«Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu.»
Jesajas 53:6
Tam bija jābūt viņas pirmajam bērnam. Istaba, kas tik ilgi tika rezervēta mazulim, bija iztīrīta, grīda — nospodrināta. Pie sienām bija dejojošu poniju un mīļu kucēnu attēli.
Jauna grozveida pīta bērnu gultiņa arī liecināja, ka istaba paredzēta bērnam. Tā bija novietota istabas centrā. Tā atbalsta kājas bija pārklātas ar labi krītošu balta zīda aizkaru, kas apdarināts ar smalkām mežģīnēm. Iekšpusē uz pūkainas, dzeltenas segas gaidīja divi pāri rūpīgi adīti zābaciņi. Viens pāris bija rozā, otrs — zilā krāsā.
Kad parādījās pirmās sāpes, viņa bija priecīgi uztraukta, jo apzinājās, ka ir sākušās dzemdības. Kad sieviete tika nogādāta slimnīcā, tā juta, ka kaut kas nav kārtībā.
Atnāca ārsts. Viņš saņēma viņas plaukstu, kas bija balta kā krīts ar zilām vēnām, kuras bija izspiedušās uz āru. Kādu brīdi ārsts to profesionāli turēja, pauzdams bažas un līdzjūtību. Viņš sievietei pastāstīja, ka radušās nopietnas komplikācijas.
Nekavējoties bija nepieciešama ķirurģiska operācija. Cik vien laipni varēdams, ārsts paskaidroja, ka operācija ir vajadzīga, lai glābtu viņas dzīvību. Glābt bērnu jau bija par vēlu.
Ārsts, kristietis, vēlāk stāstīja par satriecošo iespaidu, kādu šī ziņa atstāja uz jauno sievieti. Sāpēs un izmisumā viņa lūdza atsaukt savu mācītāju un vīru. Bija arī noteikti rituāli, kurus šādā gadījumā vajadzēja izpildīt saskaņā ar viņas ticības pārliecību. Būdama uzticīga savas draudzes locekle, viņai bija svarīgi, lai tie tiktu veikti.
Ārsts tūlīt piezvanīja garīdzniekam, pastāstīja, kas noticis, un lūdza viņu nekavējoties atnākt. Vīrietis otrā līnijas galā atbildēja, ka šobrīd ir aizņemts ar kaut ko citu. Viņš sacīja, ka viņam daudz ērtāk aiziet uz slimnīcu nākamajā dienā, kad tam ir vairāk laika. Vēl piebilda, ka pašreizējos apstākļos ārsts pats vai medmāsa var izpildīt noteiktos rituālus pie nedzīvā bērna. Ar to viņš sarunu beidza.
Daudzi cilvēki neticību tam, kam vajadzēja ticēt, un nepaklausību tam, kam vajadzēja paklausīt, neuzskata par grēku. Viņi domā, ka grēks ir tikai tieša desmit baušļu pārkāpšana. Grēka koncepcijas ierobežošana ne vienmēr atspoguļo pareizu izpratni. Grēka riebīgums aizvien nav izprasts.
Jesajas grāmatas 53. nodaļas 6. pantā teikts, ka
«mēs visi esam noklīdušas avis». Plaši lietots un pareizs šā panta skaidrojums ir: ikviens cilvēks ir grēcinieks. Šī teksta īpatnība ir tāda, ka tā autors neapstājās pie viena pamatnovērojuma. Šeit ir dota bībeliska grēka definīcija. Jesaja vienkārši piebilst: «Katrs iet savu ceļu.»
Lūk, kas ir grēks! Tas nozīmē sevi likt pirmajā vietā un Dievu un citus cilvēkus — otrajā. Tā ir sava ceļa iešana neatkarīgi no tā, vai tas ir pareizs un vēlams, kamēr Dieva izvēlētais ceļš tiek noraidīts vai ignorēts.
Saskaņā ar paša Meistara sniegto priekšzīmi Dieva ceļš — kristietības būtība — ir mīlestība uz Dievu Tēvu un mīlestība uz cilvēkiem no visas sirds, dvēseles un spēka. Tātad kristietības pretstats — grēka būtība — ir nespēja mīlēt jeb mīlestības trūkums.
Grēks ir mīlestības trūkums, kad pirmā vieta tiek ierādīta paša interesēm un vajadzībām, kamēr citu cilvēku vajadzības tiek ignorētas. Tā ir sava ceļa iešana. Tas ir tieši tas, kā rīkojās garīdznieks, atsakoties apmeklēt jauno sievieti slimnīcā, kura viņu lūdza savas vajadzības brīdī.
Pasaulē un draudzē ir daudz cilvēku, kas tieši šādā veidā grēko pret Dievu un cilvēkiem. Daudzi pat neapzinās sava egocentriskā dzīvesveida absolūto grēcīgumu. Lielais vairums kristiešu šodien ir tik dedzīgi saistīti, tik kvēli aizrāvušies tikai ar savām pašu vajadzībām, tik pilnīgi ievīstīti savas patmīlības kūniņā, ka cita cilvēka vajadzības viņiem neko nenozīmē.
Ja tādu cilvēku rokās atrodas valsts vara, tie novedīs bojāejā pat visstiprāko nāciju.
Uzņēmumi, kurus vada cilvēki, kas pirmām kārtām nerūpējas par citu labklājību, bet īsteno tikai savas intereses, ar laiku samaitās visu sabiedrību.
Draudze, kuras locekļi apzināti izvēlas ignorēt citu cilvēku vajadzības, neatkarīgi no tā, cik pareiza būtu tās teoloģija, nekalpo ne Dievam, ne cilvēkam. Daudziem patiesiem centieniem pasludināt evaņģēliju trūkst tieši šī vitāli svarīgā elementa. Lāpa, kas jānodod tālāk nākamajām paaudzēm, pārāk bieži tiek apslāpēta. Mīlestības uguns ir gandrīz pilnībā izdzisusi.
Efesas draudzes piedzīvojums ir uzskatāms piemērs. Pirmajā kalpošanā Dievam šī draudze pauda Debesu gaismu, Kristus Garu, maigu līdzjūtību un mīlestību.
Diemžēl pienāca laiks, kad efesieši vairs nespēja novērtēt mīlestības pārākumu. Tās vietu ieņēma citas prioritātes. Ceļā nostājās personīgais «es». Uzsvari tika pārvietoti, un Efesas kristieši neizpildīja savu vissvarīgāko pienākumu — atklāt Dieva mīlestību pasaulei. Viņi atteicās parādīt Kristus līdzjūtību un maigumu. Tā viņi pazaudēja to, kas iesākumā viņiem bija bijis vissvarīgākais.
Liesma bija izdzisusi.
Vēstures gaitā kristiešu draudze atkal un atkal ir piedzīvojusi šo traģēdiju. Arī mums ir dots skaidri izteikts brīdinājums, ka pēdējā — Lāodikejas draudze — pieļaus to pašu šausmīgo kļūdu. Tā nonāks līdz laikam, kad patiesi tās vislielākā vajadzība būs Dieva mīlestības praktisks piedzīvojums. Uzticīgais Liecinieks ir spiests dot padomu, ka tās vienīgā cerība pastāv neatlaidīgos meklējumos pēc zelta, kas ugunī pārbaudīts. Tas ir mīlestības zelts.
Šī draudze ir plaukstoša draudze — bagāta un pārpārēm bagāta. Tā ir sekmīga. Tā ir spējīga. Pašapmierināta. Tai ir viss vajadzīgais. Nekā netrūkst, izņemot mīlestību.
Kristiešu rakstniece Elena G. Vaita rakstījusi:
«Daudzu to dvēseļu stāvoklis, kuri pretendē uz Dieva bērna nosaukumu, ir tieši tāds, kāds tas raksturots vēstī Lāodikejas draudzei. Tie, kuriem ir patiesības zināšanas, to neizprot tik pilnīgi, kā vajadzētu. Viņi neīsteno Kristus mīlestību ne sirdī, ne dzīvē.»
Draudzei šodien ir prasmīgi sludinātāji, kuru daiļrunība, apvienota ar vispusīgām spējām, skaļi un spīdoši pasludina patiesību un stiprina ticību.
Draudzei ir pieredzējuši pārvaldnieki — ļaudis, kuru prasmi dot padomus un rīkojumus var salīdzināt ar vislielāko firmu vadītāju spējām.
Draudzei ir sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri ir rūpīgi izglītoti, kā vislabāk organizācijas tēlu pasniegt sabiedrībai.
Draudzei ir savi finanšu speciālisti — cilvēki, kuru vispusīgās finanšu zināšanas ir ļoti noderīgas draudzes institūciju sekmīgam un ienesīgam darbam.
Uzticīgu un nodevušos speciālistu kalpošana dažādos darba laukos ir pārvērtusi draudzi par skaistu, laikmetīgu, iespaidīgu un darbīgu organizāciju.
Tas viss ir labi un apsveicami. Bez šaubām, daudz kas no minētā ir pat ļoti nepieciešams. Bet sakiet man — kur draudzē ir mīlestības speciālisti?
Kur ir tie, kuriem ir garīga izglītība un prasmes atbildēt uz bailēs nomākto, satriekto vīru un sievu sirds vajadzībām šajā mirstošajā pasaulē? Kur ir tie, kas rūpējas par citiem? Tie, kas saprot? Tie, kuriem pietiek laika uzklausīt? Tie, kuri prot līdzi just un kuriem piemīt empātija?
Kādu dienu jaunais Hārlems, saticis uz ielas stūra sludinātāju, kurš pastāvīgi atkārtoja, ka Dievs viņu mīl, izsaucās: «Man ir apnicis klausīties, kā cilvēki runā par mīlestību. Es gribu redzēt dzīvu mīlestību!»
Vai draudzē ir kāds, kurš vēlas šim jauneklim palīdzēt?
Kur ir lietpratēji, kas spētu Dieva mīlestību izteikt tādos vārdos, kā to izteica Jēzus? Vārdos, kuri būtu saprotami vienkāršam zvejniekam un neizglītotai prostitūtai?
Kur ir tie, kuru katrs sejas vaibsts pauž Dieva mīlestību? Un katrs balss tonis?
Kur, ak, kur gan ir mīlestības speciālisti? Bojā ejošā cilvēce gaida, kad viņi beidzot iznāks uz cilvēku dziļāko vajadzību skatuves.
Pasaulei nekas cits nav tik ļoti vajadzīgs kā cilvēcīgas būtnes, kas viena otrai atklātu Pestītāja mīlestību. Visas Debesis gaida uz vīriem un sievām, caur kuriem Dievs varēs atklāt šo kristietības vareno spēku.
Dievs ir mīlestība. Vai jūs esat mīlestība?