«Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība citam ar citu.»
1. Jāņa 1:7
Kristus misijas panākumi vai neveiksmes šajā pasaulē bija atkarīgas no tā, vai ļaudis tic Viņam kā Dieva Dēlam. Ja viņi neticētu, Viņa dzīve, Viņa vislielākais upuris un Viņa augšāmcelšanās — viss būtu veltīgs.
Kā gan Viņš varēja pārliecināt šo skeptisko pasauli, ka Viņš ir Kristus, kas nācis glābt cilvēci, — Viņa rīcībā bija tikai trīs gadi?
Viņš izveidoja divpadsmit personu sadraudzības grupu, kuriem visiem, izņemot Jūdu, trūka izglītības un izsmalcinātības un kuru intereses un personības atšķīrās. No mūsu cilvēcīgā skatpunkta ir grūti iedomāties mazāk piemērotu metodi tik liela un svarīga uzdevuma izpildei, kādu bija uzņēmies Jēzus.
Mēs varējām gaidīt, ka Viņš centīsies iegūt uzticību un pierādīs savu dievišķību, koncentrējot savu darbību tikai uz brīnumu rādīšanu. Tomēr mēs redzam, ka Jēzus darīja brīnumus, tikai izpildot patiesas cilvēku vajadzības, nevis lai pierādītu savu dievišķību. Jēzus zināja, ka Dievs ir devis Israēlam brīnumus gadsimtiem ilgi, pretī saņemot tikai pastāvīgu sacelšanos pret Viņa gribu. Kristus juta, ka pārdabiska spēka izpausme nav būtiski svarīga, lai arī cik lielu ievērību un publikas aplausus tā saņemtu. Tas nav pietiekami, lai radītu mūsos uzticību Viņam kā mūžīgajam Pestītājam.
Jēzus varēja ierobežot savu kalpošanu šajā pasaulē ar loģisku patiesības atklāšanu par sevi. Viņa loģika un argumenti varēja būt pietiekami pārliecinoši. Jēzus zināja, ka ar patiesības izpratni vien vēl nepietiek, lai izmainītu dzīvi, padarot to atbilstošu Debesu konstitūcijai. Dieva plāns un centieni uzcelt tiltu pār grēka bezdibeni bojāejošai cilvēcei prasīja kaut ko vairāk.
Ja Kristus būtu nācis cilvēka miesā, darījis brīnumus un mācījis patiesību, Viņš, protams, būtu modinājis interesi un iepazīstinājis ļaudis ar mūžības jautājumiem. Dieva nodoms nebija saistīt tikai iztēli un prātu, bet arī iekarot sirdis.
Kā? Sūtot Jēzu Kristu nodibināt tādu mīlestības sadraudzību, kāda vēl nekad agrāk nav ne redzēta un pat ne iedomāta šajā pasaulē.
Dievs ir mīlestība. «Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.» (Jāņa 3:16) Dievs vislabāk darbojas caur mīlestību. Viņš bija gatavs doties pa tādu ceļu, pa kuru vissekmīgāk varētu aizsniegt cilvēkus, lai iegūtu viņus mūžībai.
Debesu vislabākā dāvana — Dieva mīlestības pilnīga atklāsme — iesākās mazā, divpadsmit cilvēku sadraudzības grupā.
Protams, Kristus vēlējās aizskart tik daudzu cilvēku dzīves, cik vien iespējams. Viņam bija visa pasaule, ko iegūt. Bet pat ar tādu mērķi Viņš tomēr vispirms izvēlējās Dieva mīlestību atklāt dažiem.
Jēzus saprata, ka ticamība Viņa dievišķīgumam un līdz ar to visas Viņa misijas sekmes pie katra cilvēka šajā pasaulē ir atkarīgas no Viņa sekmēm, palīdzot mācekļiem uzticēties Dievam un cits citam jaunās sadraudzības dimensijā kā cilvēkiem, kas apzinās mīlestību un rūpējas par to.
Īsi pirms savas nāves Jēzus lūgšanā Tēvam izteica savas ilgas pēc vienotības, vienprātības un tuvības starp Viņa mācekļiem. Viņš to uzskatīja par visneapgāžamāko pierādījumu pasaulei, ka Dievs ir nācis kā cilvēks šajā pasaulē un neaizmirstami atklājis Dieva mīlestību, glābjot cilvēces ģimeni. «Lai visi būtu viens,» Jēzus lūdza, «itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.» (Jāņa 17:21)
Meistars zināja, ka cilvēki ticēs evaņģēlijam un ka kristietība var pārveidot pasauli tikai tad, ja grēciniekus saistīs to cilvēku ticība, kas Dieva mīlestību īsteno dzīvē nesavtīgā, saliedētā, rūpīgā, pārcilvēciskā sadraudzībā. Viņa plāns bija atklāt Dieva mīlestību caur saviem sekotājiem, kuriem Viņš to mācīja. Viņa mīlestība vieno visus Viņa sekotājus. Kad pasaule redz tādu mīlestību, tad tā ir dievišķīgu attiecību aculieciniece.
Savas zemes dzīves noslēdzošajās stundās pie vakarēdiena galda kopā ar tiem, kuriem Viņš tik daudz bija devis, Jēzus īpašu uzmanību pievērsa raksturojumam, pēc kura cilvēki šajā pasaulē pazīs Viņa ļaudis. «Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.» (Jāņa 13:35)
Kristus paredzēja, ka šis mīlestības sadraudzības loks, ko Viņš ir radījis starp vienpadsmit mācekļiem, gadu gaitā paplašināsies, līdz pārvērtīsies par varenu pievilkšanas spēku un neatvairāmu apliecinājumu pasaulei un Visumam, ka Dieva mīlestība patiešām var neatgriezeniski iesakņoties cilvēku sirdīs. Tas kļūs par virzošo spēku cilvēku dzīvēs, kas tos saistīs pie Viņa.
Kristus ir uzticējis mums, Viņa sekotājiem, pienākumu atklāt mūsu ticības patieso būtību un mūsu Pestītāja patieso būtību savās savstarpējās attiecībās.
Mums jāsaprot, cik ļoti Kristus rūpējās par tās sadraudzības kvalitāti, kāda pastāv Viņa vārdā. Mums jāapzinās, ka Viņš par to tik ļoti rūpējās, ka tai ziedoja visu. Mums jāsaprot, ka Viņš par to tik ļoti rūpējās, ka riskēja zaudēt ticību savai dievišķībai un līdz ar to visas kristietības mācības ticamībai. Kad sākam aptvert sadraudzības lielo nozīmi, mums rodas jautājums: kādā mērā šī sadraudzība ir reāla un izpaužas šodienas draudzē? Vai uz krusta ēnā stāvošā Pestītāja lūgšanu («Lai visi būtu viens ..; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.») ir atbildēts mūsu paaudzes kristiešu dzīvē?
Nav. Nepietiekami. Draudzes vislielākā vajadzība šodien joprojām ir vajadzība pēc mīlestības, pēc vienprātības, pēc sadraudzības. Pasaulei nekas cits šodien nav tik ļoti vajadzīgs kā Kristus mīlestības atklāsme caur cilvēkiem. Visas Debesis gaida uz vīriem un sievām, caur kuriem Dievs varētu atklāt šo vareno kristietības spēku.
Vai tad šādai sadraudzībai būs jāpaliek lielākoties par sapni? Kad tā kļūs par realitāti? No Meistara autoritatīviem vārdiem zinām, ka bez šīs sadraudzības nepiedzīvosim ne pilnīgu garīgu dzīvi, ne patiesu auglīgu liecību šajā pasaulē.
Galvenais praktiskais jautājums šajā brīdī mums ir šāds: vai mēs — jūs un es — varam kaut ko nekavējoties darīt, lai ieviestu šo ārkārtīgi nepieciešamo sadraudzību mūsu starpā? Vai arī mums jāsēž, jāgaida un jāskatās, kā Dievs to izdarīs?
Džordžs Vebers (George Webber) savā grāmatā The Congregation in Mission (Draudze misijas darbā) apgalvo: «Nekādas mīlestības attiecības nevar attīstīties tur, kur tām nav veicinošas gaisotnes.» Tās ir cilvēces virzošā spēka pamatnosacījums. Tā ir patiesība, vienalga, vai tas attiecas uz mīlestību starp diviem cilvēkiem vai starp cilvēku un Dievu, vai starp vairākiem cilvēkiem, vai arī draudzē. Dievs ir uzticējis mums, kristiešiem, pienākumu radīt tādu gaisotni un izveidot tādu iekārtu, kurā Svētais Gars vislabāk varētu attīstīt mīlestības sadraudzību mūsu vidū. Dievs ir atbildīgs par vīnu. Bet mums ir jāsagādā kauss. Dievs iededzinās uguni. Bet mēs atbildam par sveces iegādi.
Kāda ir vislabākā kristīgās sadraudzības struktūra? «Tā ir mana pārliecība,» saka Hovards Snīders (Howard Snyder) rakstā Christianity Today (Kristietība šodien), «ka Svētā Gara sadraudzība vislabāk tiek piedzīvota, kad kristieši sapulcējas mazās grupiņās.» Lorenss O. Ričards (Lawrence O. Richards) darbā A New Face for the Church (Draudzes jaunā seja) raksta:
«Grupu sadraudzības dabiskais spēks un pāriplūstošais Svētā Gara spēks, kas darbojas caur spējīgiem grupas locekļiem, atbrīvo, pārveido un atver ticīgo sirdis vienam pret otru un Dieva priekšā. Draudzes atjaunošanās ir atkarīga tikai no kristiešu kopējās sadraudzības dzīves atjaunošanās. Lai tas notiktu, mazās grupas ir ideāls draudzes modelis.» (173. lpp.)
Kīts Millers (Keith Miller) savā grāmatā The Taste of New Wine (Jaunā vīna garša) saka tā: «Mēs [mazā grupiņa] atrodam, ka tā [kristietība] nav tikai «reliģija», bet reāla, radoša dzīve, kurā jūtamies brīvi, lai būtu godīgi savās attiecībās un lai pieņemtu viens otru un Viņu mīlestībā, jo dzīvais Kristus ir nonācis mūsu vidū.
.. Viņš piesaista mūs sev un savai pasaulei. Pēkšņi mums ir kaut kas reāls, ko stāstīt, ko pārrunāt, «ko esam kopīgi redzējuši un dzirdējuši!»» Savas grāmatas noslēgumā Millers raksta: «Ja jūs patiešām vēlaties izraisīt jaunu atdzimšanu savā draudzē, uzskatu, ka jums ir vajadzīga tādu ļaužu dzīva un augoša sadraudzība, kuri ir pildīti ar jauno sadraudzības vīnu. Tāda ģimene būs garīgās mājas, Kristus draudzes īstais centrs, kur citi cilvēki var piedzīvot mīlestību un atdzimšanu.» (115. lpp.)
Mēs jau redzējām, ka Jēzus radīja tādu cilvēcīgās sadraudzības dziļumu, kvalitāti un siltumu, kāds nekad agrāk nebija piedzīvots. Viņš izvēlējās izveidot grupu no divpadsmit cilvēkiem. Viņš neaizmirstamā veidā sniedza uzskatāmu mācību par to, cik liels iekšējs spēks un virzošs potenciāls ir šādai kristiešu grupai. Kristus mācīja, ka šādai sadraudzības struktūrai ir sevišķa nozīme, lai Viņš varētu darīt brīnumus mūsu dzīvē. «Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.» (Mat. 18:20)
Pāvils gaidīja, ka kristieši kļūs cieši saistīti un sadraudzībā viens otru stiprinās un atbalstīs. «Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!» (Gal. 6:2)
Pāvila mācības pamatprincips bija, ka gluži tāpat kā Dievs lieto vienus cilvēkus, lai glābtu citus, Viņš vēlas lietot savus bērnus, lai palīdzētu viņu ticības biedriem garīgi attīstīties un sasniegt Debesīm atbilstošu svētošanās pakāpi. To Viņš grib izdarīt tieši mīlošā kristīgā sadraudzībā. Pāvils arī paredzēja, ka šādas sadraudzības atklātība un godīgums dažkārt var būt cilvēkam sāpīgs:
«Sludini Dieva vārdu, esi gatavs to darīt gan laikā, gan nelaikā, atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu.» (2. Tim. 4:2) «Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā.» (Kol. 3:16)
Visā Jaunajā Derībā šur un tur ir minētas kristiešu grupas, kas saņem apustuļu norādījumus, kas jādara šajās grupās un caur šīm grupām. Kristiešu grupu sadraudzības virzošais spēks, ko izkopa Jēzus un uz ko norādīja apustuļi, ir reāls arī šodien. Tas vēl aizvien ir Dieva plāns.