«Ja kāds saka: es mīlu Dievu! — bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli.» Jāņa 4:20, 21
Divi vīri regulāri apmeklēja vienu un to pašu baznīcu. Abi bija apzinīgi viena aroda meistari. Abi bija pārliecināti, ka viņu apzinīgā attieksme pret savu darbu liecina par labu viņu kristietībai. Un savos komercdarījumos abi bija pedantiski godīgi.
Kādu dienu abi pieteicās veikt kādu nelielu darbu. Protams, tikai vienam izdevās noslēgt līgumu. Zaudētāja sieva bija dziļi vīlusies. Tieši par šā darba ienākumiem viņa cerēja sev iegādāties kaut ko sevišķi skaistu, ko jau sen kāroja. Kad kļuva zināmi līguma noteikumi, izrādījās, ka abu meistaru prasītā darba samaksa stipri atšķīrās. Nelaimīgā sieva secināja, ka konkurējošais draudzes brālis ir apzināti izvirzījis mazākas prasības, lai atņemtu darbu viņas vīram. To viņa pateica arī savam vīram.
Bet izrādījās, ka otrs vīrs, kuru šī sieviete pat nepazina, šo darbu bija nolīdzis sava dēla dēļ, lai tas viņa vadībā apgūtu arodu. Tādēļ viņš bija noteicis zemāku darba samaksu nekā parasti. Tajā pašā laikā viņa kolēģa sievas pārliecinošie vārdi stipri ietekmēja viņas vīru. Aizvien vairāk par to domādams, vīrs nolēma, ka sievai ir taisnība.
Nākamajā nedēļā baznīcā, neko nepaskaidrodams, viņš strupi atteicās kopā ar savu kolēģi savākt kolekti. Viņš uzskatīja, ka rīkojas pilnīgi pareizi, jo zina, ko dara. Ja viņš kā parasti turpinātu sadarboties ar šo brāli, viņam šķita, ka tā viņš atbalstītu sava brāļa negodīgumu. Viņš, protams, labi apzinājās, ka šādu atbalstu nedrīkst izrādīt.
Otrais diakons drīz vien uzzināja par naidu, kas vērsās pret viņu. Pārsteigts un aizvainots viņš centās izvairīties no sava brāļa. Viņš nevēlējās riskēt, darot kaut ko, kas viņa brāli varētu izaicināt.
Viņi abi vairs nevēlējās sastapties baznīcas priekštelpā. Būdami vienas draudzes Bībeles skolas locekļi, viņi juta atvieglojumu, kad viens no viņiem pārgāja uz citu grupu. Dievkalpojuma laikā viņi abi ar savām ģimenēm sēdēja, cik tālu vien iespējams viens no otra. Pēc dievkalpojuma ļaudis vairs neredzēja viņus draudzīgi sasveicināmies, kā viņi bija darījuši gadiem ilgi.
Par viņu naidīgo nostāju uzzināja arī citi draudzes locekļi. Draugi to ātri ievēroja un ieņēma savas pozīcijas.
Ievērojis, ka noticis kas nopietns un ka šo divu brāļu garīgā interese strauji krītas, mācītājs kādu vakaru devās pie viena no viņiem. Kamēr mācītājs vēl bija tur, otrs vīrs, kas dzīvoja tuvumā, garām braucot, ieraudzīja mācītāja automašīnu uz pretinieka mājas piebraucamā ceļa. Viņš nekavējoties secināja, ka mācītājs ir nostājies viņa pretinieka pusē. Steidzīgi pārgājis mājās, viņš tūlīt uzrakstīja vēstuli vietējās draudžu savienības bīskapam. Viņš apgalvoja, ka mācītājam starp draudzes locekļiem ir savi mīluļi, ka viņš morāli atbalsta draudzes vadošo darbinieku taisnīguma izjūtas trūkumu un ka vispār šis mācītājs sācis šķelt draudzi.
Norūpējies bīskaps, kurš nekad agrāk nebija dzirdējis par kādām grūtībām šajā draudzē, piezvanīja mācītājam un pastāstīja viņam par saņemto sūdzību. Viņš tam ieteica būt daudz piesardzīgākam savās attiecībās ar cilvēkiem.
Mācītājs, kurš vienmēr bija cienījis savu bīskapu, bija patiešām satraucies. Viņš apzinājās, ka ir centies būt patiess pret abiem vīriem, kuri tagad jau bija atklāti ienaidnieki. Šīs situācijas dēļ mācītājs zaudēja entuziasmu darbam ar šo draudzi un vairāk laika sāka pavadīt citā draudzē savā apgabalā. Lai strīdā starp brāļiem paliktu neitrāls un neizraisītu vēl lielāku pretestību, mācītājs nolēma no tiem vēl vairāk nošķirties.
Iknedēļas lūgšanas sapulču dalībnieku skaits šajā ļaunuma un intrigu nomāktajā draudzē sāka mazināties. Kad pienāca draudzes vēlēšanu laiks, tikai daži locekļi bija atsaucīgi ieņemt vadošus amatus kalpošanas darbā. Mācītājs jau iepriekš bija saplānojis ziemas evaņģelizācijas sapulces šajā pilsētā. Novērtējis situāciju, viņš nolēma tās atcelt. Viens no iemesliem bija draudzes finansiālā stāvokļa pasliktināšanās. Kasierim kļuva grūti veikt pat komunālo pakalpojumu un īres maksājumus.
Draudzes locekļi savukārt vairs negribēja aicināt uz dievkalpojumiem viesus. Daži izteica bažas par to, ka apmeklētāji varētu just vēsumu un vienaldzību, kas tagad valdīja draudzē. Togad draudzē nebija nevienas kristības. Mīlestība bija izzudusi.
Draudzes spēja atklāt Dieva mīlestību sabiedrībai bija gandrīz pilnībā iznīcināta. Daudzu ļaužu garīgās dzīves pieaugšana tika apstādināta vai pilnīgi sagrauta. Tas viss tikai kāda nevajadzīga mazsvarīga pārpratuma dēļ, kas izplatījās līdzīgi vēža slimībai.
Jēzus Kristus draudzei nav tik daudz jābaidās no pasaules pretestības kā no ļaunuma, kas tiek lolots un izauklēts pašu ticīgo sirdīs. Tieši tas izraisa visbīstamāko kaitējumu Dieva liecībai. Skaudība, aizvainojums, tumšas aizdomas, naids un nicinājums tāpat izposta garīgumu kā jebkurš cits no vislielākajiem ļaunumiem.
Jēzus uzsvērti brīdināja kristiešus vairāk uztraukties par to, kas bojā dvēseli, personas garīgo pusi, nekā par to, kas varētu kaitēt miesai. Nekas nespēj tik pilnīgi nopostīt personas, ģimenes vai draudzes garīgumu kā tieši savstarpējs naids.
«Ja kāds saka: es mīlu Dievu! — bet nīst savu brāli,» raksta apustulis, «tas ir melis; jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli.» (1. Jāņa 4:20, 21)
Mūsu mīlestība uz Dievu ir cieši un neizbēgami saistīta ar mūsu mīlestību uz cilvēkiem. Mūsu mīlestībai nav iespējamas divas savstarpēji izslēdzošas dimensijas — viena mīlestībai uz Dievu un otra mīlestībai uz cilvēkiem. Jūs nevarat mīlēt Dievu, nemīlot cilvēkus. Un jūs nevarat patiesi mīlēt cilvēkus, nemīlot Dievu.
Vairāk, nekā to spējam aptvert, mūsu mīlestība uz cilvēkiem tieši atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Pat atpestītie pēdējā tiesā vēl pilnīgi neizpratīs šo principu. Jēzus to uzsvēra un izraisīja Viņa patieso mācekļu izbrīnu, kad teica, ka izcels mīlestību, ko viņi parādījuši pret saviem tuvākajiem. Mīlestību, kas praktiski tikusi parādīta tuvākajiem viņu vajadzības brīdī, Viņš novērtē un atzīst kā tieši Viņam parādītu mīlestību. «Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.» (Mat. 25:40)
Jūsu cilvēku mīlestības kvalitāte norāda un atklāj jūsu Dieva mīlestības kvalitāti. Jānis, kurš piedzīvoja lielu mīlestības dziļumu, rakstīja: «Ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.» (1. Jāņa 4:12) Pēc Dieva domām, pilnība ir pilnīga mīlestība — mīlestība ar vislabākajām mūsu spējām ikvienā dzīves brīdī mūsu attīstības ceļā, raksturā un Jēzus Kristus līdzībā.
Tikai tas cilvēks, kas bez personīgā aprēķina mīl savu brāli vai māsu, patiesi mīl Dievu. Kādu garu mēs parādām viens otram, tādu to redz arī Dievs. «Kas nabagu izsmej, tas pulgo viņa Radītāju.» (Sakāmvārdi 17:5)
«Kas nievā savu tuvāko, tas grēkdaris.» (Sakāmvārdi 14:21) Ja esat apbēdinājis draugu, jums tas ir jāatzīst. Pēc tam jālūdz piedošana Dievam, jo jūsu draugs pieder Dievam. Apbēdinot viņu, jūs apbēdināt viņa Radītāju un Pestītāju.
Ja cilvēkam trūkst mīlestības uz otru cilvēku, tad viņa Dieva mīlestības apliecināšana ir tikai svētulīga izlikšanās. Tas attiecas arī uz ļaunu un grēcīgu cilvēku, kurš jūs ir dziļi sāpinājis. Dievs jums kā kristietim prasa, lai jūsu mīlestība būtu patiesa un pieejama ikvienam, arī tiem, kuri jums nepatīk un ar kuriem nevarat saprasties. Pieauguši cilvēki ir līdzīgi maziem nerātniem bērniem. Tieši tad, kad viņi vismazāk pelnījuši mīlestību, viņiem tā ir visvairāk vajadzīga. Dievs vēlas, lai tie, kas pieder Viņam, atklātu šo dārgo mīlestību tieši ļaunuma, sāpinājumu un dusmu pārņemtā vidē. Tas ir vitāli svarīgi gan pašam kristietim, gan arī tam, kurš tiek mīlēts.
Pieļaut, ka mūsu mīlestību uz otru cilvēku saēd kaut neliels uzbudinājums vai naidīgums, nozīmē graut arī mūsu Dieva mīlestības pamatus. Uzbudinājumam, aizvainojumam un dusmām pret citu personu nav vietas kristieša dzīvē un to nedrīkst ignorēt. Ļoti būtiski ir tas, kā pret tām izturas.
Apustulis Pāvils dod padomu: «Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.» (Efes. 4:26) Viņš skaidri apzinājās naida potenciālu, kas iznīcina cilvēka attiecības ar Dievu. Viņš iesaka: «Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu.» (31. pants)
Dieva dzīvās mīlestības speciālistam pasaulē jābūt arī naida apspiešanas speciālistam sevī. Tas ir nepieciešams, lai kļūtu par Dieva valstības pilsoni jau tagad uz šīs zemes un lai reiz ieietu Jaunajā valstībā.
Kad Jēzus Kristus atnāks, Viņš pārdabiskā veidā pēkšņi nepiešķirs kristiešiem spēju izturēties labi pret cilvēkiem. Viņš nāks, lai darītu zināmu Visumam, ka daži no Viņa bērniem ir iemācījušies mīlēt — mīlēt tā, kā Kristus mīl, tiekot galā ar personīgiem konfliktiem, personīgo nepatiku un nesaskaņām. Kristus nāks paziņot, ka tie ir gatavi, lai viņiem tālāk uzticētu Debesu valstību. Lai kristietis savaldītu naida uzbangojumus, viņam vispirms ir jāsaprot un jāpiedzīvo piedošana. Lai sekmīgi un konstruktīvi apspiestu uzbudinājumu, aizvainojumu un dusmas, jums ir sevi jānostāda tā vietā, kuram vajadzīga piedošana.
Piedošanu nedrīkst ierobežot ar vienu noteiktu darbību kādā noteiktā laikā. Jūs taču to nevarat pēkšņi uzburt domās kādā otra cilvēka radītā kritiskā situācijā, kad piedošana ir ļoti vajadzīga. Piedošana nav statiska. Tā ir dinamiska. Tā ir dzīvesveids. Īsts kristietis dzīvo, būdams vienmēr gatavs piedot. Tāpat kā Dievs ir vienmēr gatavs piedot.
Ja Dieva piedošana mūsu dzīvē vienmēr ir klātesoša un vienmēr pieejama, tad kāpēc mēs neesam gatavi piedot? Piedošana ir daļa no Dieva rakstura — līdzīgi kā labsirdība, žēlastība, taisnība un mīlestība. Piedošanai ir jābūt arī neiztrūkstošai kristieša īpašībai — viņa attieksmei vienmēr un visur. Tai jābūt tikpat reālai kā viņa dzīvei mīlestībā.