«Apliecinādami patiesību mīlestībā.»
Efes. 4:15
Iedomājieties ārstu: izmeklējis savu slimnieku, viņš nekļūdīgi nosaka nopietnas un dzīvībai bīstamas slimības diagnozi. Cilvēku glābt var tikai nekavējoties veikta operācija. Taču tā vietā, lai pacientu steidzamā kārtā operētu, viņš to nosūta atvaļinājumā uz Floridu, ieteikdams cietējam labi atpūsties un priecāties par silto, jauko sauli. Ko jūs domāsit par šo ārstu, zinot, ka relatīvi mazākais risks, kas saistīts ar operāciju, un iespējamās neērtības pēcoperācijas ārstēšanā pamudināja ārstu tieši uz šādu rīcību?
Gan medicīnas speciālisti, gan arī sabiedrība ar riebumu noraidīs šāda ārsta pakalpojumus. Bet tajā pašā laikā mēs — gan jūs, gan es — rīkojamies līdzīgi garīgā nozīmē.
Jēzus nāca uz šo zemi, paziņodams: «Debesu valstība ir klāt.» (Mat. 3:2) Kāds praktiķis izteica domu, ka Dieva valstība ir pareizu attiecību valstība. Jēzus nāca, lai nostādītu cilvēkus pareizās attiecībās ar Dievu. Kristieši bez grūtībām apzinās, cik šāda programma ir svarīga grēciniekiem. Bet Jēzus nāca arī tādēļ, lai nodibinātu pareizas attiecības starp cilvēkiem. Šīs programmas svarīgumu kristieši bieži aizmirst.
Bībelē īpaši uzsvērts, ka grēks šķir cilvēku no Dieva. Grēks šķir arī cilvēku no cilvēka.
Jēzus uzsvēra, ka grēks gan pret Dievu, gan arī pret otru cilvēku ir garīga slimība, ar kuru jācīnās un kura ir jāārstē. Viņš bieži bija norūpējies par to, lai Viņa mācekļi kļūtu par pareizu attiecību speciālistiem ne tikai attiecībās ar Dievu, bet arī ar līdzcilvēkiem. Patiesībā visa Jaunā Derība norāda, cik bīstami ir grēki, kas posta cilvēku attiecības, — pat vairāk nekā tādi «lieli» miesas grēki kā laulības pārkāpšana un alkohola lietošana. Tomēr mēs aizvien izrādām lielākas šausmas un nopietnāk attiecamies pret miesas grēkiem nekā pret gara grēkiem. Lepnumu, ienaidu un paštaisnību mēs cenšamies ignorēt vai neievērot.
Savādi, bet apustulis Pāvils šīs attiecības min līdzās citiem grēkiem: «Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.» (Gal. 5:19-21)
Savā grāmatā To Live in Love (Dzīvot mīlestībā) Ailīna Grudera saka, ka šausmas, ar kādām daži draudzes locekļi uztver miesas grēkus, var būt veids, kā novērst uzmanību no daudz lielākām problēmām viņu pašu dzīvē. «Līdzīgi kā Ādams un Ieva Paradīzes dārzā, mēs steidzamies apklāt savu patieso kailumu — garīgo nabadzību Dieva priekšā. Mēs vienmēr priekšplānā izvirzām savu neīsto moralitāti, lai apslēptu savu iekšējo netikumību, un tas nav acīmredzamais pagāniskais netikumības veids, bet dziļāka iekšēja egocentrisma, lepnuma, nepacietības un uzbudinājumu grēks.» (107. lpp.)
Viņa arī domā, ka draudzes iecietība pret dubultstandartiem grēku klasifikācijā — viens standarts miesas grēkiem un pilnīgi cits gara grēkiem — var būt par galveno iemeslu, kāpēc laicīgie cilvēki uzskata kristiešus par liekuļiem. «Viņi ļoti skaidri redz mūsu pašapmierināto aizbildināšanos par savu uzvedību un temperamenta grēkiem, mūsu izlikšanos, it kā šie grēki nemaz nebūtu tik slikti. Tā ir liekulība, pasniegta kristīgās taisnošanas vārdā, un tā patiešām pelna vislielāko pasaules nicinājumu. Mēs runājam par Dieva mīlestību, bet viņi par mums smejas, jo to tik ļoti maz saskata mūsu dzīvē.» (Turpat, 108., 109. lpp.)
Cik nožēlojami, ka mūsu cilvēcīgā grēka uztvere tik ļoti atšķiras no tā, kā Dievs lūkojas uz grēku. Viņu visvairāk uztrauc attieksmes un temperamenta izraisīti grēki, jo Viņš zina, cik ātri un viltīgi ievaino un izposta cilvēku tieši viņu savstarpējās attiecības un attiecības starp cilvēku un Dievu. Faktiski Dievs visu novērtē tā, kā tas patiesībā ir. Mēs nicinām dzērāju. Mēs viņam sakām, ka viņa grēks grūž viņu mūžīgā bojāejā. Tajā pašā laikā lepnību, patmīlību un iekāri bieži atstājam nenosodītu. Bet tieši šos grēkus Dievs īpaši ienīst. Tie runā pretī Viņa mīlestībai un laipnībai. Pārāk ilgi esam vienaldzīgi un apzināti turējuši pievērtas acis pret attieksmes un temperamenta izraisītiem grēkiem.
Kā jau redzējām, piedošana ir pats pirmais princips, kā pareizi izturēties pret grūti sasniedzamiem cilvēkiem. Bet ir arī kaut kas cits. Piedošana un pieņemšana ne vienmēr ir pietiekama. Lai attiecībās nestu dziedināšanu un atjaunošanu, ir nepieciešama vēl viena dimensija.
Jēzus otrais lielais princips cilvēku attiecībās ilustrē šo papildu dimensiju: «Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā.» (Mat. 18:15)
Kāds var pret mums grēkot, darot pāri nevis tieši mums pašiem, bet mūsu draudzei, mūsu brālim vai māsai, vai kaimiņam. Mēs nekavējoties rīkotos, ja uzzinātu, ka kāds grasās nogalināt citu cilvēku. Tādai pašai atbildības izjūtai pret citiem jābūt, kad tos ievaino rakstura un temperamenta izraisīti grēki. Mums ir pienākums, jā, mums pat ir pavēlēts iet un mīlestībā piedāvāt savu padomu, kā labot radušos kļūdu.
Jēzus gaida, lai cilvēks, kuram nodarīts pāri, ietu pie vainīgā pirmais un lūgtu izlīgšanu. Diemžēl mūsu ierastā reakcija ir tieši pretēja. Parasti mēs pastāvam uz to, ka vainīgajai pusei jānāk un jālūdz piedošana mums. Mums šķiet, ka mums ir tādas «tiesības». Tomēr Kristus mācības pārsteidzošais princips ir tāds, ka kristietim nav šādu «tiesību». Tas nozīmē, ka viņam nav «tiesību» pārtraukt piedot, nepieņemt viņu un ar viņu brīvi nesarunāties tāpēc, ka viens it kā ir «taisns» un otrs — «netaisns».
Kristietim šajā pasaulē jāīsteno Dieva mīlestība. Tas ir galvenais. Nekam citam nav nozīmes. Pat ne viņa godam. Jēzus mācība, ka apvainotajam kristietim jābūt sarauto vai saspīlēto attiecību atjaunošanas iniciatoram, kā arī jāizlabo gan slēptās, gan atklātās attieksmes izraisīti grēki, apliecina šo faktu.
Cilvēka dabiska pirmā un galvenā vēlēšanās ir, lai citi par viņu domātu labi un lai viņš varētu ērti iekārtoties sabiedrībā, nevis paklausīt tādam riskantam un dārgam aicinājumam. Tie, kas no visas sirds grib sekot Galilejas Vīram, drīz vien apgūs šo jauno priekšrocību. Viņi ir aicināti darīt tādas šķietami neloģiskas un neparastas darbības kā padoties, lai gūtu uzvaru, atmest, lai paturētu, un mirt, lai dzīvotu. Lai spertu šo pirmo soli, tas ir, mīlestībā ietu pie tā, kurš jūs ir dziļi aizvainojis un sāpinājis, ar nolūku viņu pacelt un izveidot ciešākas attiecības, ir pilnībā jāatmet savs lepnums, jāatsakās no savām «tiesībām» un jānomirst dabiskajai tieksmei atriebties. Bet kas tas ir par lielisku paņēmienu uzvarai pār savu iekšējo ļaunumu! Nekas cits nespēj tik ātri un efektīvi apspiest naidu kā personīga un tieša sastapšanās ar cilvēku, kurš ir šī naida iemesls. Nekas cits nespēj tik ātri atslābināt saspīlētās attiecības. Nekas cits nespēj tik pilnīgi attīrīt kanālu, caur kuru plūst Dieva mīlestības straume.
Pirmais praktiskais solis, lai mīlētu savus ienaidniekus, kuri mūs kaitina un vajā, ir piedot viņiem. Otrais solis pēc dievišķās kārtības ir iet pie vainīgā, piedāvājot dziedējošu iespēju laboties. Protams, vienmēr pastāv risks tikt atraidītam. Jēzus jau zināja, ka tas tā var notikt. Viņš deva norādījumus, ko darīt un kā izturēties tādā gadījumā (sk. Mat. 18:15-17). Turklāt cilvēks, kurš seko Kristus padomam, būs ieguvējs neatkarīgi no tā, vai viņa centieni izlīgt tiks pieņemti vai ne. Viņa rīcība tomēr būs saskaņā ar morāles, ētikas un garīgajiem principiem, kā arī nepieciešamību kalpot. Tas ir pēdējais trieciens ilgstošam naidam. Tas arī kalpo kā praktisks un acīmredzams pierādījums, ka apvainotais no visas sirds vēlas piedot. Tiem, kas dara pāri kristiešiem, vajadzētu vairāk redzēt un piedzīvot šāda veida «atmaksu». Tas varētu palīdzēt Dieva mīlestībai un piedošanai kļūt reālai viņu dzīvē.
Vai tas nav tieši tas, ko Jēzus savā zemes dzīvē centās parādīt? Dievs bija briesmīgi un dziļi apvainots par mūsu planētas iemītnieku savtību un grēku. Tomēr Jēzus, pārstāvot nevainīgo, «apvainoto» pusi, izlēja pār šo zemi savu piedošanu un nāca, lai sameklētu mūs mūsu pašu grēkos, lai sastaptu mūs, lai atklātu mums mūsu nepareizo rīcību, lai piedotu mums, lai piedāvātu mums iespēju laboties, kas nostādītu mūs uz labāka ceļa. Dieva dusmas un naidu pret grēku Jēzus novirzīja mīlestības kalpošanā dumpīgās pasaules labā.
Atkal un atkal šis piemērs atkārtojas kristiešu dzīvē, kad tie šodien stājas pretī ļaunumam un netaisnībai. Mīlestībā mums ir jāiet pie tiem, kuri ir apvainojuši vai nu mūs, vai tos, par kuriem esam atbildīgi, un brīvi jāpiedāvā sava piedošana un dziedināšana. Iespējams, ka mēs, tāpat kā Jēzus, bieži tiksim atraidīti, bet daudzi arī atsauksies un caur šo piedzīvojumu gūs jaunu dimensiju gan šodienas, gan mūžīgai dzīvei. Cik brīnišķīga kalpošana — ar Dieva mīlestību un rūpēm dziļi aizkustināt savus līdzcilvēkus!
Tomēr lielākā daļa no mums no tā atsakās. Mēs jūtamies neaizsargāti un viegli ievainojami. Mēs cenšamies tikt galā ar savām dusmām un veikt «labošanas» darbus nebībeliskā, bet ļoti cilvēciskā veidā. Kad kāds mums ir nodarījis pāri, mēs cenšamies to «vienkārši aizmirst». Mēs uzskatām, ka tas ir ļoti prātīgi darīts. Mēs domājam, ka «skatīšanās caur pirkstiem» uz ļaunumu ir vislabākais veids, kā ar to tikt galā. Dažreiz tas tā arī var būt, bet parasti nē. Ignorēt ļaunumu ir gļēvi, jo tas tikai vairo ļaunumu. Dažreiz klusēšana ir zelts, kā teikts parunā, bet parasti tā var būt skaidra gļēvulības pazīme. Mums var pietrūkt drosmes riskēt uzlabot attiecības. Vai arī mums tas īpaši nerūp. Vai vēl sliktāk, mēs varbūt sakrājam sevī tik daudz negatīvu jūtu, ka, neraugoties uz pūlēm piedot, nekādi nevaram atjaunot labas attiecības.