, protams, viņam tika atņemta iespēja parādu nolīdzināt. Bet tikko apžēlotajam parādniekam tas sniedza kādu mierinājumu.
Drīz par to uzzināja ķēniņš. Viņš norāja nelietīgo kalpu, atjaunoja viņa parādu un piesprieda tam sodu.
Ķēniņa pārmetuma vārdi ir nenovērtējami mums visiem — nežēlīgiem, nelabvēlīgiem, necienīgiem grēciniekiem:
«Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos?» (Mat. 18:33)
Ja Dievs grib mīlēt un pieņemt mani tādu, kāds es esmu — savtīgu, naidīgu, ļaunu, dumpīgu, nelaipnu, kritisku, nepaklausīgu, neticīgu —, kas tad es esmu, ja kritizēju, nepieņemu un nemīlu savu laikabiedru?
Šekspīra vārdiem runājot: «Pacieties ar mums, tiesnesi, jo mēs visi esam grēcinieki.»
Tas neaptveramais fakts, ka Dievs savā beznosacījumu mīlestībā pilnībā piedod necienīgajam Duglasam Kūperam, mani ārkārtīgi pārsteidz. Kā es tagad varu izrunāt kaut vai vienu asu, tiesājošu vārdu pret kādu cilvēku? Nav nekādas nozīmes, cik nepieņemami man šķistu viņa darbi, viņa izskats vai viņa uzskati.
Mans parāds Dievam ir milzīgs,un citu cilvēku man nodarītās pārestības salīdzinājumā ar to ir tik smieklīgi sīkas, ka šī man parādītā mīlestība izgaist Debesu Tēva pāriplūstošās dziļās žēlastības okeānā.
Tikai tad, kad es speru šo pirmo soli, esmu gatavs sākt mācīties, kā atstarot Viņa mīlestību citiem cilvēkiem.
Dieva mīlestība ir vienīgā mīlestība, kas brīva no jebkādiem aizspriedumiem. Bez Dieva cilvēcīgā mīlestība neatkarīgi no tā, cik šķīsta tā būtu un cik dziļa emociju pakāpe to raksturo, vienmēr ir tikai ierobežota, nosacīta un ar pievienotu cenas zīmi.
Tādas mīlestības potenciāls ir tikai citu cilvēku virspusēju vajadzību apmierināšana. Tā nevar dziedināt. Tā nevar pacelt. Tā nevar glābt. Tā aprobežojas tikai ar «mīlamiem», un tā pastāv tikai tik ilgi, kamēr viņi ir
«mīlami». Tās nepietiekamība noved cilvēku pie bezcerīgas bojāejas.
Ketrinas Annas Porteres (Katherine Anne Porter) grāmatā Ship of Fools (Muļķu kuģis) viens no varoņiem, kurš nav visai pievilcīgs, rūgti un izmisīgi izsaucas: «Mīliet mani! Mīliet mani par spīti visam! Neskatoties uz to, vai es jūs mīlu vai ne, vai esmu piemērots mīlestībai, vai jūs esat spējīgi mani mīlēt, pat tad, ja tādas mīlestības nemaz nav, mīliet mani!»
Tāds dziļi apslēpts lūgums atrodas ikviena cilvēka sirdī, kurš nepazīst sava Debesu Tēva mīlestību. Neviena cilvēcīga būtne nevar pati uz šo lūgumu atbildēt. Bet, kad mēs — jūs un es — varam pozitīvi atsaukties uz šo izmisīgo, kaut gan bieži neizteikto saucienu, varam būt pārliecināti, ka Dievs strādā mūsos un caur mums, lai līdzdalītu savu glābjošo beznosacījumu mīlestību pasaulei.
«Mīli arī tu svešinieku, jo svešinieki jūs bijāt Ēģiptes zemē.» (5. Mozus 10:19)