Tas nenozīmē, ka mums būtu jāmeklē un jāvajā aizskartais cilvēks ar Bībeles tekstu virkni. Tas nozīmē, ka mūsu mīlestības vēstij, kas labo kādas personas uzvedību vai ticību, jābūt pamatotai tikai Dieva Vārdā. Mums ir jānes tikai tā vēsts, ko satur Bībele. Citādi mūsu darbībai nav nekādas jēgas. Pārāk bieži mēs ejam pie otra cilvēka ar saviem uzskatiem un spriedumiem par viņu. Šādi mūsu ieteikumi būtībā ir svētulīgs veids, kā izteikt savu ļaunumu un vēlēšanos, lai cilvēks izmainītos un pieņemtu mūsu iedomāto standartu, nevis to, ko prasa Dieva Vārds. Mūsu uzdevums nav padarīt ļaudis mums pieņemamus. Mūsu priekštiesība ir palīdzēt viņiem pieaugt tādā veidā, lai viņi kļūtu par Debesu valstības pilsoņiem.
Kad Bībelē tiek runāts par labojošo kalpošanu, tiek parādīts, ka tai jābūt centrētai Dieva Vārdā. «Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā.» (Kol. 3:16) «Sludini Dieva vārdu, esi gatavs to darīt gan laikā, gan nelaikā, atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu.» (2. Tim. 4:2) Nekur nav attaisnojama tāda aizrādījuma vai padoma došana, kas neatbilst skaidrajiem Dieva Vārda likumiem, principiem un vadošiem norādījumiem.
Otrais dziedinošas labošanas likums, kuru atrodam Meistara dzīvē, ir: darīt šo darbu bez mazākā izņēmuma patiesā kristieša mīlestībā. Tas nozīmē runāt
«patiesību mīlestībā». (Efes. 4:15) Jēzus sekmīgi pasniedza patiesību ļaudīm, kaut arī šķita, ka tā varētu traucēt Dieva mīlestības izpausmei. Jēzus neapslāpēja nevienu patiesības vārdu. Bet Viņš vienmēr izteica patiesību mīlestībā smalkjūtīgi, līdzjūtīgi un laipni. Viņš nekad nebija nepieklājīgs un nesavaldīgs. Viņš nekad nevajadzīgi neizteica nevienu bargu vai asu vārdu. Viņš nekad nedarīja nevajadzīgas sāpes. Viņš neaizskāra un nenotiesāja cilvēciskās vājības. Viņš runāja tikai patiesību. Bet Viņš to darīja tikai mīlestībā. Viņš atmaskoja neīstu svētulīgumu, ticības trūkumu un samaitātību. Bet tad, kad Viņš izteica visbargākos rājienus, asaras bija Viņa balsī.
Jēzus mūs aicina dzīvot Dieva mīlestībā šajā pasaulē tā, kā Viņš to darīja — maigi un tomēr spēcīgi — un tikai lai dziedinātu citus. Kāds ir sacījis, ka godīgums bez mīlestības ir brutalitāte; bet mīlestība bez godīguma ir sentimentalitāte. Kristieši zina, ka patiesa mīlestība ietver godīgumu, savukārt kristieša godīgums ietver mīlestību. «Kritikai līdzīgi kā lietum,» rakstījis Frenks Klārks (Frank Clark), «ir jābūt tik maigai, lai veicinātu cilvēka augšanu, neizpostot tā saknes.»
Cilvēcīgi, protams, mēs nespējam sekmīgi saskaņot patiesību ar mīlestību. Jūs un es to nespējam, tāpat kā nespējam nopelnīt savu pestīšanu, pareizi mīlēt sevi, mīlēt nemīlamo un piedot, kad nav iespējams piedot. Tas ir pāri mūsu iespējām. Tomēr «jūs nebūsiet tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars jūsos runās». (Mat. 10:20)
Kad atļaujam Svētajam Garam sevi izmantot, kad labprāt uzņemamies risku izpildīt šo svarīgo un smalko Dieva uzdevumu, citkārt nepieejamas dzīves var tikt atvērtas Debesu Tēva taisnībai un var tikt iegūtas izšķirošas uzvaras Dieva valstības lietās, kas citkārt nekad nenotiktu. Pirmās asās sāpes un dusmas, kas bieži pavada šo darbu, var būt kā dzemdību sāpes, kā jaunās dzīvības priekšvēstnesis, kā jaunpiedzimšana Kristū! Mīlestība un patiesība savienosies, lai izdarītu vajadzīgo griezienu. Bet tas tiks darīts tikai ar vienu mērķi — dziedināt un glābt.
Daži runā «mīlestībā», bet baidās sacīt patiesību. Viņu vārdiem nav nozīmes. Citi saka «patiesību», bet ne mīlestībā. Viņu vārdi iznīcina. Bet Dieva žēlastības spēkā mēs varam teikt patiesību mīlestībā.
Kad mēs to darīsim, notiks brīnumi.