«Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar
tiem, kas raud!»
Rom. 12:15
Vudrumas kundze bija 55 gadus veca atraitne un dzīvoja Čikāgā. Viņas dzīve izbeidzās, kad viņa izlēca pa divpadsmitā stāva logu.
Pirms izlēkšanas viņa uzsmaidīja un pamāja sētniekam.
Viņas istabā atrada šādu zīmīti: «Es vairs ne dienu ilgāk nevaru izturēt šo vientulību. Man nav draugu. Es nesaņemu pastu. Neviens man nezvana. Es to vairs nevaru izturēt.»
Viņas kaimiņi sacīja: «Mēs nezinājām, ka viņa tā jutās.»
Vudrumas kundzes kaimiņi rāda, ka arī mēs, kristieši, varam būt nespējīgi mīlēt. Neņemt vērā otra cilvēka jūtas nozīmē neņemt vērā šo cilvēku. Mēs nevaram neņemt vērā un mīlēt vienā un tajā pašā laikā.
Ļaudis dzīvo jūtu un emociju pasaulē. Tieši tajās visvairāk atklājas mūsu cerības, sapņi, vajadzības, personība — visa mūsu būtība. Jūtu dzīvē varam piekļūt citiem cilvēkiem visātrāk un visdziļāk.
Tas var darīt labu un ļaunu.
Mēs, cilvēki, esam radījumi ar jūtām. Ja vīrietis, izvēloties sievu, ņemtu vērā tikai sausus faktus, loģiku un prāta spriedumus, viņam vislabāk vajadzētu datus par sevi un sievietēm uzticēt skaitļojamai mašīnai, kas, apkopojot tos, varētu visprecīzāk noteikt viņam vispiemērotāko dzīvesdraugu.
Tomēr lielākā daļa cilvēku iemīloties neievēro nekādu loģiku. Viņi patīk viens otram, un starp viņiem attīstās siltas jūtas. Cilvēks apprecas tāpēc, ka jūt, ka šis cilvēks viņam ir vienīgais, nepētīdams viņa sevišķo īpašību un dotumu sarakstu.
Atņemiet cilvēkam darba prieku, aicinājuma un piepildījuma jūtas, ko tas gūst darbā, un viņa darbs kļūs par vergošanu. Atņemiet jūtas laulības dzīvei, un redzēsit, ka labāk būtu, ja starp viņiem vispār nebūtu bijušas nekādas attiecības.
Vīrietim un sievietei var būt kopīgi uzskati, ticība, nauda, ēdiens un sekss, un tomēr viņi var palikt svešinieki. Tikai tad, ja ir kopīga mīlestība un kopīgas jūtas, laulība būs patiesi laimīga.
Cilvēka jūtām pret otru personu ir daudz lielāks spēks nekā viņa prāta apsvērumiem. Tam, ko mana sieva domā par manu inteliģences līmeni, talantiem, spējām un ārējo izskatu, ir daudz mazāka nozīme nekā tam, ko viņa jūt pret mani kā savu vīru. Ja viņai ir labas, siltas jūtas pret mani, tad manai neprasmei matemātikā vai klavieru spēlē vai manam līkajam degunam nav nekādas nozīmes mūsu attiecībās.
Kā jūs izvēlaties labāko draugu, kuram varētu uzticēties? Vai tas nav cilvēks, pret kuru jums ir vislabākās jūtas?
Mīlestības speciālisti atzīst, ka emocijas — gan pozitīvās, gan negatīvās — ir cilvēka dzīves būtība. Lai kādu labi pazītu, jums jāiepazīst viņa jūtu pasaule. Iepazīstieties ar otra cilvēka prātu, un jūs varēsit ar viņu dalīties domās. Iepazīstieties ar otra cilvēka jūtām, un jūs pazīsit viņa sirdi.
Laikmetā, kad ļoti plaši tiek apspriesti uzskati, viedokļi un ticība, mums ir ārkārtīgi vajadzīgi ļaudis, kas spēj kontaktēties jūtu līmenī, — ļaudis, kuri vēlas iesaistīties un spēj saprast, ka jūtas ir mīlestība. Mums ir jājūt tas, ko jūt citi, un jāliek viņiem to saprast visiespaidīgākajā un vispiemērotākajā veidā.
Dieva Vārds pavēl: «Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud!» (Rom. 12:15)
Jēzus tā darīja. Viņš identificēja sevi ar citu cilvēku jūtām. «Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam.» (Ebr. 4:15)
Jēzus katrā darbībā izpauda mīlestību, žēlastību un līdzjūtību. Viņa sirds vienmēr juta līdzi cilvēkiem. Viņš uzņēmās mūsu cilvēcīgo dabu, lai izjustu mūsu sāpes un vajadzības. Nabadzīgajiem un pazemīgajiem ļaudīm nebija jābaidās Viņam tuvoties. Viņa mīlestība pievilka pat mazus bērnus. Viņiem patika ierāpties Jēzum klēpī un lūkoties Viņa laipnajā, pacietīgajā, saprotošajā, mīļajā sejā.
Viņš neapslāpēja nevienu patiesības vārdu. Viņš vienmēr runāja mīlestībā, taktiski, saprotoši un laipni. Viņš nekad nebija rupjš. Viņš nekad bez vajadzības neizteica sāpīgu rājienu. Viņš aizliedza sevi. Viņš vienmēr domāja par citiem. Ikviens cilvēks Viņam bija dārgs. Viņu vienmēr raksturoja dievišķīgs cēlums. Bet Viņš vienmēr ar vismaigāko uzmanību rūpējās par ikvienu cilvēces ģimenes locekli.
Ja jūs un es — ja mēs atdarināsim Jēzu, patiesi mīlot cilvēkus, mēs iesaistīsimies līdzjūtības un jūtu kalpošanā. Mēs dosimies pie līdzcilvēkiem aizkustināti, tāpat kā Jēzus, mūsu Augstais Priesteris, izjūtot viņu vājumu kā savējo. Tas nenozīmē, ka mums ir jāzaudē savas īpašības. Tas nozīmē, ka mums jāsalīdzina sevi ar citu cilvēku jūtu pasauli.
Mums ir jānostājas citu cilvēku vietā. Mums jāiekļūst viņu jūtu pasaulē, jāuzņemas viņu grūtības, pārdzīvojumi, prieki un bēdas. Tuvība un draudzība ātri attīstās, kad cilvēki dalās savās jūtās. Šādi kopīgi piedzīvojumi var izveidot attiecības, kurās arī evaņģēlija patiesības ir vieglāk uzņemamas.
Dzīvi nevar pārveidot tikai intelektuāla mācīšanās. Nav svarīgi, cik spējīgs ir šo apmācību vadītājs un cik pareiza ir viņa mācība. Dzīvi pārveido tikai mīlestība. Slāpstoša dvēsele vislabāk un visātrāk var izjust mīlestības patiesumu, kad tā redz, ka mēs esam ļoti norūpējušies par to, lai tā saprastu to, kas ir pats svarīgākais. Ja vēlamies pārveidot cilvēci, tad mums vispirms šī cilvēce jāsaprot. To mēs varam izdarīt tikai ar līdzjūtību, ticību un mīlestību. Tikai šādā veidā mēs varam sasniegt un pacelt citus.
Mīlestības sniegšanas pamats, kā jau noskaidrojām, nozīmē darīt un sacīt to, kas otram cilvēkam var visvairāk nākt par labu, neraugoties uz to, kā mēs paši jūtamies. Tomēr ļoti bieži visiespaidīgākais veids, kā darīt un sacīt otram vislabāko, nozīmē iejusties otra cilvēka situācijā un just līdzi viņam viņa priekos un bēdās. Lai to varētu panākt, mums pilnībā jābūt atkarīgiem no Dieva un sevi jāpakļauj dzīvajai Dieva mīlestībai.
Kristietība nozīmē atklāt vismaigāko mīlestību vienam pret otru. Mīlestība nav reāla, ja tā nav atklāta vai izteikta. Man kā kristietim Dievs ir uzticējis pienākumu izteikt savas jūtas cilvēkiem visiespaidīgākajā veidā un tikai viņiem par labu. Jēzus identificējās ar cilvēku jūtām un juta viņiem līdzi. Viņš ir mūsu paraugs.
Tomēr mīlestība maksā dārgi: tā prasa pilnīgu, patiesu iesaistīšanos citu cilvēku dzīvē. Bieži vien man tas nepavisam nepatīk. Dabiski, ka tiecos pēc citu cilvēku līdzjūtības un atbalsta savās emocionālajās un garīgajās vajadzībās, bet nevēlos kalpot viņu vajadzībām. Šādā gadījumā minētais mīlestības princips ir pilnīgi svešs manām dabiskajām tieksmēm.
Sakāmvārdā sacīts, ka mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus, bet mums vajadzētu izmantot lietas un mīlēt cilvēkus. Ņemot vērā citu cilvēku izjūtas un paužot savas rūpes un interesi par viņiem kā personībām, es vairs nevaru izmantot viņus un apieties ar viņiem kā ar priekšmetiem!
Mūsu dabiskās intereses par citiem cilvēkiem pamatā ir tas, kādas jūtas viņi pret sevi izraisa. Jēzus šo principu apgrieza pilnīgi pretēji. Viņš atklāja, ka mums, lai būtu par dzīvās Dieva mīlestības speciālistiem, vispirms ir jārūpējas par cilvēkiem, pamatojoties uz to, kādas jūtas mēs viņos izraisām.
Tas var būt grūti. Īpaši, ja dodam priekšroku savām jūtām vai arī citu cilvēku jūtas liek mums justies neērti vai liek izjust to, ko nevēlamies. Piemēram, ja otrs cilvēks grib raudāt, bet mums gribas smieties, tad dabiski, ka mums ir ļoti grūti «raudāt kopā ar raudošajiem». Protams, ikviens vēlas būt brīvs «rīkoties tā, kā viņam pašam patīk», un nesaistīties ar citiem vairāk par to, kas pašam ir izdevīgi. Tomēr Bībelē kristieši pamācīti rūpēties «ne tikai par savu labumu, bet arī par citu labumu». (Fil. 2:4) Tajā teikts arī tā: «Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam.» (Rom. 14:7)
Dievs mūs, cilvēkus, ir radījis tā, lai mēs būtu atkarīgi viens no otra. Mēs esam vajadzīgi viens otram fiziski, garīgi un emocionāli. «Vai! tam, kurš pakrīt viens pats,» saka Dieva Vārds, «un nav otra, kas viņu pieceļ.» (Māc. 4:10) Dievs mums dara zināmu, ka Viņš gaida, lai mēs atrastos ļoti tuvu citiem cilvēkiem: «Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi.» (Rom. 12:10)
Kristus mācīja, ka Viņa garīgā ģimene ir ciešāk savienota nekā asinsradinieki: «Un viņš tiem atbildēja:
«Kas ir mana māte un mani brāļi?» Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: «Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.»» (Marka 3:33-35)
Kā kristieši mēs visi piederam vienai ģimenei; mēs visi esam viena Debesu Tēva bērni ar vienu svētīgu mūžības cerību sirdī. Saitēm, kas mūs saista, ir jābūt ļoti ciešām un maiguma piestrāvotām. Mums jābūt cieši saistītiem arī ar tiem, kuriem vajadzīga mūsu palīdzība. Pazīstu daudz cilvēku, ar kuriem es, protams, neizvēlētos būt saistīts pat draudzē. Manas dabiskās emocionālās tieksmes mani pamudina turēties pa gabalu no viņiem. Ja cilvēki ārpus draudzes piekrīt maniem uzskatiem, ticībai, tradīcijām un nolēmuši pievienoties manai draudzei, man, protams, nav nekādu iebildumu. Tomēr jebkura tālāka saistīšanās ar viņiem man ir nepatīkama nasta. Bet Kristus ir nācis, lai mainītu mūsu dabiskās tieksmes!
Ieskatīsimies dziļāk. Daži no šiem cilvēkiem mums vienkārši rada riebumu. Kas gan notiks ar mani, ja es saistīšos ar cilvēku, kas ir garīgi nevesels? Vai ar kādu, kas mani var apgrūtināt? Ko gan es darīšu, ja šis cilvēks nelietīgi izmantos manu uzticēšanos? Ko gan es iesākšu, ja pieiešu tik tuvu cilvēkiem gan draudzē, gan ārpus tās, ka tie ieraudzīs, kāds es patiesībā esmu, un sapratīs, ka neesmu tāds, kādam, pēc viņu domām, man vajadzēja būt? Vai arī tāds, kā es gribētu, lai viņi par mani domātu?
Kāds ir nosaucis mūsu laiku par «emocionālo ledus laikmetu». Mēs par savu augstāko tikumu atzīstam turēšanos savrup jeb savrupību. Pat draudzē mēs cildinām cilvēku, kas visās situācijās spēj savaldīties un noslēgties sevī.