Tomēr cilvēkam ir jānožēlo savas patmīlīgās tieksmes, apklusinātā sirdsapziņa, mīlestības trūkums. Tādā nožēlā viņš var meklēt atvieglojumu, atbalstu, brīvību un uzvaru tikai pie Dieva. Viņš var arī savus ticības biedrus informēt par savām dziļākajām vajadzībām, lai saņemtu dziedinošu palīdzību un vienotos īpašās lūgšanās. Tāds ir Dieva uzskats par atklātu nožēlu kristīgas sadraudzības pulkā.
Bez grēku nožēlas tikai Dieva priekšā un atklātas nožēlas ticības biedru vidū vēl ir nožēla vienam pret otru. Jēzus domāja tieši par šo nožēlu, kad sacīja: «Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu.» (Mat. 5:23, 24)
Ar to Viņš norādīja, ka upurēšana Dievam ir bezjēdzīga, kamēr mums nav nokārtotas attiecības ar cilvēkiem. Dieva norādītais veids kristietim, kā šīs attiecības nokārtot, ir grēku nožēla vienam pret otru. Tas atjauno un nokārto attiecības. Līdz ar to garīgā dzīve atkal var attīstīties tālāk.
Dievs piešķir grēku nožēlai tik augstu garīgu vērtību, jo Viņš to ir paredzējis mums kā mūsu dievkalpošanas neatņemamu sastāvdaļu. Viņš mums nav devis izvēli — ja gribi, nožēlo, ja nē, tad vari iztikt arī bez tās. Tieši tāpat kā Bībele pavēl kristiešiem lūgt, liecināt, studēt Dieva Vārdu, tā pavēl arī nožēlot. «Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti!» Nožēlai jābūt mūsu dzīves sastāvdaļai, ja vēlamies saņemt garīgu, fizisku un prāta dziedināšanu. Dziedināšana ir atkarīga no nožēlas veikšanas.
Vai varētu būt, ka iemesls tik niecīgam garīgas, emocionālas un pat fiziskas dziedināšanas spēkam draudzē šodien ir nožēlas trūkums? Vai var būt, ka esam radījuši draudzē tādu gaisotni, kur atklātība un godīgums patiesībā tiek noslāpēts?
«Lielākā daļa cilvēku,» reiz rakstīja Toro, «dzīvo, pastāvīgi apspiežot savu īsto dabu.» Tas attiecas uz daudziem ļaudīm šodienas pasaulē — gan mentāli, gan garīgi, gan draudzē, gan ārpus tās. Ja mēs nebeigsim spēlēt svētulīgu teātri, ja nesāksim godīgi runāt par saviem patiesajiem apstākļiem un vajadzībām, ja nesāksim nožēlot savus pārkāpumus viens otram, kā Dievs to vēlas, mēs reti gūsim uzvaras.
Mums nav jāsaspringst attiecībā uz nožēlas ideju kā tādu. Mums nav par to jādomā kā par kaut ko sevišķi uzbudinošu vai saviļņojošu, kā par dvēseli atvieglojošu liecību attiecībā uz kādiem zemiskiem notikumiem, kurus vēlāk mums būs ļoti nepatīkami pieminēt.
Nožēlai ir trīs līmeņi. Ir grēki, kuri mums nožēlā jānes tikai Dieva priekšā. Ir tādi grēki, kuri jānožēlo to cilvēku priekšā, kuriem esam nodarījuši pāri. Un ir kādi publiski zināmi pārkāpumi, kuri attiecas uz sabiedrību. Tie ir jānožēlo publiski.
Viens no pārpratumu un vilcināšanās iemesliem attiecībā uz nožēlu var būt tas, ka tā ir vienīgā prasība kristiešu garīgajā dzīvē, kurai nav Jēzus atstātā piemēra.
Mums ir Kristus piemērs lūgšanai, kārdinājumu atvairīšanai, piedošanai, dziedinošas labošanas piedāvāšanai un nemīlamā mīlēšanai. Bet nav grēku nožēlas piemēra. Jēzus nekad nav grēkojis. Lai gan mēs varam sekot Meistara piemēram godīgumā, atklātībā un brīvībā, kādā Jēzus atzina savas vajadzības un vājumu. Kaut gan Jēzus bija šķīsts un bez grēka, tomēr Viņš dzīvoja pastāvīgā nožēlā. Kā gan mēs, grēcinieki, varam uzdrošināties nedzīvot šādā nožēlas attieksmē?
Jēzus brīvi runāja par gandrīz nepārvaramiem kārdinājumiem un grūtībām, kas Viņam bija jāpiedzīvo tajā briesmīgajā naktī Getzemenes dārzā — ar visas pasaules grēku nastu plecos, zem kuras Viņš sabruka. Kristus nožēloja savu vājumu un ievainojamību. Viņa paša vajadzības izjūta pienāca tik tuvu, ka nomāca Viņa garu. Tā bija tik stipra, ka Viņš lūdzās pēc savu tuvāko mācekļu atbalsta. «Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties. Viņš tiem sacīja: «Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!»» (Mat. 26:37, 38) Jēzus juta tādas bailes, vājumu un spēka izsīkumu milzīgā uzdevuma priekšā, ka, būdams godīgs gan pret saviem sekotājiem, gan pret Debesu Tēvu, lūdza savu Tēvu atbrīvot Viņu no šīs šausmīgās nastas, ja tas iespējams, lai Viņam tas nebūtu jāizcieš.
Jēzus neaizmirstami pierādīja, ka nožēlas dimensija sniedzas pāri vienkāršai grēku un kļūdu atzīšanai Dieva un citu cilvēku priekšā. Viņa dzīve atklāja, ka grēku nožēlas principi iekļauj pilnīgu atklātību pret Dievu un citiem cilvēkiem attiecībā uz savu vājumu un vajadzību atrasties pastāvīgā atkarībā no Dieva.
Dievs ienīst izlikšanos. Hananja un Safīra izlikās par uzticamiem pirmkristiešu draudzes locekļiem. Ārēji reliģiozi, pareizi cilvēki, kuru morāli un godīgumu, iespējams, nekad nebija pārbaudījuši viņu draudzes locekļi, mēģināja pievilt un aplaupīt Dievu. Viņi samaksāja ar savu dzīvību — cenu, kādu Dievs prasa par izlikšanos. Jēzus līdz sirds dziļumiem bija noskumis par farizeju liekulību un meliem piesātināto dzīvi. Viņš tiem adresēja visbargākos rājienus un publiski atklāja viņu iekšējo samaitātību. Tomēr Viņš tā rīkojās tikai bezgalīgas mīlestības vadīts.
Kalna svētrunā Kristus mācīja, ka nevienā, kurš cenšas izlikties par to, kas nav, un kura vārdi neatklāj tā īstās jūtas, nav patiesības. Visam, ko kristietis dara, ir jābūt tik skaidram un caurspīdīgam kā saules gaismai.
Tomēr tikai Dieva žēlastības spēkā mēs varam dzīvot bez izlikšanās būt labākiem vai tādiem, kādi patiesībā neesam, un tā šajā pasaulē atklāt Dieva mīlestību.
Viens no grūtākajiem izaicinājumiem, kādus Jēzus piedzīvoja, bija pārliecināt cilvēkus būt patiesiem pret sevi. Pie daudziem Viņam nebija nekādu sekmju. Šie ļaudis nekad nenožēloja savus grēkus. Ļoti skumji, bet viņi nekad neapzinājās savu vajadzību pēc Viņa kā Pestītāja. Tomēr pie citiem Jēzum bija panākumi, un tie kļuva par Viņa sekotājiem.
Cik daudzi šodien pazaudē visu tikai tāpēc, ka baidās godīgi atzīt patiesību par sevi un savām reālajām vajadzībām!
Īpaši traģiski ir apzināties, ka iemesls, kāpēc daudzi kavējas, ir viņu dziļā vēlēšanās iegūt tieši to, kā viņiem visvairāk pietrūkst, — mīlestību un atzīšanu. Baidīdamies, ka, atklājot savu patieso būtību citiem cilvēkiem, viņi tiks atraidīti, tie neuztic sevi nevienam, pat ne Dievam.
Mums, kristiešiem, vajadzētu redzēt savu paštaisnību un izlikšanos tādu, kāda tā ir patiesībā — kā nepareizu tiekšanos pēc mīlestības un atzinības. Lielākā daļa cilvēku ilgojas pēc mīlestības tik izmisīgi, ka gatavi darīt visu, lai tikai to iegūtu, pat izliekoties par tādiem, kādi viņi patiesībā nemaz nav, izliekoties par labākiem, uzticamākiem, laipnākiem. Viņi izliekas gan citu cilvēku priekšā, gan Dieva, gan pat savā priekšā.
Kad mēs ar jums ielūkojamies citos cilvēkos caur šādu fasādi, mums ir vajadzīga Dieva žēlastība, lai nekļūtu pārāk nikni un dusmās nemēģinātu norādīt uz krāpšanu. Tā vietā mums jāparāda mīlestība un pieņemšana tā, lai šie cilvēki justos brīvi atklāt savu patieso būtību.
Jums kā kristietim ir milzīgas priekšrocības, lai kļūtu atklāts un godīgs. Jums ir pārliecība, ka Dievs jūs pieņems tieši tādu, kāds esat. Cik viegli tad ir būt patiesam attiecībā uz sevi un citiem. Šī brīvība būt patiesam attiecībā uz sevi ir viena no visskaistākajām dāvanām, kādas Dievs jums dod. Jums nav jāuzceļ sevi uz paaugstinājuma, nav jācīnās, lai citi par jums domātu kaut ko tādu, kāds patiesībā neesat, jo tikai Kristū jūs esat tāds, kādam jums jābūt.
Cilvēks, kurš nevar atzīt patiesību par sevi, ir bezcerīgs vergs, iekalts savu melu važās. Nav nekāds brīnums, ka Bībelē teikts: nožēla sniedz dziedināšanu! Kad cilvēks nožēlo Dieva priekšā, viņš piedzīvo Dieva mīlestības un piedošanas atvieglojumu, — viņš kļūst patiesi brīvs un pieaug savās attiecībās ar Dievu. Kad cilvēks var būt patiess par sevi sabiedrības priekšā un patiesā nožēlā atzīt savas vajadzības, viņam ir drošs pamats dziedināšanas saņemšanai un attiecību nostiprināšanai ar cilvēkiem.
Spēja būt patiesam attiecībā uz sevi ir nepieciešama jebkurās attiecībās. Abpusēja grēku nožēla, uzticēšanās un vajadzību līdzdalīšana satuvina cilvēkus. Atklātība rada gaisotni, kurā var darboties Dieva Gars, tuvinot cilvēkus vienu otram un Dievam. Nožēla vienmēr ir bijusi atmodas daļa, ikviena nozīmīga pagrieziena, katra progresa daļa kristieša dzīvē.
Ikvienu cilvēcīgu attiecību likums, ko uzstādījis pats Radītājs, ir — kristieša godīgums un grēku nožēla, kas automātiski rada mīlestību, tuvību, vienotību un sadraudzību. Nebūt patiesam un atklātam nozīmē arī nemīlēt.
Apustulis Pāvils ir kristiešu vadoņu piemērs, jo viņa dzīve bija atklāta un skaidra. Pāvils nepūlējās apslēpt savas personīgās problēmas un vājumu. Pāvils, visizglītotākais Jaunās Derības rakstnieks, vislabākais teologs, visveiksmīgākais misionārs un evaņģēlists, bija pietiekami pazemīgs un atklāts, lai vēstulē savam jaunākajam palīgam sludinātājam Timotejam rakstītu, «ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es». (1. Tim. 1:15)
Ja pasaule redzēs pilnīgu godīgumu starp kristiešiem, tad daudzi vēlēsies šādu dziedinošu un atjaunojošu sadraudzību. Pēc tā šodien cilvēki ilgojas gan draudzē, gan ārpus tās. Daudzi ir noguruši no spēlīšu spēlēšanas. Viņi ilgojas atrast tādu vietu, kur varētu droši justies tādi, kādi tie ir.
Vai draudzei nebūtu jābūt par šādas mīlošas draudzības citadeli? Vai cilvēkiem jāiet uz bāriem vai grupu terapijas seansiem, lai to atrastu? Vai draudzei, svētītai ar Gara augļa īpašībām, nebūtu jākļūst par šādu vietu? Vai draudzei nevajadzētu būt slavenai ar savu sadraudzību? Vai tai nevajadzētu būt bākai, kas ved ārā nomaldījušos no tumsas gaismā? Par to, kas ved sadraudzībā ar Jēzu Kristu? Kas ved Debesu atmosfērā zemes virsū? Par vienīgo vietu, kas piepilda vientuļo tukšās sirdis?
Bez atklātības, satriekta gara un grēku nožēlas draudze nevar iesaistīt grēciniekus savā draudzē, faktiski tā pat nedrīkst sludināt evaņģēliju.
Atdzimšanā, atjaunošanā, evaņģelizācijā, liecināšanā, draudzībā un sadraudzībā draudzē vissvarīgākā vieta ir grēku nožēlai.
Bībelē ir atkārtoti uzsvērts: jo lielāka garīga personība ir cilvēks, jo lielāka ir viņa nožēla. Rakstos mēs bieži atrodam ticības gigantu grēkus, kļūdas un vājumu. Mēs lasām par viņu nožēlu Dieva, laikabiedru un arī mūsu priekšā. Šīs krišanas ir tikpat skaidri un regulāri reģistrētas kā viņu uzvaras Dieva vadībā. Ādams, Mozus, Dāvids, Elija, Jona, Jesaja, Jānis, Pēteris, Pāvils un daudzi citi ir atstājuši savu cīņu ierakstus. Viņu satriektība un grēku nožēla nes dziedināšanu daudzu cilvēku dzīvē.