Dievs ilgojas dot savu piedošanu ikvienam jebkurā laikā. Viņa piedošana ir vienmēr klātesoša. Kad cilvēks nāk pie Dieva, viņš saprot, ka Dievs jau pirms tam ir bijis gatavs piedot. Dievs piedāvā savu piedošanu, pat pirms mēs to lūdzam. Protams, mēs nevaram šo piedošanu iegūt, pirms nenožēlojam. Taču tas nenozīmē, ka tā mums pastāvīgi netiktu piedāvāta. Tieši brīvi piedāvātā piedošana vada cilvēku pie grēku nožēlas.
Pārāk bieži mana un jūsu piedošana ir atkarīga no apstākļiem — mēs vispirms gaidām vainīgās personas nožēlu un atvainošanos. Tikai tad, kad lūdzējs ļoti nožēlo un pazemojas tik tālu, ka tas mūs apmierina, mēs arī vēlīgi piedodam. Mūsu piedošana ir proporcionāli tam, kāda ir bijusi atvainošanās.
Dieva piedošanas piemērs mums atgādina, ka mums ir jādzīvo tādā piedošanas attieksmē, lai mēs būtu gatavi cilvēkiem piedot, pirms viņi ir ko sliktu izdarījuši. Tieši tā mūsu Debesu Tēvs ir gatavs piedot mums mūsu grēkus, pirms esam tos izdarījuši. Tas ir labāk, nekā piedot tikai pēc tam, kad mums ir nodarīts pāri. Un tas ir arī daudz labāk, nekā censties piedot tikai pēc atvainošanās.
Bībelē teikts, ka tikai tiem, kas dzīvo piedošanas garā, arī pašiem ir piedots. «Kad jūs nostājaties, lai Dievu lūgtu, piedodiet, ja jums ir kaut kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedotu jūsu pārkāpumus. Bet, ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.» (Marka 11:25, 26)
«Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums.» (Efes. 4:31, 32) Dieva vienmēr pieejamā, dāsni sniegtā pilnīgā piedošana, ko mēs — jūs un es — saņemam bez kavēšanās, rada mūsos visaptveramu siltumu, kas kliedē mūsu ļauno attieksmi pret citiem. Tā ir Dieva mīlestības dezinficējošā fāze.
Kristieši bieži runā par Dieva grēku piedošanas vērtību un skaistumu. Tomēr mēs, virspusēji par to runādami, bieži pazaudējam tās saturu. Diemžēl mūsu piedošanas zemā kvalitāte rada ārkārtīgi nepareizu iespaidu to cilvēku prātos, kuriem vajadzēja redzēt un piedzīvot patiesu piedošanu. Šodien cilvēkiem ir izmisīgi nepieciešams redzēt ne tikai «iemiesotu mīlestību», bet arī «iemiesotu piedošanu». Daudziem vispirms ir jāpiedzīvo mūsu patiesa cilvēcīgā piedošana, pirms viņi uzdrošināsies uzticēties Dieva piedošanai.
Debesu Tēvs saka: «Es — es esmu tas, kurš izdzēš tavus noziegumus pats sevis dēļ un nepieminu tavus grēkus!» (Jes. 43:25) Šeit mēs redzam, ka ļoti svarīga piedošanas daļa ir aizmiršana. Kristieša piedošanai jābūt tikpat pilnīgai, kāda ir Dieva piedošana.
«Piedošana,» saka Ailīna Gudera (Eileen Guder), «maksā ļoti daudz. Cilvēkam, kas piedod, ir jāatsakās no visām savām «tiesībām». Gadījumos, kad uzskatām, ka piedošana nav attaisnojama, mēs bieži nejūtam ne mazāko vēlmi piedot, jo mūsu «tiesības», kuras aizstāvam, ir pārkāptas. Bet padomājiet par to, ka kristietim nav vairs šādu «tiesību». Nevienam mirušam cilvēkam nav savu «tiesību»; un kristieši ir miruši sev. Dievs savā augstākajā svētumā un bezvainībā ir aizskarts visvairāk. Viņam ir visvairāk tiesību atriebties un aizkavēt piedošanu nekā jebkuram citam. Bet tā vietā Viņš patur tiesības atteikties no savām «tiesībām» un nepārtraukti piedāvā pilnīgu piedošanu. Tā ir pietiekama pat tiem, kas Viņu ir sāpinājuši visvairāk. Vai tad jūs un es vēl varam pastāvēt uz savām «tiesībām» un atteikties piedot, ja mūsu «tiesības» ir pārkāptas?
Tāpat kā citu garīgi virzošu spēku, arī piedošanas pamatā ir vairāk gribas nekā emocijas. Kristietis var sekmīgi piedot, nejūtot nekādu īpašu patiku to darīt. Viņš var izvēlēties piedot un pastāvēt šajā izvēlē. Dievišķie palīgspēki ir pieejami. Īsts piedošanas gars ir iegūstams tikai ar lūgšanu. Mēs paši no sevis nevaram piedot. Tas mums ir tikpat neiespējami, kā nopelnīt savu glābšanu. Tas ir tikpat neiespējami, kā mīlēt nemīlamo ar sava gribasspēka palīdzību vai pareizi mīlēt sevi. Kristieši ir pilnīgi atkarīgi no Dieva, kurš viņiem dod šo piedošanas dāvanu.
Jēzus sekotāji lūdz par tiem, kas viņus kaitina. Lūgšana viņiem ir šķēps, ar ko iznīcināt rūgtumu. Lūgšana pārsteidzoši spēcīgi izsūc ļaunuma indi no cilvēka organisma. Kad apzinīgi darām savu nelabvēli par savas personīgās lūgšanas objektu, mēs esam spēruši pirmo soli, lai viņu iemīlētu. Tādas mīlestības pamatā nav jūtas, bet drīzāk apzinīga izvēle sacīt un darīt to, kas otram nāktu par labu. Lūgšana par kādu citu būtībā ir mīlestība. Kad lūdzam, Dievs var darīt brīnumu ne tikai otra cilvēka, bet arī mūsu dzīvē. Ar savas līdzjūtības siltumu Viņš var izkausēt mūsu visintensīvāko ienaidu un atriebības kāri tieši tajā vietā, kur tas vislēnāk kūst, — mūsu jūtu pasaulē. Dieva Gara darbība, kas padara mūsu piedošanu reālu, paveic mūsos brīnumu — mūsu izvēle piedot pārvēršas par piedošanas jūtām.
Tas, ka mūsu Debesu Tēvs ir gājis tik tālu, liecina, cik ļoti Viņš rūpējas par mūsu cilvēcīgo savstarpējo attiecību kvalitāti. Viņš brīnišķīgi dod mums spēku uzturēt šīs attiecības tīras un neierobežotas kā kanālus, ar kuriem izteikt cilvēkiem savu mīlestību.
Piedošana, tāpat kā mīlestība, vislabāk plaukst un zeļ personīgajās attiecībās. Ir tāds teiciens: «Pazīt cilvēku nozīmē viņu mīlēt.» Jo labāk pazīstam cilvēku, jo labāk saprotam viņa motīvus un rīcību, jo vieglāk mēs varam piedot viņa kļūdas un neveiksmes; pat viņa tīšos pārkāpumus pret mums. Bībele atklāj iemeslu, kāpēc Jēzus var būt tik pilnīgs mūsu Augstais Priesteris, — mūs saprast un mums piedot. Tas ir tāpēc, ka Viņš pats sevī ir pieņēmis cilvēcību. Lai piedotu cilvēkam, Dieva Dēls pats kļuva par cilvēku. Viņš identificēja sevi ar mūsu interesēm un vajadzībām. Viņš bija viens ar Dievu, un tomēr Viņš savienojās ar mums ar saitēm, kuras nekad netiks pārrautas.
Šī pilnīgā savienošanās ar kritušo cilvēci dod mums iespēju reāli piedzīvot Dieva neierobežoto piedošanu, kas nepelnīti plūst pār jums un mani. Debesu Tēvs izvēlējās šo ciešo savienību ar cilvēci, lai Viņa piedošanas piedāvājums mums būtu reāls. Tādēļ arī mums savās attiecībās ar līdzcilvēkiem nav jāatraujas no reāla piedošanas piedāvājuma, bet tieši pretēji — jādara tas zināms un jāuzsver.
Daudzi saspīlējumi, aizkaitinājumi un aizvainojumi cilvēku savstarpējās attiecībās rodas pārpratumu dēļ. Mēs tos varētu ierobežot, ja ar Dieva žēlastību neatlaidīgi un pacietīgi censtos vairāk saprast savus līdzcilvēkus. «Ja tikai mēs varētu izlasīt mūsu ienaidnieku slepeno sirds vēsturi,» saka Henrijs Vadsvorts Longfelovs (Henry Wadsworth Longfellow) savā darbā Driftwood,
«mēs atrastu viņu dzīvēs tik daudz bēdu un ciešanu, ka tas uzreiz atbruņotu visu mūsu ļaunumu.»
Līdzcietības un izpratnes dēļ Jēzus varēja lūgt pat par saviem mocītājiem: «Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!» Līdzīgi iedziļināšanās tā cilvēka traģiskajā dzīvē, kurš konkrētajā gadījumā ir mums darījis pāri, palīdzēs mums viņam piedāvāt patiesu piedošanu.