Mazu grupu veidošanu kā kristiešu darba pamatu ir izdomājis Viņš, kurš nekļūdās. Lielo draudžu locekļiem noteikti ir jāsadalās pa mazākām grupām. Tajās viņiem ir jāstrādā ne tikai draudzes locekļu labā, bet arī neticīgo labā. Viņu vienības saitei ir jābūt nesaraujamai. Viņiem ir jāsanāk kopā mīlestībā un vienprātībā. Viņiem ir vienam otru jāiedrošina, lai veicinātu izaugsmi. Šādā veidā viņi var gūt drosmi un spēku.
Kristiešu draudzes lielā mērā ir ignorējušas šo dievišķo plānu un tā vietā izvēlējušās formālu un stīvu formu. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mīlestības un vienprātības sadraudzība kristiešu kustībās šodien ir tik reti sastopama. Šādu grupu sadraudzības trūkums ir par iemeslu tam, ka sevišķi daudz jaunu cilvēku ir pazaudējuši uzticēšanos draudzei un ir atsvešinājušies. Daži ir stipri pārliecināti, ka viņi nekad draudzē neatradīs sev spēku, kā viņiem trūkst un uz ko viņi bija cerējuši.
Bez tādas grupu sadraudzības, kādu Jēzus radīja starp saviem mācekļiem, mēs nevaram piedzīvot dziļas, spēcīgas un saviļņojošas mīlestības atklāsmi visās dimensijās. Tieši uz to Jēzus norādīja kā uz Viņa sekotāju visredzamāko pazīmi un kā kristīgās kustības virzošo spēku. Nav svarīgi, cik pareiza ir draudzes teoloģija, cik darbīga un aktīva ir tās organizācija, bez šādas mīlestības sadraudzības tai nav nekā.
Jauni piedzīvojumi attīstās tieši kristīgajās grupās. Vīri un sievas, kuri vienmēr ir izjutuši kādu trūkumu, aizvien vairāk un vairāk atrod mīlestību un sadraudzību mazo grupu sanāksmēs.
Kāda sludinātāja sieva raksta: «Kā sludinātāja sievai man tieši šīs grupas ir sniegušas visaizraujošākos piedzīvojumus dzīvē. .. Katrā grupā cilvēku dzīves ir tikušas pārveidotas un sagatavotas Dieva valstībai; mēs vienmēr esam pateikušies Dievam par to, ko Viņš ir darījis un turpina darīt. [..]
Lai būtu mīlestība, ir jābūt kaut kam kopējam, tad iespējams, ka mūsu draudzēs pietrūkst mīlestības tikai tāpēc, ka pietrūkst izdevības līdzdalīt savus pārdzīvojumus un nastas. Tā kā mūsu sirdis paplašinās, uzņemot citu grupas locekļu priekus un bēdas papildus klāt pie mūsu ģimenes un draugu priekiem un bēdām, mēs pārliecināmies, ka mūsu spēja mīlēt tos, kas ir ārpus mūsu sadraudzības grupas, pieaug. [..] Tā kā esam pieraduši grupā runāt par Dieva mīlestību, mums ir arī vieglāk stāstīt par kristieša dzīvesprieku tiem, ar ko satiekamies.» (The Ministry, 1970. gada janvāris, 20., 21. lpp.) Kad draudzē sākas jauns atmodas un atdzimšanas vilnis, šķiet, ka bieži tās iesākums ir novērojams tieši grupu sadraudzībā. Taču tad, kad grupu sadraudzība mazinās, arī atmodas uguns apdziest.
Māceklis Jānis, kurš kristīgās mīlestības dimensiju mācījās tieši no Kristus, rakstīja: «Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība citam ar citu.» (1. Jāņa 1:7)
Ja esam nolēmuši dzīvē īstenot Dieva mīlestību, tad mums tas ir jādara kopā. Šī sadraudzība nozīmē kaut ko daudz vairāk nekā tikai pasēdēt blakus vienā baznīcas solā formālā dievkalpojumā dažas stundas nedēļā! Mūsu draudžu dievkalpojumi vēl aizvien ir formāli tāpēc, ka tā ir ērtāk un izdevīgāk. Neviens nevēlas iesaistīties pārāk dziļi un riskēt. Tāds domāšanas veids ir pilnīgi svešs Bībeles uzskatam par visu ticīgo priesterību, kas paredz ikviena kristieša kalpošanu cits citam. Sastingums un vēss formālisms ir pretējs fanātismam. Bet tie abi ir sātana izdomāti maldi.
Visu nedēļu draudzes locekļiem ir uzticīgi jādara savs misijas darbs. Tad draudzes sapulcē viņi var līdzdalīt savus piedzīvojumus. Tad šādas sapulces būs kā ēdiens izsalkušajam. Tās atnesīs jaunu dzīvību un svaigus spēkus. Kad kristieši saskatīs lielo vajadzību strādāt tā, kā Kristus strādāja citu cilvēku labā, viņu priecīgie ziņojumi būs spēka pilni.
Papildus garīgai kalpošanai ar Vārdu draudzei ir jādod izdevība tiem, kas mīl Dievu, izteikt savu pateicību un pielūgsmi. Ticīgie var tam sekot ar savām lūgšanām un liecību. Ikvienam vajadzētu justies aicinātam palīdzēt, lai kalpošanas darbs kļūtu interesantāks. Vēl vairāk nekā parasta formāla sapulce mums ir vajadzīga domu apmaiņa, ikdienišķas liecības par dzīves piedzīvojumiem un iespēja pateikties Dievam. Šāda veida sapulcēšanās Kristus vārdā stiprinās mūs gaidāmajiem pārbaudījumiem un grūtībām. Mēs nevaram būt kristieši un tajā pašā laikā noslēgties. Ikviens no mums ir visas cilvēces daļa. Ikviena piedzīvojumi būs lielā mērā arī viņa ticības biedru piedzīvojumi. Mēs varam saņemt simtkārtīgas svētības, ja sapulcējamies šāda veida dievkalpojumos. Tāda kopīga sadraudzība darīs mūs bezgala priecīgus. Tad mūsos varēs kvēlot Kristus mīlestība. Mēs visi ilgojamies pēc vienām Debesīm kā mūsu mūžīgajām Mājām. Mēs varam būt visskaistākās un vissaprātīgākās sadraudzības dalībnieki. Mūsu vienotība var būt brīnums uz zemes.
Sadraudzība ar citiem Dieva bērniem — Debesu nonākšana zemes virsū — ir mīlošās žēlastības dāvana. Mūsu Tēvs vēlas, lai mēs būtu šīs atjaunojošās, pārveidojošās, pestījošās mīlestības dalībnieki. Viņš vēlas, lai mēs to piedzīvotu savā dzīvē. Ja šo dāvanu nemeklējam un nelūdzam pēc tās, mēs patiesībā atraidām šo mīlestības piedzīvojumu.
Neļausim tam tā notikt.