Lidmašīnu pilotiem ir jānokārto eksāmens, kas aviācijas nozarē tiek saukts par kvalifikācijas pārbaudi. Regulāri pilotam ir jāparāda savas spējas kvalificēta lidotāja klātbūtnē. Pieredzējis instruktors izsaka savu kritiku un dod padomu, kā sarežģītas darbības izpildīt labāk un drošāk. Lidotāji šādus «pārbaudes lidojumus» atzīst par ļoti noderīgiem, kas palīdz panākt lielāku drošību un profesionalitāti.
Arī kristietim garīgs «pārbaudes lidojums», kuru vada cilvēki, kas patiešām ir ieinteresēti, šad un tad būtu noderīgs. Mīlestībā un žēlastībā tas patiešām uzlabotu viņa attieksmi pret Dievu un citiem cilvēkiem.
Daiļrunīgā sludinātāja Apolla pieaugšanai Dievs izmantoja Akila un Priskillas labojošo mīlestības kalpošanu. Kaut gan Apolls bija «labs Rakstu pazinējs», brīnišķīgi atklāja evaņģēlija patiesības klausītājiem Efesā un nebija neko nepareizu darījis, viņam bija vajadzīga jauna gaisma. Abi pazemīgie un neizglītotie laji, vienkārši telšu taisītāji, veica ļoti vērtīgu pakalpojumu Dieva darbā: tie, paaicinājuši Apollu sāņus, norādīja viņam uz nopietniem trūkumiem viņa sludināšanā.
Lielais sludinātājs pozitīvi uztvēra viņu kritiku! Ar to viņš piedzīvoja garīgu pieaugšanu! To mēs varam secināt, redzot, kā viņa sludināšana mainījās un kā vairojās svētības. (Sk. Ap. d. 18:24-28.) No tā mēs redzam, ka dziedinošs labošanas darbs izplatās tāpat kā apļveida viļņi, kad gludā ūdens virsmā iemet akmentiņu. Tas ietekmē daudzu dzīves, kas tieši saistītas ar šo labojošās kalpošanas saņēmēju.
«Kritika, ko piedāvā Dieva Gara vadībā un izjūtot patiesu nepieciešamību, ir viens no visgrūtākajiem un vērtīgākajiem kalpošanas darbiem,» raksta Kenets S. Raundhills. (Kenneth S. Roundhill, Christianity Today, 1972. gada 7. janvāris, 8. lpp.)
Viņš arī atzīmē, ka apustuļa Pāvila dzīvē var atrast ļoti daudz piemēru, kur tas izteicis kritiku mīlestībā, un tas liecina, cik ļoti viņš dzīvoja līdzi citu cilvēku vajadzībām.
«Viņš publiski norāja Pēteri Antiohijas draudzes priekšā par viņa atkāpšanos no evaņģēlija patiesības, nebaidoties no sabiedrības uzskatiem un tā atstājot sliktu iespaidu uz citiem. .. Tas bija publisks pārkāpums, un tāpēc to arī vajadzēja publiski atklāt un nosodīt (Gal. 2:11-14). Tas, ka Pēteris to neņēma ļaunā, ir redzams no viņa vēlākās piezīmes par Pāvilu viņa otrajā vēstulē (2. Pēt. 3:15). Marks ļoti asi izjuta Pāvila morālo nosodījumu, ka viņš bija atkāpies Pamfīlijā (Ap. d. 15:36-40). Varbūt tieši šī rājiena dēļ vēlāk Marks kļuva par ļoti derīgu darba biedru (2. Tim. 4:11). Mīlestība, kura ir vērsta uz tuvākā visaugstāko kalpošanas spēju atraisīšanu, dažreiz griež kā ķirurga skalpelis.»
Bez šaubām, šī «griešana», kā norāda Raundhills, daudzus attur īstenot kristīgi dziedinošo mīlestības kalpošanu. Tā tas bija ar to iepriekš minēto hipotētisko ārstu, kurš izvairījās veikt dzīvībai nepieciešamo operāciju, baidīdamies nodarīt sāpes savam slimniekam! Arī mēs nevēlamies sāpināt otru cilvēku.
Pat bezbailīgais Pāvils izteica savas bažas par to, ka konstruktīvā kritika, uz kuru viņu vadīja Gars, var būt pārāk barga. Pāvils pēc tam, kad bija nosūtījis vēstuli korintiešiem, baidījās, ka, gribēdams palīdzēt, viņš varētu būt iegriezis pārāk dziļi draudzes miesā. Viņš baidījās, ka Korintas ticīgie varētu vēl vairāk atsvešināties. Brīžiem viņš pat vēlējās atsaukt savus vārdus. Pāvils zināja, ka draudze ir sašķēlusies; tur, kur viņš gaidīja līdzjūtību un atbalstu, viņš saņēma nepateicību un nodevību. Viņš apzinājās to sapulču briesmas, kurās tika aizmirsts grēks, tādēļ izjuta dziļu pienākumu parādīt viņiem Kunga nosodījumu par viņu grēkiem. Tajā pašā laikā viņš baidījās, ka varētu būt pārāk bargs.
Apustulis gāja pat tik tālu, ka atklāja korintiešiem savus iekšējos pārdzīvojumus, cenšoties palīdzēt viņiem saprast, ka viņa rīcības motīvs ir dziļa mīlestība pret korintiešiem. Viņa sauciens, kas atbalsojas cauri gadsimtiem, patiesībā ir ikviena cilvēka sirds kliedziens, kas uzdrīkstas darīt šo īpašo Dieva darbu — šo sāpīgo, pat mokošo kalpošanu — piedāvāt cilvēkiem dziedinošo labošanu. «Jo no sāpju un līdzjūtības pilnas sirds lejot rūgtas asaras, es rakstīju jums ne jau tādēļ, lai jūs apbēdinātu, bet gan lai jūs sajustu mīlestību, kas manī ir tādā pārpilnībā uz jums.» (2. Kor. 2:4)
Kamēr lielais Dieva vīrs sāpēs raud, zinot, ka tiks ievainots, viņš drosmīgi neatkāpjas no sava ceļa. Viņu iedrošina apziņa, ka piedāvājums laboties, kura izteikšana viņam pašam tik daudz maksā, beigu beigās vainagosies bagātīgā dziedinošas mīlestības izpausmē. Pāvils dara to, kas viņam jādara, neraugoties uz nepatiku, jo viņa mīlestība uz cilvēkiem meklē visaugstāko labumu viņu labā. Nav svarīgi, cik tas maksā vai sāp viņam pašam un citiem.
Arī mums ir jāatzīst izpaustas mīlestības labojošā funkcija. Pāvils, cenšoties labot stāvokli, sacīja: «Lai jūs sajustu mīlestību, kas manī ir tādā pārpilnībā uz jums.» Mums, kas vēlas dzīvot Dieva mīlestībā, arī ir jāsaskata šīs mīlestības lielais potenciāls. Kad mēs to sapratīsim, vairs nebūs nekādas lejupslīdes.
Tomēr, tāpat kā citi kalpošanas pienākumi, arī šis darbs nekad nebūs viegli paveicams. Bet mēs apzināsimies tā nepieciešamību gan citu cilvēku, gan savai pašu garīgajai izaugsmei. Bībelē izteikta gan līdzjūtība, gan aicinājums ar vārdiem: «Neviena pārmācība, kad to saņem, nešķiet prieks, bet gan bēdas [gan devējam, gan saņēmējam], tikai vēlāk tiem, kas tajā vingrināti, tā rada taisnības miera augļus.» (Ebr. 12:11)
Pirms daudziem gadiem Dievs deva pavēli kādam jauneklim piedāvāt dziedinošo labošanu ne tikai vienam cilvēkam, bet veselai tautai: «Sauc pilnā rīklē, netaupies!» Viņš sacīja Jesajam. «Cel savu balsi kā ragu! Stāsti manai tautai par tās pārkāpumiem un Jēkaba namam par viņa grēkiem!» (Jes. 58:1) Dieva tautas liktenis, Dieva plāna liktenis šai pasaulei toreiz atradās pie kauna staba. Tas tā ir vēl joprojām.
Bērni patiesībā izjūt zaudējumu, ja viņu vecāki viņiem neaizrāda. Lielākā daļa jauniešu mīlestības disciplīnu pieņem. Tas ir pārliecinošs pierādījums arī bērnam, kurš zemapziņā jūt, ka viņu mīl un par viņu rūpējas. Pat pusaudži, kā apgalvo uzvedības eksperti, vēlas, lai viņiem norādītu uz viņu kļūdām. Viņi grib, lai vecāki viņiem aizrādītu, kad viņi maldās, kaut gan tajā pašā laikā viņi izrāda arī nepatiku pret aizrādījumu.
Vai varētu būt arī tā, ka daudzi, kas kļūdās pret saviem līdzcilvēkiem, paši pret sevi vai Dievu, patiesībā zemapziņā vēlas, lai kāds par viņiem parūpētos tik daudz, ka piedāvātu tiem šo dziedinošo labošanu? Vai varētu būt, ka daudzi jūt, ka ir līdzekļi viņu labošanai, pieaugšanai un dziedināšanai?
Gandrīz tikpat noteikti kā ir vajadzīga ieinteresēta kristieša kalpošana apbēdinātā mierināšanai, tikpat vērtīgs Dieva darbs šajā pasaulē ir apmierinātā apbēdināšana!
Jēzus, protams, bija labojošās kalpošanas Meistars. Viņš paņēma cilvēka grēku un rīkojās tā, ka pārvērta šo grēku par pakāpienu ceļā uz Debesu valstību. Viņš asi nosodīja melošanu, laulības pārkāpšanu, dusmas, lepnību, un tieši šī asā nostāja bieži veda cilvēku tuvāk Dievam. Jēzus sastapās ar daudz ērkšķiem, bet vienmēr centās tos pārvērst goda vainagā!
Nikodēms, pedantisks un rūpīgs cilvēks savā reliģijas un bauslības ievērošanā, ievērojams tā laika garīgais vadonis ar nevainojami tīru raksturu sarunā ar Jēzu izjuta Gara zobenu. Jēzus uzdrīkstējās viņam pateikt satriecošo patiesību, ka viņš, Nikodēms, pestīšanas jomā nav apguvis pat pirmo soli!
Jēzus sastapās ar jaunu, bagātu rakstu mācītāju un ar dažiem labi izmeklētiem vārdiem vērsās tieši pie viņa sirdsapziņas, pamudinādams jauno cilvēku pirmo reizi mūžā godīgi ieskatīties sevī. Ja Kristus nekļūdīgais izaicinājums tiktu pieņemts, tas būtu izmainījis viņa dzīvi līdz pašiem pamatiem. Diemžēl viņš noraidīja šo labošanas darbu. Tomēr ievērosim, ka šī noraidīšana neatturēja Jēzu arī turpmāk izplatīt savas mīlestības vēsti.
Varēja gaidīt, ka sieviete pie akas noraida Jēzu. Viņš varēja viņu izbiedēt un samulsināt daudz vairāk nekā jauno rakstu mācītāju. Lielākā daļa cilvēku Viņa strupo pieeju uzskatītu par nekaunīgu. Tomēr sevišķā jūtīgumā pret cilvēkiem Jēzus juta, ka šī vientuļā un vainas nomāktā sieviete ilgojas pēc kaut kā labāka. Viņa tiešā konfrontācija ne tikai pārsteidzoši izmainīja viņas dzīvi, bet arī ieviesa pilnīgas pārmaiņas visā pilsētā! Teikt kādai sievietei, ka viņa ir laulības pārkāpēja, ir ļoti neierasts veids, kā sākt sludināt evaņģēlija vēsti visā pilsētā. Tomēr tas ir lielisks piemērs tam, cik daudz brīnuma elementu slēpjas dziedinošās mīlestības kalpošanā.
Jēzus attieksme pret farizejiem arī sniedz mums mācību. Acīs teiktie rājieni, ko Viņš bez izvairīšanās tiem adresēja, ir visstiprākie un visnosodošākie, kādus jebkad cilvēks ir saņēmis. Jūdiem bez cūkas nekas cits nebija tik pretīgs kā čūska. Jēzus tomēr nevilcinājās daudzus viņu reliģijas vadoņus iedalīt tieši čūsku kategorijā. Tas tika darīts viņu klātbūtnē. Viņš arī tiem pateica, ka viņi ir liekuļi, kuri iekšēji viscaur ir sapuvuši. Vienīgais dokuments, ko Jēzus savā dzīves laikā ir rakstījis, ir farizeju grēku saraksts. To Viņš pats ar savu pirkstu skaidri ierakstīja Jeruzalemes ielas smiltīs!
Satriekti un sadusmoti par atklāto grēku uzrādīšanu daži no viņiem kļuva gluži traki, cenšoties Jēzu iznīcināt. Citi, laiku pa laikam izjuzdami vainas apziņu, bija satriekti un aizvainoti Viņa caururbjošo vārdu dēļ. Dažos gadījumos Jēzus nepatīkamais aizrādījums atvēra viņu dvēseles iekšējo dzīvi tā, ka Svētais Gars varēja ieiet un veikt savu darbu. Daudzi farizeji, saņēmuši bargu Jēzus kritiku, pēc Viņa Debesbraukšanas kļuva par uzticīgiem Viņa sekotājiem.
No Kristus labojošās kalpošanas mēs varam mācīties tos vitāli svarīgos principus, kam jāvada mūsu centieni nest dziedināšanu, pieaugšanu un glābšanu citiem cilvēkiem. Ja mēs tiem sekosim, tad šie vadmotīvi garantē tikai labus rezultātus visos gadījumos, kad Dievs mūs aicina ar aizrādījumu iejaukties citu cilvēku dzīvēs. Pirmais dziedinošās labošanas likums, kuru iegūstam no Meistara dzīves un kas mums ir labi jāsaprot, ir izsakāms šādos vārdos: Dieva patiesība pati par sevi ir uzbrūkoša, un tā pati var izdarīt nepieciešamo cirtienu cilvēkam, kam nav šīs patiesības. Patiesība ir pietiekami asa, lai dziļi iedurtu. Citi līdzekļi ir pārāk truli un var būt pārāk postoši. «Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.» (Ebr. 4:12)