Taču cenšanās apspiest savu naidu un ļaunumu pret citiem vēl nav kristīgs dzīvesveids. Tas mums ir jāierobežo, citādi tas mūs iznīcinās.
«Tipiska mūsu paaudzes slimība ir neirozes,» raksta Džordžs Vandemans savā grāmatā Happiness Wall to Wall. «Daudzi ārsti ir vienisprātis, ka puse viņu pacientu cieš no neirozes. .. Kas ir neiroze? Vienkārši runājot, cilvēks kļūst neirotisks, ja tas cenšas kaut ko sevī apspiest, neatbrīvojoties no tā.» (86. lpp.)
Ja cilvēkam neizdodas apspiest sevī ļaunumu un dusmas, tas var izraisīt gan emocionālu, gan garīgu slimību. Kā mēs esam sapratuši, apspiests ļaunums iznīcina attiecības cilvēkam ar cilvēku un cilvēkam ar Dievu.
Dievs varēja turpināt dusmoties par šausmīgajiem grēkiem uz Zemes. Viņš varēja sevi piepildīt ar neapmierinātību un dusmām un atteikties kaut ko darīt šīs grēcīgās planētas labā. Bet tad Viņš nebūtu Dievs. Tad Viņš vairs nebūtu mīlestība. Viņš tik ļoti mūs mīlēja, ka saistījās ar grēcīgajiem cilvēkiem un vadīja savu sašutumu konstruktīvā labošanas darbā mūsu glābšanas vārdā.
Cilvēkam, kas centīsies atbrīvoties no sava ļaunuma nebībeliskā veidā, neizdosies īstenot dzīvā Dieva mīlestību. Ja viņš to centīsies apslēpt sevī, tad tas kā farizeju raugs rūgs un izplatīsies līdz eksplozijai, kas izpostīs dvēseli. Kopš Kains atņēma dzīvību savam brālim, cilvēki aizvien ir ļāvuši vaļu savām postošajām naida jūtām. Rezultāts ir fiziska, emocionāla un garīga nāve. Mēs lielā mērā paši izraisām šo karu.
Līdzko netiek ņemti vērā Jēzus dotie principi, kāds tiek ievainots. Tas nenotiek ar rungu, šauteni vai indi. Parasts baznīcas apmeklētājs priekšroku dod kaut kam ērtākam, kaut kam smalkākam. Viņa metode, bieži vien neapzināta, ir nicinoši runāt par kādu cilvēku, kas ir viņu sāpinājis. Protams, kritiska aizmuguriska aprunāšana ir mazāks sods nekā iesēdināt cilvēku elektriskajā krēslā! Un mums šķiet, ka tā ir dabiska un ierasta izrēķināšanās metode! Mums, cilvēkiem, tas izdodas tik nemanāmi kā elpošana. Bet, ja padomājam, tad saprotam, ka tieši šī cilvēku aizmuguriskā mocīšana ir ne tikai visizplatītākais veids, kā tikt galā ar dusmām, bet arī visgļēvākais, visnekristīgākais un visnegodīgākais paņēmiens.
Cits ierasts cilvēku paņēmiens, kā nogalināt otru cilvēku, ir iznīcināt viņa cieņu, godu un stāvokli. «Nāve un dzīvība — mēles varā,» saka sakāmvārds. «Tenkotāja vārdi kā gardi kumosi — glumi ieslīd pašā sirds dibenā!» (Sakāmvārdi 18:21, 8)
Turklāt iet pie personas, kura jums ir nodarījusi pāri, un palīdzēt tai saskatīt savu kļūdu ir kalpošana Dievam. Iet pie kādas citas personas, lai noniecinātu un pazemotu to, kurš ir kļūdījies, ir viens no lielākajiem noziegumiem Dieva un cilvēka priekšā. Nav svarīgi, cik pavirši vai cik «laipni» jūs to izdarāt.
Viljams Džordžs Džordans (William George Jordan) ir rakstījis: «Tik daudz spilvenu ir mirkuši asarās, tik daudz cēlas sirdis salauztas un tagad klusē, no kurām nav atskanējis protesta kliedziens; tik daudz maigu, jūtīgu būtņu sakropļotas; tik daudzi agrākie draugi šķirti un vientuļi ar mirušām cerībām un sāpīgām dzīves atmiņām, tik daudz nežēlīgu pārpratumu, kas aptumšo dzīvi; — un tas viss ir tikai maza daļa no visām tām bēdām, ko pastrādā mēle.»
Runāt negatīvi par otru cilvēku nozīmē viņu tiesāt. Tiesāšana kristiešiem nozīmē to pašu ko nogalināšana, zagšana vai laulības pārkāpšana. «Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti!» — skan dievišķs brīdinājums, kas jāņem vērā. «Nerunājiet ļaunu cits par citu, brāļi,» brīdina Jēkabs. «Kas runā ļauni par brāli vai tiesā savu brāli, tas runā ļaunu pret bauslību un tiesā bauslību. Bet, ja tu tiesā bauslību, tad tu neesi bauslības ievērotājs, bet tiesnesis [..]; bet kas esi tu, ka gribi tiesāt savu tuvāko?» (Mat. 7:1; Jēk. 4:11, 12)
Ja ļaunums, kura pamatā ir dusmas un naids, ir liela traģēdija, tad tas, ka netiek ievēroti Kristus principi cīņā pret ļaunuma izplatīšanos, ir vēl lielāka traģēdija.
Protams, ka kristiešu savstarpējās attiecībās un ar citiem cilvēkiem tiks pieļautas dažādas kļūdas. Tās Dievs piedos; tikai nožēlai jābūt patiesai un ar īstu vēlēšanos laboties. Lai gan Dievs piedod šādas kļūdas un neveiksmes, tas tomēr nenāk par svētību un neveicina garīgu pieaugšanu, kā tas varētu būt, ja Viņa ļaudis vairāk dzīvotu saskaņā ar Viņa principiem.
Šodien draudzei ir izmisīgi nepieciešams skaidrāks redzējums par brīnišķīgajiem mīlestības un sirsnības principiem un to cilvēku sadraudzība, kas uzdrošināsies dzīvot Dieva mīlestībā, pastāvīgi un bezbailīgi sekojot Viņa norādījumiem. Tikai tā varēs attīstīt pozitīvas attiecības starp cilvēkiem.
Jēzus vārdi apstiprina šo patiesību. Padomājiet par tiem vēlreiz: «Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis.» (Mat. 18:15)
Šāda godīga konfrontācija rada patiešām brīnišķīgas attiecības. Daudziem kļūdaini šķiet, ka tāda pieeja nodarīs vairāk slikta nekā laba un draudzību nestiprinās. Bet Jēzus tā nesaka. «Ja viņš tevi klausa», tu iegūsi patiešām īstu brāli.
Pirms daudziem gadiem kāds gudrs vīrs rakstījis:
«Nemāci bezkauņu, jo tas nīdīs tevi, pamāci taisno, un tas mīlēs tevi.» (Sakāmvārdi 9:8) Vai var notikt tā, ka dziļi sirdī godīgā persona tā vietā, lai apvainotos par jūsu aizrādījumu (kā varējāt gaidīt), dziļi un ar pateicību novērtē faktu, ka esat atnācis pie viņa, atmetis savu lepnumu, riskējis ievainot savas jūtas, atteicies no sevis un savām «tiesībām» un centies viņam palīdzēt un viņu dziedināt?
Kad ejam pie kāda tā, kā Jēzus to ieteica darīt, mēs ar savu rīcību parādām, ka mums patiešām viņš rūp. Mēs acīmredzami izrādām savu ieinteresētību, parādot, cik garu ceļu esam gatavi iet, un uzņemoties risku, lai viņu glābtu.
Ja atsakāmies iet, mēs atklājam, ka vai nu neesam īsti piedevuši, vai arī mums nemaz nerūp savs brālis. Pārāk bieži iemesls ir tieši pēdējais minētais. Vienaldzība ir vislielākais ienaidnieks attiecībās cilvēkam ar cilvēku un cilvēkam ar Dievu. Vienaldzības izrādīšana ir tiešs ieinteresētības trūkums. Ja mums nerūp, mēs, protams, nevaram mīlēt. Kā jau noskaidrojām, nespēja mīlēt un rūpēties par Dievu un cilvēkiem ir grēka būtība.
Lielākā daļa kristiešu, šķiet, nekad neaptvers šo patiesību, ka Dievs pieprasa mums mīlestības kalpošanu, kas nozīmē iet pie kāda cilvēka un mīlestībā piedāvāt iespēju viņam laboties. Mēs drīzāk to uzskatām par īpaši nepatīkamu pienākumu, nevis par patīkamu kalpošanu. Tomēr Bībelē teikts: «Jo Kungs pārmāca to, kuru mīl, kā tēvs savu mīļo dēlu.» (Sakāmvārdi 3:12)
Mēs, kristieši, tradicionāli sevi uzskatām par cilvēkiem, kas dara Dieva darbu šajā pasaulē. Mēs esam apmierināti ar šādu pazīstamu uzskatu: darīt Dieva darbu nozīmē liecināt, sludināt, mācīt. Par tiem, kas iet «līdz pasaules galam» kā misionāri, mēs runājam skaļi kā par Dieva darba lielākajiem darītājiem. Mēs saprotam, cik liela vērtība ir darbam cilvēku un Dieva labā, paēdinot izsalkušos, apģērbjot kailos vai kalpojot kādā draudzē.
Tomēr, ja Dievs «pārmāca to, kuru mīl», tā palīdzēdams tam garīgi pieaugt, un ja jūs un es esam pilnīgi nodevušies Dieva darbam, tad iespējams, ka kādreiz kalpošanas uzdevums var būt sastapties ar kādu cilvēku, lai norādītu uz to, kas viņa dzīvē ir nepareizi, palīdzētu to novērst un labāk izpildīt Dieva gribu.
Savādi, bet mums parasti šķiet, ka «pārmācīšanas un labošanas darbu» Dievs pats izdarīs tā cilvēka dzīvē, kuram tā vajadzīga, — bez mūsu palīdzības! Mēs nemaz nevilcināmies runāt, dažkārt pat lielīgi par to, kā Dievs mūs izmantojis savā kalpošanas darbā, lai «glābtu» grēciniekus. Bet tad, kad mūsu kalpošana ir vajadzīga kādam ticības biedram, lai tas nepazaudētu mūžīgo dzīvību, mums šķiet, ka Dievs mūsu palīdzību nespēs pietiekami efektīvi izmantot! Tā, baidoties no iespējamām negatīvām sekām, kritikas, neveiksmes, nekaunības un atraidīšanas, mēs nedarām neko. Mēs kavējamies iziet mīlestības kalpošanas ceļā, lai sniegtu iespēju cilvēkam laboties.
Bieži aizmirstam, ka līdzīgas grūtības piedzīvojam un mums tās jāpārvar arī citos — tradicionālākos kalpošanas veidos. Mēs bieži aizmirstam, ka bez Svētā Gara spēka mūsos gan šī, gan arī cita veida kalpošana ir lemta neveiksmei. Mēs varbūt domājam, ka cita veida kalpošanu varam diezgan sekmīgi un ērti veikt, bet tas notiks tikai formāli, bez pilna Dieva Gara mēra. Mēs arī zinām, ka tieši šajā sevišķi jūtīgajā kalpošanas veidā cilvēku labā ir ļoti nepieciešama Dieva Gara klātbūtne.
Vai varētu būt, ka mūsu neveiksme pilnībā iesaistīties šajā kalpošanas darbā, lai palīdzētu cilvēkiem laboties, liecina par paļaušanās trūkumu uz Svēto Garu arī citos darba veidos, ko pūlamies darīt Dieva labā?
Kaut gan jēdziens «labojošā kalpošana» vai
«konstruktīva kritika» nav atrodams Bībelē, tomēr Rakstos minēta šī kristieša pienākuma šķautne. Pāvils pamudina Timoteju ne tikai darīt Dieva darbu, sludinot Vārdu, bet arī «atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu». (2. Tim. 4:2) Viņš iesaka Kolosas kristiešiem: «Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā.» (Kol. 3:16)
Kad pēdējo reizi saņēmāt kristīgā brāļa vai māsas mīlestībā izteiktu aizrādījumu par kādu jūsu trūkumu, kas jānovērš, lai jūs pilnīgāk atbilstu Dieva prātam un Viņa darba veikšanai? Ja brālis vai māsa ir jums aizrādījis, kāda bija jūsu reakcija? Vai esat emocionāli un garīgi tik stiprs, lai brīvi varētu uzklausīt otra cilvēka domas par jūsu vislielāko vājību? Varbūt viņš saskata kaut ko tādu, kas jums traucē kļūt līdzīgam Kristum? Varbūt viņš domā, ka jūs varētu būt labāks liecinieks? Varbūt viņš uzskata, ka jūs varētu būt labāks tēvs vai māte?
Vai saprotat, cik lielu labumu sniedz šādi aizrādījumi, ja tie izteikti patiesā mīlestībā un Svētā Gara ietekmē?