Cilvēks, kurš nejūt, kurš ir vienaldzīgs pret savām un citu jūtām, patiesībā nav dzīvs cilvēks. «Atšķirība, kas vienu cilvēku dara cēlāku par otru,» pirms simts gadiem rakstīja Džons Raskins (John Ruskin), «ir tā, ka viens jūt vairāk nekā otrs.»
Cilvēku jūtu pazīšana un savu jūtu atklāšana ir viens no vislielākajiem dzīvās Dieva mīlestības noslēpumiem.
No tā, kādā mērā jūs un es spējam apzināties otra cilvēka jūtas, ir atkarīgas mūsu sekmes šo cilvēku mīlēt. Ciktāl mēs nespējam iejusties un izteikt savu līdzjūtību, tiktāl mēs arī zaudējam.
Tas man bija ļoti laimīgas dienas rīts. Debesis šķita sevišķi zilas. Jaukās putnu dziesmas saistīja manu uzmanību vairāk nekā jebkad. Priekā starojošs devos uz slimnīcu.
Viss veicās ļoti labi. Pirms dažām dienām manai sievai bija piedzimis puika. Mēs gatavojāmies doties ceļojumā, lai parādītu viņu laimīgajiem vecvecākiem. Dzīve bija skaista.
Pirmajā slimnīcas stāvā izskatīju to slimnieku sarakstu, pie kuriem man bija jādodas kā garīdzniekam. Pamanīju kādu jaunas slimnieces vārdu, kas bija uzņemta pēc iepriekšējās dienas mana apmeklējuma. Tā bija kāda sieviete manos gados, kā vēstīja viņas pacienta karte. Viņa, tāpat kā mana sieva, bija medmāsa un manas konfesijas pārstāve. Domādams, ka tik jaunam cilvēkam nevar būt nekāda īpaši smaga slimība un ilgodamies ātrāk satikties ar cilvēku, kurš man nozīmēja daudz vairāk, iegāju slimnieces palātā.
Kad iepazīstināju pacienti ar sevi kā garīdznieku, šī pievilcīgā sieviete sveicināja mani ar draudzīgu smaidu. Viņa sēdēja saulainās palātas stūrī un lasīja grāmatu. Viņas saulē iedegusī seja un brīvā izturēšanās apstiprināja manu domu, ka viņas veselības problēmas nav nozīmīgas. Mēs ātri atradām kopēju valodu. Apspriedām dažus vietējās slimnīcas jautājumus un pajokojāmies par to, kādas briesmas var draudēt viņas pašlepnumam, ja medmāsa nokļuvusi citu medmāsu aprūpē.
Pēc kāda brīža, ko pavadījām tērzējot, jaunā sieviete apklusa. Tad, skatoties tieši man acīs, viņa sacīja:
«Varbūt jūs brīnāties, kāpēc esmu ievietota slimnīcā. Man ir vēzis. Tas bija pārāk tālu aizgājis, iekams tas tika atklāts. Ārsti dara visu, kas viņu spēkos, lai apturētu tā attīstību. Bet viņi man jau ir pateikuši, ka tas ir tikai laika jautājums.»
Biju pārsteigts un apstulbis. Man nepavisam negribējās domāt par kaut ko tik ļoti nepatīkamu kā par šīs skaistās un pievilcīgās personas drīzo nāvi.
Šī slimniece bija man pietiekami uzticējusies, lai dalītu ar mani šo savu smago nastu. Viņa bija man skaidri atklājusi to, kas viņai bija vissvarīgākais un par ko viņai bija visdziļākās jūtas. Kā man izturēties? Ko man sacīt?
Mana toreizējā atbilde vēl aizvien nedod man mieru. Pēc šausmīga klusuma brīža es stomīdamies izgrūdu: «Ai, ah, es jūs saprotu...» Vēl pēc kādas mokošas pauzes sacīju: «Ah, mani interesē, kurā medmāsu skolā esat mācījusies.»
Viņa nekavējoties atbildēja uz manu jautājumu. Vēl pēc kādām manis izteiktām nenozīmīgām frāzēm es aizgāju.
Cik neizdevusies līdzjūtības forma! Es par to biju ļoti nelaimīgs. Kad man vajadzēja ņemt vērā viņas jūtas, es vadījos pēc savām izjūtām. Tas, ko viņa man uzticēja, mani satrieca un lika justies ļoti neērti. Tas neatbilda manam noskaņojumam. Tas bija nepatīkami. Un es izvairījos. Es nevarēju pieņemt šo aicinājumu dalīties viņas bēdās, tāpēc to atraidīju.
Es atraidīju vienu no Dieva bērniem viņa vislielākajā vajadzības brīdī. Es atteicos no izdevības viņai kalpot.
Ko es varēju viņai sacīt? Visizmeklētākajiem vārdiem šeit nebija nozīmes. Man vajadzēja būt kopā ar viņu un dalīties ar viņas visšausmīgākajām izjūtām. Tā ir visu mūsu cilvēcīgo attiecību atslēga.
Tā kā mīlestība nozīmē apzināties otra cilvēka jūtas, man vajadzēja viņai vismaz parādīt, ka atpazīstu viņas jūtas. Man būtu vajadzējis viņai sacīt, ka saprotu viņas izjūtas.
Tā vietā, lai domātu tikai par sevi un savu neērto situāciju, man vajadzēja vispirms padomāt par viņas stāvokli. Man vajadzēja saprast, ka jebkurš šādos apstākļos ir ļoti nobažījies ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kurus mīl.
Man vajadzēja teikt kaut ko, kas ļautu turpināt mūsu sarunu, nevis pārtraukt to. Viņa vismaz būtu varējusi pārliecināties, ka mēģinu saprast viņas izjūtas. Viņa būtu varējusi just, ka vēlos palīdzēt nest viņas šausmīgo nastu. Mēs varējām kopā pārrunāt jautājumus, kas viņai ir svarīgi. Ja viņas uzticēšanās man tiktu atbilstoši nostiprināta, es būtu varējis viņai piedāvāt kādu atspirdzinošu Dieva Vārdu un palīdzēt viņai pilnīgi paļauties uz Dieva nebeidzamo mīlestību.
Bet tikai tāpēc, ka todien pats vēl nedzīvoju Dieva mīlestībā, mana izdevība bija gandrīz pazaudēta. Tomēr pēc dažiem apmeklējumiem nākamajās dienās viņa beidzot uzticēja man savas sirds vissvarīgākās problēmas.
Vispraktiskākais un visiespaidīgākais veids, kā atklāt mīlestību, ir ļaut cilvēku patiesajām jūtām ienākt mūsos un pēc tam darīt viņiem to zināmu — parādīt, ko mēs jūtam attiecībā uz viņiem un par viņiem.
Kādam sludinātājam reiz bija jānes traģiska vēsts divpadsmit gadu veca zēna mātei un tēvam. Skolas ekskursijas laikā viņu zēns bija noslīcis. Vēlāk, stāstot par šo gadījumu, vecāki sacīja: «Sludinātājs Bārnss neteica mums svētrunu, nelasīja mums Bībeles tekstus, neskubināja mūs turēties vīrišķīgi. Viņš izplūda asarās un raudāja kopā ar mums. Kopš tā laika viņš vienmēr mums ir ļoti tuvs un mīļš».
Kad mēs kā kristieši līdzdalām savas jūtas citiem cilvēkiem, patiesībā mēs līdzdalām savas personības visdziļāko daļu. Tā ir vislabākā dāvana, ko mēs savstarpējās attiecībās varam dot citiem cilvēkiem. Kristiešiem tas nozīmē dalīt mūžīgo dzīvību Kristū ar citiem cilvēkiem. Kaut gan daudz vieglāk ir dot mūsu naudu, mums vairs nevajadzīgās drēbes vai pat mūsu mācības pamatpatiesības, cilvēkiem patiesi visvairāk ir vajadzīga mūsu dziļā un atklātā sadraudzība, kas pauž mūsu mīlestību un jūtas.
Tas maksā dārgi. Tas var būt arī ļoti grūts darbs — gan garīgi, gan emocionāli. Bet Dievs mūs pārbauda visās attiecībās. Viņš cenšas palīdzēt mums pieaugt un kļūt par uzticīgiem Viņa mīlestības pārvaldniekiem.
Kad kristietis cenšas saprast pats savas un citu cilvēku jūtas, viņš to nedara savas egoistiskās intereses vai ziņkāres dēļ. No tā mums vienmēr jāsargājas. Mūsu līdzdalībai cita cilvēka jūtu dzīvē vienmēr jābūt kristīgās mīlestības ierosinātai. Tas ir pavisam kas cits.
Kristietis vēlas izprast šīs jūtas, lai labāk saprastu pats sevi un citus cilvēkus un lai izveidotu un uzturētu tādas attiecības, vienotību un sadraudzību, kāda nemaz citādi nav iespējama.
Kā jau pārliecinājāmies, cilvēku attiecību — labu vai ļaunu — pamatā ir jūtas. Tieši jūtu līmenī mēs dalāmies un sazināmies vislabāk. Otra cilvēka jūtu izpratne, vienotības un sapratnes gaisotne var nest vislielāko labumu, izraisīt vislielākās svētības un atklāt vislielākās patiesības.
Jēzus par to bija pārliecināts, kad strādāja ar saviem divpadsmit mācekļiem. Pirmajiem mācekļiem bija ļoti dažādi raksturi un ieradumi. Tomēr viņi bija izraudzīti būt par pasaules pirmajiem skolotājiem. Jēzus zināja, ka šiem vīriem ir jābūt vienprātīgiem jūtās, domās un darbībā un tikai tad evaņģēlijs tiks sekmīgi izplatīts. Iesaistoties citu cilvēku jūtās, mēs, kristieši, varam iegūt uzticēšanos, uz kuras pamata mums var rasties iespēja līdzdalīt Dieva mīlestību un patiesību. Tie, kuri spēj savas dziļās jūtas pret Dievu paust arī citiem, var vīrus un sievas iepazīstināt ar Dievu visiespaidīgākajā veidā.
Viens no labākajiem Dieva mīlestības vēstnešiem bija apustulis Jānis. Ikviens kristietis, kurš vēlas dzīvot Dieva mīlestībā, var daudz mācīties no viņa dzīves. Caur Kristu viņš ļoti labi saprata jūtu līmeni. Bībele atklāj, ka starp Jēzu un Jāni bija ļoti dziļas mīlestības attiecības. Jānis, visjaunākais no divpadsmit mācekļiem, ļāva Kristum tik pilnīgi ienākt viņa dzīvē, ka starp viņu un Meistaru izveidojās īpašas attiecības. Tās bija īpašas tāpēc, ka to pamatā bija dziļš savstarpējo jūtu līmenis, kas sniedzās arī visos pārējos dvēseles un emociju līmeņos.
Mūsu mīlestībai uz Dievu ir jāpieaug, pamatojoties gan uz jūtu līmeni, gan arī uz mūsu gribas līmeni. Vai gan vēl spēcīgāks spēks uz zemes var pastāvēt kā gribas, prāta un jūtu savienošanās vienā mīlestības saitē?
Jānis no sava Kunga mācījās, cik svarīgi ir attīstīt attiecības jūtu līmenī. Viņa raksti atklāj Dieva mīlestību kā siltu un personīgu. Viņa vēstules izstaro mīlestību, it kā viņš savu rakstāmo spalvu būtu mērcējis mīlestības tintē. Caur viņu Jēzus atklāj savas visdziļākās garīgās mācības.
Kas bija Jāņa noslēpums? Kā viņš varēja kļūt tik tuvs Jēzum? Kā viņš tik saistošā veidā varēja Dieva pestījošo patiesību atklāt sirdīm? Jēzus mīl tos, kas patiesi pārstāv Debesu Tēvu. Jānis par Debesu Tēva mīlestību varēja runāt tā, kā neviens cits māceklis. Viņš mums atklāja to, ko viņš pats izjuta savā dvēselē.
Ja Dieva mīlestība tiktu atklāta cilvēkiem tik smalkjūtīgā veidā jūtu līmenī, kā to darīja Jānis, evaņģēlijs tiktu pasludināts pasaulei pavisam īsā laikā. Lūk, kādēļ šī mācība, kā patiesi īstenot dzīvē Dieva mīlestību, ir tik ļoti svarīga.
Mums nav jākaunas un jābaidās atklāt mīlestību šādā veidā. Ja apzināmies, ka šādā veidā visdziļāk varam mīlēt cilvēkus, vislabāk izpildīt viņu vajadzības un visiespaidīgāk līdzdalīt mūžīgās patiesības, tas būs vislabākais evaņģēlijs.
Jūtu trūkums pret cilvēkiem Bībelē izskaidrots kā grēka klātbūtne atsevišķu indivīdu dzīvēs. «Viņi ir zaudējuši kauna jūtas un nodevušies izlaidībai, nepiesātinādami ļaudamies visādai nešķīstībai.» (Efes. 4:19) Jēzus izteica līdzīgu brīdinājumu: «Un, tādēļ ka ļaundarība vairosies, mīlestība daudzos atdzisīs.» (Mat. 24:12) Vienīgi Kristus var izdziedināt raksturu no vienaldzības. Pāvils mūs pamudina mācīties Kristus skolā:
«Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums.» (Efes. 4:32)
Dievs šodien vēlas radīt tādu ļaužu grupu, kuri atļautu sevi piesātināt ar dievišķās mīlestības siltumu. Šis siltums var nākt tikai kā Viņa mīlestība, kas jūtu līmenī tiek aktīvi pausta un apliecināta šo cilvēku vidū.
«Un, tādēļ ka ļaundarība vairosies, mīlestība daudzos atdzisīs.» Atdzišana ir jūtu izzušana. Tam ir ļoti maz saistības ar prātu. Pēdējās dienās cilvēku sirdis kļūs aukstas. Ja šīs sirdis sasildītu Dieva mīlestība un tad šī siltuma izplatīšana notiktu tālāk, Dievs varētu atkal no jauna pilnīgi izmainīt pasaules gaitu — tā, kā tas notika pirmkristiešu draudzes laikā. Mēs varam lūgt un prasīt saskaņā ar Dieva Vārdu spēku un iet uz priekšu ticībā. Jūs un es — mēs varam kļūt par lietpratējiem kristīgās mīlestības sniegšanas un pavairošanas mākslā.
Ja uzņemsim Dieva patiesību savās sirdīs, tā vadīs mūsu vēlmes, šķīstīs mūsu domas un noteiks mūsu turpmāko rīcību. Tā atdzīvinās mūsu prāta spējas un dos jaunu enerģiju mūsu dvēselēm. Tā paplašinās mūsu spēju just un mīlēt.
Mīlēt nozīmē just, un Dievs gaida, lai mēs dzīvē sāktu īstenot Viņa mīlestību.
Pasaulei nekas cits nav tik ļoti vajadzīgs kā mūsu Kristus mīlestības atklāšana. Dievs joprojām uzticīgi gaida, kad mēs beidzot padosimies Viņa Gara iespaidam un atklāsim kristietības būtību.
«Jo šī ir tā vēsts, ko jūs esat dzirdējuši no iesākuma — lai mēs mīlam cits citu.» «Ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.» (1. Jāņa 3:11; 4:12)