«Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits
par citu, ka jūs topat dziedināti!»
Jēk. 5:16
Sēžot kopā ar saviem studiju biedriem pārpildītajā Pacific Garden misijas kapelā tveicīgā Čikāgas vakarā, biju pavisam apmierināts ar savu svētulīgo žēlsirdības pilno attieksmi pret nabadzībā nonākušajiem, kuri atradās šajā telpā. Mēs visi kā jau labi kristīgie semināristi ar kopto ārieni centāmies paust degsmi un savas spējas tulkot Jāņa evaņģēlija grieķu tekstu. Mēs sēdējām kopā vienā rindā — labos uzvalkos un kaklasaitēs, rūpīgi nospodrinātās kurpēs, glīti sasukātiem matiem, un no mums plūda pēcskūšanās losjona un matu tonika aromāts.
Baidīdamies izrādīt savu takta trūkumu, nebūtu atzinis, ka nekad agrāk nebiju redzējis vienuviet kopā tik raibu publiku — tādus nožēlojamus ļaudis. Tie bija ļaudis, kurus reti nākas redzēt, bet kurus var iztēloties, lasot Bībelē par izsalkušo pabarošanu un kailo apģērbšanu. Šeit viņi bija — žūpas, narkomāni, prostitūtas un pat vienkārši klaidoņi.
Neglīta izskata vīrs priekšpusē saburzītā un pārāk platā pelēkā uzvalkā sludināja grūti uztveramā monotonā balsī. Manas domas klaiņoja: būtu gribējis viņam ieteikt uzlabot balss modulāciju; es prātoju, vai kāds jebkad ir veicis kādu zinātnisku pētījumu par misijas kapelas apmeklētājiem — cik no tiem bija ieradušies, lai saņemtu pusdienas.
Manas domas pēkšņi tika pārtrauktas ar negaidītu un gandrīz pārsteidzošu runātāja balss toņa pacēlumu. Viņš lasīja dažus tekstus, kurus acīmredzot gribēja īpaši likt pie sirds klausītājiem. «Mēs visi esam noklīdušas avis,» viņš paziņoja. Paskatījos uz savu tuvāko biedru un saraucu uzacis. Viņš viegli pamāja, piekrizdams manai neizteiktajai domai, ka tieši šis ir vispiemērotākais teksts šai raibajai publikai. «Lai viņiem tiek,» es viņam pačukstēju, «patiesība viņiem neko ļaunu nevar nodarīt.»
«Katrs iet savu ceļu,» turpināja sludinātājs, nostiprinot manus uzskatus par degradējušos sabiedrību ap mums. «Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.» Piemērots teksts.
Kad sludinātājs nolika Bībeli un turpināja iztirzāt šos tekstus, manas domas atkal aizklīda citur.
Pēc svētrunas mūsu grupa, mazliet apskatījusi telpas iekārtojumu, gatavojās doties prom. Izgājuši uz ielas, viens no maniem biedriem sacīja: «Mums teica, ka šī darba daļa tiks atstāta citiem.»
«Domāju, ka mums ir paveicies,» ātri piebildu.
Pārējie piekrītoši pamāja.
Vēlu vakarā atgriezies mājās, apmierināts turpināju savu ierasto ikdienas kārtību, divas stundas veltot savām piezīmēm. Pēc tam pabeidzu vēl kādu ieplānotu darbu un pēc garas darba dienas laimīgs beidzot iekritu gultā. Bet miegs nenāca.
Nezinu, kāpēc tā neizteiksmīgā misijas sludinātāja vārdi nedeva man mieru. «Mēs visi esam noklīdušas avis.» «Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.» Atcerējos, kā viņa ilgais skatiens kavējās pie pēdējā sola, kurā sēdējām mēs, studenti. Viņš sacīja:
«Ikviens, kas šovakar atrodas šajā telpā, ir grēcinieks.» Pārdomāju, cik apmulsis biju, un brīnījos, kāpēc neviens viņam nebija pateicis, ka mēs esam semināristi un esam ieradušies kā viesi. Beidzot es iemigu, bet miera nebija pat miegā.
Turpmākajās dienās misijas sludinātāja vārdi vēl aizvien aizņēma manas domas. Tie apņēmīgi turpināja darboties mana «es» biezajos slāņos līdz laikam, kad pēkšņi un neizbēgami vairs nevarēju izturēt to spiedienu. Beidzot šie vārdi mani nostādīja aci pret aci ar faktu, ko nekad agrāk nebiju pieņēmis: es, Duglass Kūpers, esmu grēcinieks.
Šī pārsteidzošā atklāsme salauza manu lepnumu un pašapmierinātību un ļāva man ieraudzīt sevi tādu, kāds es patiesībā biju — grēcīgs, patmīlīgs, lepns, melīgs, ļauns, nevēlams, nemīlošs un nepacietīgs.
Bēdās un izmisumā es beidzot tiku vests Dieva priekšā ar kaut ko tādu, kā līdz šim, tuvojoties Dievam, man vienmēr trūka: tas bija godīgums. Kad ieraudzīju sevi tādu, kāds es esmu, man nebija izvēles. Varēju tikai nožēlot savu pilnīgo netaisnīgumu un samaitātību.
Tas visu padarīja citādu. Pirms tas notika, man vajadzēja Jēzu tikai pa pusei. Teoloģiski es, protams, labi zināju, ka ar savu paklausību Dieva baušļiem, atbilstību draudzes standartiem un savu kalpošanu Dievam man pienākas pestīšana.
Ar šā brīža kristieša pieredzi zinu, ka biju ļāvis šīm lietām nostāties kā barjerai starp Kristu un mani. Uzskatīju, ka, to visu īstenodams, esmu diezgan labs jauneklis. Man šķita, ka mana uzticība mani paceļ mazliet augstāk par citiem cilvēkiem, kuri nav tik uzticīgi un apzinīgi kā es.
Dievam bija jāņem mani un jāliek man izjust savu samaitātību vairākas reizes. Ar tā sludinātāja vārdiem beidzot saņēmu vēsti, kāds cilvēks patiesībā esmu.
Tagad saprotu, ka neatkarīgi no tā, cik paklausīgs esmu, cik pareiza ir mana ticība un cik liela ir mana upurēšanās kalpošanā, es pats par sevi nekad nebūšu labāks par citiem — vienalga, vai tas ir zaglis, prostitūta vai alkoholiķis. Labais izskats un dārgās drēbes, ko ar lielu pašpārliecību līdz šim biju valkājis, tagad man šķita kā netīras skrandas. Es sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik pedantiski un rūpīgi censtos sevi apģērbt, Dieva vērīgajam skatam aizvien vēl esmu samaitāts grēcinieks.
No tā laika es varēju tikai nožēlot savus grēkus un uzticēties Dieva neizteicamajai mīlestībai uz mani — grēcinieku. Tagad zināju, ka man vajadzīga visa veida piedošana. Tā man ir vajadzīga tikpat ļoti kā «vissliktākajam» cilvēkam pasaulē. Man tāpat ir vajadzīgs Jēzus Kristus kā mans Pestītājs. Varu tikai pilnībā paļauties uz Viņu kā savu Atpircēju, neko vairāk — tāpat kā ļaudis Pacific Garden misijas kapelā. Sapratu, ka nevaru pretendēt uz garīgu pārākumu pār viņiem.
Mēs, kristieši, vienkārši neesam pietiekami pārliecināti par savu grēcīgumu. Mēs pietiekami nenožēlojam savus grēkus.
Atceros, kā pirmo reizi apmeklēju Anonīmo alkoholiķu sapulci. Tur ar sevi iepazīstināja kāds ļoti augsti cienījams mūsu sabiedrības līderis. Nekad neaizmirsīšu viņa satriecošo paziņojumu. «Mans vārds ir Toms,» viņš sacīja, «esmu alkoholiķis.»
Manī viss protestēja pret šādu apgalvojumu. Gribēju izsaukties, ka viņš taču tāds nav. Es gribēju citiem tur stāstīt par viņa labo raksturu. Zināju, ka viņš nav dzēris gadiem ilgi. Un man gribējās viņam teikt, ka viņš nedrīkst sevi tik zemu vērtēt.
Toms turpināja. Mierīgi viņš stāstīja citiem grupas biedriem, ka spēj pārvarēt šo vājību tikai tad, ja ik dienas, ik brīdi turas pie spēcīgās dievišķās rokas. Viņš sacīja, ka pat pēc gadiem ilgas sekmīgas cīņas ar alkoholu viņš nevar uz sevi paļauties, jo viņš pēc dabas bija, ir un vienmēr būs alkoholiķis.
Vēlāk Toms man paskaidroja, ka, tikai godīgi atzīstot savu vājumu citiem, kuri arī cīnās ar šo problēmu, viņš var palīdzēt gan sev, gan citiem šīs Anonīmo alkoholiķu biedrības biedriem panākt uzvaru personīgajā cīņā ar alkoholu.
Kopš tā laika mani bieži atspirdzināja atmiņas par pārsteidzošo godīgumu un atklātību, kas patiesi valdīja tajā sanāksmē. Jutu vienreizēju vienotības un sadraudzības garu starp vīriem un sievām, kas kopīgi nekautrējoties pārsprieda savu stāvokli un savas vajadzības. Lepnumam, egoismam un tieksmei izlikties acīmredzot nebija vietas gaisotnē, kur atskanēja šāda veida paziņojumi: «Es esmu alkoholiķis.»
Zināju, ka mūsu pilsētā daudzu cilvēku dzīves ir mainījušās tieši šīs grupas darbības ietekmē. Pazinu daudzus cilvēkus, kuri līdzīgi Tomam bija šajā biedrībā, nevis lai saņemtu palīdzību tieši sev, bet sniegtu to citiem. Ar savu piedzīvojumu līdzdalīšanu, ar savu godīgumu un ar savu ieinteresētību viņi sniedza palīdzīgu roku saviem līdzcīnītājiem dzīvē.
Kāda gan būtu draudzes sapulce, ja pieceltos sludinātājs un sacītu: «Mans vārds ir Toms. Es esmu grēcinieks.»
Tradicionāls kristiešu dievkalpojums sastāv no dziedāšanas, lūgšanām un sludināšanas. Tas viss ir vajadzīgs. Bet vai jūs kādreiz esat apmeklējis kristiešu sanāksmi, kurā tiktu atlicināts laiks un radīta atbilstoša gaisotne grēku nožēlai? Ja tomēr esat tādā bijis, vai ievērojāt, cik daudz dalībnieku drudžaini kabatās meklēja savas automašīnas atslēgas, lai ātrāk atstātu šo dievkalpojumu? Šādas sanāksmes nav ierastas un patīkamas. Tomēr Bībelē rakstīts, kā pirms daudziem gadsimtiem, tā arī tagad: «Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti!» (Jēk. 5:16)
Nožēla kaut ko maksā. Tā sākas tikai tur, kur pašlepnums un paša «es» tiek pilnīgi aprakts un kur cilvēkam ir jānomirst sev.
Nožēla ir sāpīga. Tā izgriež iemīļotus grēkus no miesas gabalu pa gabalam.
Bet vai tam ir jānotiek tik grūti? Nožēla iznīcina lepnumu. Bet mirušam cilvēkam nav lepnuma. Un kristieši ir miruši sev.
Dievs ir paredzējis grēku nožēlu kristietim kā dzīvesveidu. Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu pastāvīgas nožēlas apziņā Viņa priekšā un, ja vajadzīgs, arī citu cilvēku priekšā. Tas ir vienīgais ceļš, kā iegūt Dieva vienmēr pieejamo un mums vajadzīgo piedošanu. Grēcinieki, kādi mēs visi esam, nevar bez tās iztikt pat nevienu minūti. Dievs nevar mums piedot, ja mēs šo piedošanas vajadzību nepieņemam. Mēs nevaram pieņemt piedošanu, ja vispirms nenožēlojam.
Dzīvot pastāvīgā nožēlas apziņā ir nepieciešams, lai mums būtu mīlestības attiecības ar Dievu. Līdzīgi tas ir nepieciešams arī mūsu mīlestības attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tāpat kā ar mūsu grēku nožēlu Dieva priekšā iegūstam Viņa piedošanu, līdzīgi ar savu pārkāpumu nožēlu cilvēku priekšā mēs iegūstam viņu piedošanu.
Jūsu nožēlas lūgšana nevar būt ierobežota tikai ar nožēlu par desmit dolāru nozagšanu tīspadsmit gadu vecumā vai par kādu vakar izsacītu asu vārdu savam brālim. Kaut gan arī tas ir svarīgi, tomēr patiesā nožēlā jums ir jāsaka kaut kas vairāk. Jums ir jāatzīst, ka pēc dabas esat grēcinieks, vienmēr noskaņots uz grēku, un attaisnošanu varat iegūt vienīgi, ik brīdi apzinoties savu atkarību no Kristus.
Mūsu grēku nožēlas būtība vienam pret otru ir vēlme atzīt savu grēka slimību pilnā apjomā. To atceroties, nožēla iegūst pavisam jaunu jēgu mūsu dievkalpošanā un savstarpējās attiecībās. Kristietim nav jāizsūdz un jānožēlo citu cilvēku priekšā kādi grēki, ko viņš izdarījis pagātnē un kas uz tiem neattiecas. Informācija par tiem citiem cilvēkiem nedod nekādu labumu. Tieši pretēji — tas var tikai kaitēt.